ZIŅAS  
(Fragments) Lukāšs Jasanskijs un Martins Polāks. Darbs no sērijas “Krāsu fotogrāfija”. 2010

Vai tas ir smalks humors, vai viņi tiešām ir dīvaini? 0

Ivars Grāvlejs uz Latviju atved slavenu čehu fotogrāfu izstādi | Ekspresintervija

Rita K. Zumberga
14/08/2015

Lukāša Jasanskija un Martina Polāka izstāde “Krāsu fotogrāfija”
VEF Kultūras pils Skulptūru zāle, Rīga
10. - 24. augusts, 2015

Jau dažas dienas VEF Kultūras pilī apskatāma ironijas piesātināta izstāde “Krāsu fotogrāfija”, kuras autori ir Lukāšs Jasanskijs (Lukáš Jasanský, 1965) un Martins Polāks (Martin Polák, 1966) - vieni no atzītākajiem čehu laikmetīgajiem māksliniekiem. Abi sadarbojas kopš 1985. gada, un šobrīd viņu veikums vērtējams kā turpinājums čehu avangarda fotogrāfijai, - fotogrāfu pieeja balstās uz banālu, ikdienišķu tēmu izvēli un apzinātu neveiklumu, tāpēc, rotaļājoties ar skatītāju prātu, viņi mēdz darbu prezentācijām bieži izmantot “marginālas un nepopulāras” izstāžu vietas, kas liek prātot, vai mākslinieki ir parasti foto amatieri.

Izstāde ir sena kuratora un reizē fotogrāfa Ivara Grāvleja iecere, kura beidzot realizēta un iemantojusi mieru, taču tāpat kļuvusi par nozīmīgu projekta “Starp fotogrāfu un (ne)fotogrāfu” daļu, kas pēta un eksperimentē ar fotogrāfijas māksliniecisko vērtību un kvalitāti dažādos kultūrvides kontekstos.


Lukāšs Jasanskijs un Martins Polāks. Darbs no sērijas “Krāsu fotogrāfija”. 2010

Ekspresintervijā Arterritory.com Grāvlejs atviegloti nopūšas - čehu fotogrāfi pēc izstādes atklāšanas jau devušies ceļā uz savu valsti, bet priekšā vēl daudz paveicama. Piecpadsmit gadus pēc tam, kad iestājies Prāgas Izpildītājmākslas akadēmijas Kino un televīzijas fakultātes fotogrāfijas nodaļā (FAMU), viņš attapies strādājot kādā čehu zvanu centrā, cenšoties sakontaktēties ar jaunu automašīnu pircējiem Latvijā, lai noskaidrotu servisa kvalitāti. Īpaši atmiņā iespiedies kāds brīdis – Ivaram bija jāsazvana Māris Ločmelis, viens no seniem cīņubiedriem fotogrāfijas lauciņā. Tas licis aizdomāties un mest mieru rāmajai ikdienai, - Grāvlejs atkal pievērsies kūrēšanai, turklāt iestājies divās doktorantūras nodaļās - VŠVU1 tēlotājmākslas programmā pie A. Čiernī Bratislavā un AVU2 glezniecības studijā II pie V. Skrepla Prāgā. Taču, lai laba nebūtu diezgan - paralēli piekritis strādāt par fotogrāfijas studijas vadītāju FAVU3 Brno, kas savā ziņā ieskicēs nākamo gadu ģeogrāfisko nogriezni. 


Lukāšs Jasanskijs un Martins Polāks. Darbs no sērijas “Krāsu fotogrāfija”. 2010

Kad sazvanījāmies, tu izteicies, ka “Krāsu fotogrāfija” pašlaik esot pati labākā izstāde Latvijā. Kāpēc mums pārējiem vajadzētu nosliekties par labu šim viedoklim?

Protams, tā izteikties ir diezgan pretenciozi, bet, manuprāt, jā, – tā ir labākā izstāde Latvijā. Vienīgi fotokluba biedriem un fotoamatieriem tā varētu šķist slikta izstāde, - aizskarot klusās dabas žanru, ko izmanto arī paši fotokluba biedri, kur estētika ir ļoti tuva glezniecībai, viņu izpratnē šīs bildes nav perfektas – kompozīcija nav īsti tāda, kādai pēc viņu domām vajadzētu būt. Tāpat priekšmetu izvēle un citas detaļas viņiem nešķiet pareizas, kaut kas par daudz vai tieši otrādi – par maz atstāts kadrā.

Vēl manu subjektīvo pārliecību pamato sajūta, ka, mijiedarbojoties trīs elementiem – VEF Kultūras pilij ar visu kontekstu (tā ir arī fotokluba Rīga mājvieta), skulptūru zālei un šīm čehu fotogrāfijām, radusies perfekta sintēze, kopā izveidojot izstādi-instalāciju. Un, lai arī iecere man jau bija galvā, beigu beigās viss iznāca vēl labāk, nekā bija domāts.


Skats uz izstādi “Krāsu fotogrāfija” VEF Kultūras pils Skulptūru zālē. Foto: Ivars Grāvlejs

Kādi bija pirmsākumi, kāpēc tieši Lukāšs Jasanskijs un Martins Polāks bija tavu interešu lokā?

Es šos čehus zināju jau sen, man vienmēr patikuši viņu darbi – abiem sastrādājoties no 1985. gada, radušās jau aptuveni 20–30 fotosērijas. Taču pagrieziena punkts bija pirms četriem gadiem, kad biju viņu izstādē mazā Prāgas galerijā Jelení, kur bija eksponēti tieši šie paši lielformāta darbi no “Krāsu fotogrāfijas”. Tolaik sapratu, ka viņi ļoti veiksmīgi paņēmuši tēmu un ārkārtīgi veiksmīgā veidā to atrisinājuši. Turklāt Jasanskija un Polāka gadījumā nospēlēja labs faktors – galerijas telpas atradās dzīvojamās ēkas apakšstāvā, tādējādi viņi prata paņemt plašu publiku. Kas tad parasti iet uz laikmetīgās mākslas izstādēm? Parastie cilvēki uz tām neiet. Bet uz šo izstādi sāka nākt ne tikai mājas iedzīvotāji un kaimiņi, bet to ļoti augstu novērtēja arī intelektuālā un mākslinieku vide.

Redzot, kā viņi izspēlē parodiju par fotokluba estētiku, nolēmu, ka viņi noteikti jāatved uz Latviju un jāieliek mūsu fotokluba kontekstā, – lai pašmāju amatieri nāk un saka: “Kas tie par krutiem čehu fotogrāfiem, viņi taču fotografēt nemāk!” Tas ir mans nodoms – paņemt laikmetīgos māksliniekus un ievietot tos vidē, kur viņu darbs netiks novērtēts. Tas gan nebija galvenais mērķis, otra puse ir kas cits – labprāt nolūkotos, kā atnāk mākslas vides pārstāvji un novērtē šīs izstādes pārējās kvalitātes, – ne tikai bilžu kompozīcijas, bet visu ekspozīciju kopumā.

Vai tiešām fotokluba biedri tā reaģētu?

Tas ir interesanti – aptuveni 70. un 80. gados pašmāju fotogrāfu vidū viens no galvenajiem informācijas avotiem bija Čehoslovākijas foto žurnāls4, tāpēc Čehoslovākijas fotogrāfija šķita tāda kā fundamentāla un ļoti, ļoti vērtīga. Un tagad viņi ar šo vīziju ir atnākuši uz šo izstādi, skatās – un nekā no tās tur nav! Viss viņu priekšstats ir sabojāts. “Agrāk bija labāk!” (Smejas.) Un lai gan dzirdēju lieliskas atsauksmes no Mākslas akadēmijas studentiem, atklāšanā bija vairāki gadījumi ar apmeklētājiem, kuri tūlīt pēc galvenās runas uzdeva jautājumus un, pirkstu bakstot bildēs, vilšanos izteica skaļi un kritizēja redzēto.


“Krāsu fotogrāfijas” atklāšanā kādu skaļu vilšanos kurators Ivars Grāvlejs notvēra arī video formātā

Kā tu raksturotu “Krāsu fotogrāfiju” un pašu čehu autoru darbu? Kas tevi kā kuratoru tajā savaldzināja?

Tas, kas man patīk Jasanskija un Polāka darbībā, – viņi balansē. Konkrētajā, VEF eksponētajā fotosērijā pirmajā acu mirklī liekas, ka viņi ir fotoamatieri, kas sabildējuši kaut kādas krūzītes, vāzītes... Kad ilgāk pavēro, saproti, ka tomēr nav gluži tik vienkārši, – tur ir gan ironija, gan parodija. Un nevar īsti saprast, vai tā ir mākslas fotogrāfija, vai kas cits? Tiešām nedefinējami, – viņi nekādā izpratnē nepieder ne pie mākslas fotogrāfiem, ne pie amatieriem.

Un tā ir daudzās viņu fotosērijās, kur novērojam arī īpatnējas tēmu izvēles – viņiem ir tāda sērija Ciemi5 – kaut kādas garlaicīgas, melnbalti sabildētas, neizteiksmīgas lauku mājas. Vēl ir sērija Puiši6, kur savukārt, stāvot uz ielām, sabildēti kaut kādi vīrieši. Tad sērija ar mašīnām7, kur arī īsti nav nekādas dziļākas jēgas. Tas veids ir tik īpatns, ka tu nevari saprast, vai tas ir smalks humors, vai viņi tiešām ir dīvaini? (Smejas.)


Lukāšs Jasanskijs un Martins Polāks. Darbs no sērijas “Krāsu fotogrāfija”. 2010

Turklāt tu minēji, ka abiem čehu fotogrāfiem būtiska ir tieši izstāžu vieta.

Jā, arī pirms pieciem gadiem mēs ar čehu mākslinieci Petru Petiletu izstādi “Kas ir “čehu” māksla?” taisījām apzināti Iļģuciema kultūras namā, lai gan kāda trešdaļa no tiem divdesmit pieciem autoriem Čehijā bija Halupecki balvas8 ieguvēji, kas salīdzinājumā ar Latviju būtu jauno mākslinieku Purvīša balva. Tāda neveikla izstāžu vieta piedod citu atmosfēru, atrodoties nevis Rīgas centrā, bet nomalē. Tāpat arī šiem abiem fotogrāfiem ļoti patīk izstādīties marginālās vietās, kas savā ziņā ir tāds kā izaicinājums un turpinājums viņu stilam. Pirms pieciem gadiem tieši šī iemesla dēļ Jasanskijs un Polāks atteica Rīgas piedāvājumam, bet šoreiz, aizsūtot bildes no VEF telpām, saņēmu atbildi: “Super, mēs braucam!” Kā vēlāk abi priecīgi atzina, nekur labākā vietā viņi līdz šim nav eksponējušies. Biju pat nedaudz pārsteigts, – viņi divas dienas ļoti nopietni strādāja pie tā, lai izdomātu, pie kuras sienas liks katru no fotogrāfijām: “Ā, šī skulptūra tāda un tāda, liksim tai klāt šo bildi.” Un viss tāpēc, lai izstāde darbotos kā instalācija.


(No kreisās) Lukāšs Jasanskijs un Martins Polāks VEF Kultūras pils Skulptūru zālē. Foto: Ivars Grāvlejs

Izvietojums, saspēle ar interjeru, ļoti iespaido, kā darbi strādā. Mani visvairāk aizkustināja tās fotogrāfijas, kas sasaucas ar latviešu amatniecību – ir māla krūka, vīna pudele ar apvīto sietiņu, māla trauciņi ar pīpi, kā arī kompozīcija ar ģeometriskām koka figūrām, savukārt fotokluba biedriem patika akts. Latvieši atradīs norādes. (Smejas.) Un, gatavojot izstādi, bija ļoti laba sakritība – vienlaicīgi blakus zālē notika kāda folkloras kolektīva koncerts un, jauniešiem dejojot tautastērpos, viss ļoti ģeniāli sasaucās kopā. Procesa gaitā bija daudz elementu, kas radīja lielisku gaisotni.


Lukāšs Jasanskijs un Martins Polāks. Darbs no sērijas “Krāsu fotogrāfija”. 2010

Bieži tiekoties ar čehu fotogrāfiem, esi manījis kādas atšķirības, salīdzinot ar latviešu autoru darbiem?

Ja analizē Latvijas fotogrāfiju, tad pēdējā tendence novērojama to fotogrāfu vidū, kas aizbrauca prom mācīties uz ārzemēm. Uz Angliju, uz Vāciju. Viņi pašlaik jau sākuši strādāt ar pilnīgi citu estētiku, kas nerod saknes vietējā, Latvijas kontekstā. Tāpēc, vispārīgi runājot, jāatzīst, ka starp jaunajiem fotogrāfiem visā Eiropā vairs nav tik liela atšķirība – tāpat arī čehi brauc mācīties citur, līdz beigu beigās, pārņemot rietumu tendences, mēs visi paliekam mazliet līdzīgi. 

Taču šis tas izceļas - Latvijā jaunie autori joprojām ļoti bieži spekulē ar postpadomju situāciju - novērojama 90. gadu tematika, tiek dažādi pētītas atlikušās iezīmes no Padomju laikiem, kas savā ziņā ir saprotami, jo tā ir diezgan pieprasīta tēma rietumos. Taču reizēm šādi pūliņi gandrīz izskatās pēc pasūtījuma veikšanas; pastāv cerība, ka darbi būs pieprasīti arī ārpus Latvijas. Čehijā arī šajā jomā kaut kas savulaik ir darīts, bet tas tik ļoti acīs nekrīt. Tur vairāk notiek spēle ar pašu mediju – medija apcerēšana. Fotogrāfija vairs nekalpo kā izteiksmes līdzeklis, kur vēlos pateikt kaut ko – parādīt ielas situāciju, vai nofotografēt klusās dabas kompozīcijas. Vairāk notiek apspēlēšana – kas tad īsti ir pati fotogrāfija? Līdzīgi kā 20. gadsimts, kad pati māksla kļuva par tēmu mākslai.

Vai vari nosaukt dažus piemērus šādai pašmērķīgai medija apcerēšanai?

Vairāk tiek analizēts, kas tad īsti ir fotogrāfija, kāda ir situācija šodien un tagad, kā mainās izpratnes laika gaitā. Piemēram, daudzi fotogrāfi tagad mēdz izmantot Google Street View un ņem bildes no turienes, citi autori liek lietā novērošanas kameru informāciju; notiek amatierisma iztirzāšana – situācija, kurā katrs var fotografēt un publicēt bildes internetā. 

Man šajos piemēros piezīmēšanas vērts fakts šķiet tas, ka šobrīd vairs nav līdz galam svarīgs fotogrāfijas autors kā simptoms.

Jā, nav. Pirms kāda pusgada Vintertūras fotomuzeja9 blogā lasīju mākslas zinātnieces un Rodčenko skolas10 pasniedzējas Jekaterinas Djogotjas (Екатерина Дёготь) rakstu, kurā viņa ieskicē interesantu situāciju, ar ko saskārusies, lasot lekcijas gan fotogrāfiem, gan tiem, kas nodarbojas ar laikmetīgo mākslu. Tie, kas studē tieši fotogrāfiju, cenšas iemācīties pašu procesu, risina kompozicionālas problēmas, bet īsti nesaprot, kā prezentēt gala iznākumu laikmetīgās mākslas kontekstā; tādēļ īpaši kaitinoša viņiem šķiet to studentu uzvedība, kas studē mākslu, – viņi taču fotografēt nemāk, bet nekautrējas vienkārši paņemt attēlus, reizēm svešus, kaut vai neprofesionāli nobildētus, un uztaisa izstādi! Turklāt jaudīgu un tādu, kas darbojas.

Tāpat šobrīd novērojama saistoša situācija ar white cube jeb balto galerijas telpu, kas īsti vairs nestrādā. Protams, tas formāts, manuprāt, paliks, izstādei tomēr vajag darbu ar telpu, bet tajā pašā laikā – cik cilvēku atnāk uz atklāšanu un cik cilvēku šos darbus varēs apskatīt internetā? Tātad arī tiem pašiem laikmetīgajiem māksliniekiem šī situācija mainās un būs vien jādomā, kā strādāt tālāk... 


Ivars Grāvlejs. Foto no personīgā arhīva

Ar ko tu pats saskāries FAMU? Vai čehu fotogrāfijas skola arī mēdz risināt kādu profesionāļiem aktuālu problemātiku?

FAMU pabeidzu 2007. gadā, bet jāatzīst, salīdzinot ar pārējām mācību iestādēm, tā joprojām ir ļoti konservatīva skola – jau pirmo divu gadu laikā tā informatīvā atkārtošanās man stipri apnika. Bet novērtēju bāzi – ja pat ilgstoši strādājot, sajūti bezizeju, vari visu sākt jaukt un lauzt, līdz celt no jauna, bet ar tiem elementiem un zināšanām, kas tevī jau saguldītas. Mūsdienās daudzi jaunieši domā, ka laikmetīgajā mākslā lietas mēdz būt vienkāršas – ā, es arī tā uztaisīšu, jo tur taču nekā nav, to taču var jebkurš! Uztaisa arī, samudžina šo un to, bet ne pēc kā neizskatās. Laikmetīgajā mākslā ir ļoti viegli spekulēt. Sabīdīsi kaut kādus elementus un viss darbosies? Tā nenotiek – jābūt bāzei, lai varētu sākt eksperimentēt, provocēt un ķēmoties, kaut vai radoši attīstīties tālāk. Manā gadījumā FAMU bija laba izvēle; kā es citiem saku: “Ja katru dienu ēd vienu un to pašu maizi, tad ar to pilni zobi un ēst vairs negribas, – sāc ar to spēlēties.” Starp citu, izlēmu no septembra turpināt studijas, bet šoreiz iestājos AVU, Prāgas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Bet es tur negleznošu, es taisīšu filmu. Jā, tas Prāgā ir iespējams. (Smejas.) 

jasansky-polak.svitpraha.org

1 Vysoká škola výtvarných umení
2 Akademie vytvarnych umeni
3 Fakulta výtvarných umění VUT
4 Československá fotografie
5 Oriģinālvalodā Villages
6 Oriģinālvalodā Guys
7 Oriģinālvalodā Kuranda
8 Chalupecký Award
9 Fotomuseum Wintertuhr
10 Московская Школа фотографии и мультимедиа имени Родченко