ZIŅAS  
Tomass Bēlings. Foto: Mārtiņš Grauds

Muļķīgs kalns ar strautiņu virsotnē 0

Ekspresintervija ar Tomasu Bēlingu

Odrija Fišere
05/08/2015 

Vācu mākslinieks Tomass Bēlings (Thomas Behling, 1979) ir autors, kura mākslas pasaulē varat iekļūt, ja vēl šonedēļ dosieties uz Cēsīm – tur līdz 9. augustam Baltijas un Ziemeļeiropas laikmetīgās mākslas izstādē „Tālas noskaņas zilā vakarā“ skatāmi viņa darbi. 

Ar autoru tiekos viņa ekspozīcijā Cēsu alus brūzī. Lielākā daļa Tomasa Bēlinga darbu ir nelielas gleznas, fotogrāfijas, atklātnes, reprodukcijas dažādu formu un dimensiju rāmjos, dažas papildinātas ar skaņas vai gaismas efektiem. Kā vēlāk noskaidroju, mākslinieks spēlējas ar atpazīstamu darbu tēliem un noskaņām, autoram tīk vācu romantismā aizgūtus motīvus savienot ar kiču, un viņš mīl ironizēt par sabiedrības aizspriedumiem un stereotipiem.

Sarunu sākam ar ekskursiju izstādē. Tomass Bēlings mani pieved pie darba ar nosaukumu Raum 67 („Istaba 6–7“, 2014). Jautāju, vai tā ir viņa istaba? „Vai pamanījāt šo nelielo caurumu?“ viņš norāda uz sīku atveri „Istabas“ sienā. „Ieskatieties tajā. Tur redzami veci bēniņi. Man tā ir sapņu un fantāzijas istaba. Vēlos tajā iekļūt, bet īsti nevaru, jo tas ir bīstami – grīda ir ielūzusi...“ Dodamies tālāk, pie izstādes gala sienas redzams objekts Dream („Sapnis“, 2012) – neliela bildīte masīvā rāmī kā kastē, no kuras dzirdama skaņa – sākumā vāja, no tālienes nākoša, kas pieņemas spēkā, un tad atkal izdziest tālumā. „Dziesmas nosaukums ir „Sapnis ir beidzies“ (Der Traum ist aus) – tā ir ļoti revolucionāra dziesma. Attēls ir 1980. gadu plakāts, kurš var arī šķist romantisks, kaut gan tajā redzamais neskaidrais sižets ir par brīvību. Ainava ar palmām un sniegotām kalnu virsotnēm, mēness un putns – šis plakāts nepasaka neko. Jūs tajā varat saskatīt jebko.“


Tomass Bēlings. „Istaba 6–7“ 2014. Foto: thomas-behling.de 

Nereti izmantojat citu autoru darbu reprodukcijas. Kā rodas ideja par darbu – vai vispirms atrodat attēlu un strādājat ar to, vai arī pirmā ir ideja, kurai piemeklējat nepieciešamo attēlu?

Tāda viena ceļa nemaz nav. Tas mainās. Dažreiz es atrodu attēlu un tad attīstu ideju. Dažkārt pie manis atnāk doma un es tai piemeklēju attiecīgo formu. Daudzas no lietām, ko izmantoju, atrodas mūsu galvās. Bieži vien izskatās, ka esmu izmantojis kaut ko atrastu, bet patiesībā tas tā nav – esam to radījuši savā iztēlē. 

Vai kādreiz izmantojat arī mūsdienu autoru darbus?

Nē, man svarīgi ir, lai attēls ir kas atpazīstams. Parasti tās ir masu kultūras lietas, ko var atrast krāmu tirdziņos, pa ceļam, dažreiz tās ir vecas fotogrāfijas, kāds kiča paraugs, vai arī kas ļoti pazīstams, piemēram, Kaspara Dāvida Frīdriha darbi. Autora vārds kādam var būt arī nezināms, bet priekšstats par attēlu eksistē. Līdzīgi attēli ir skatīti jau iepriekš, par mākslinieku neko nezinot. Pietiek, ja līdzīgs attēls ir redzēts kaut vienu reizi mūžā – ideja par stilu un tēliem jau kļūst skaidra. Cilvēkiem ir savi priekšstati par dzīvi, kā tā var tikt attēlota. Te es nedomāju oficiālos priekšstatus, es runāju par priekšstatiem, kas atrodas dziļi mūsu galvās, par kuriem mēs nekad nedomājam. Ja mums jautātu par to, mēs noteikti teiktu – „Nē, nē, nē! Tas ir pilnīgi savādāk!“ – tomēr šie priekšstati, kas darbojas un padara mūsu dzīvi tādu, kāda tā ir. Un tāpēc es taisu visas šīs lietas.

Piemēram, darbs „Kalns“ (2010) – cilvēkiem tas atgādina Kaspara Dāvida Frīdriha gleznas, bet viņš nekad šādu gleznu nav radījis – šādu muļķīgu kalnu, ko veido lieli akmeņi, ar tekošu strautiņu virsotnē. Tas nebūtu iespējams, nekādā ziņā! Tā ir tikai mūsu muļķīga iztēle, jo šādas romantiskas gleznas ar kalnu virsotnēm ir ļoti pazīstamas. Un, protams, arī darbā izmantotie krāsu toņi ir atpazīstami. 


Tomass Bēlings. „Kalns.“ 2010. Foto: thomas-behling.de

Vai jums ir svarīgi, ka skatītājs saprot jūsu darbus?

Man patīk savos darbos izmantot patosu – padarīt kaut ko lielāku, svarīgāku, nekā tas patiesībā ir – parādīt lielu kalnu, zvaigznes, saulrietu vai saullēktu pārspīlētā veidā. Bet tam visam klāt nāk arī ironija, protams. Es to izmantoju ne vien, lai pajokotu par tēmu, bet arī tāpēc, ka tā ir vienīgais veids, kā paraudzīties uz lietām brīvāk. Katrā ziņā man pašam tas paver tālāku ceļu. Cenšos nedomāt pārāk nopietni, vai arī gluži pretēji – man izdodas domāt par kādām lietām nopietnāk, ja varu par tām pasmieties.

Attēls vienmēr ir muļķīga lieta, kas savieno iztēles pasauli un materiālu. Savos darbos es vēlos just šo saikni starp iedomāto pasauli un esošo, fizisko realitāti. Materiāls ir tas, ka darbam piešķir reālas klātbūtnes sajūtu. Tāpēc pie darbu nosaukumiem vienmēr sīki aprakstu, no kā objekts ir veidots.

Es domāju, ka uz lietām var skatīties no dažādiem skatupunktiem. Tas attiecas arī uz materiālu, ko izmantoju – stiklu, krāsu, patinu, kā arī uz darbu rāmjiem. No vienas puses rāmis darbojas kā vitrīna, kurā objekts ir eksponēts, no otras – tā ir vitrīna, kas darbu aizsargā. Divi skatupunkti, kā uz to raudzīties. Es mēģinu šī lietas pastiprināt, jo, esot starp tām, es varu atvērt jaunas durvis. 

Tātad, rāmis ir materiālā pasaule, bet attēls iztēles pasaule?

Jā, bet šajā darbā („Kalns“ – red.) arī rāmis ir iztēles auglis, jo šī ir tikai muļķīga akmens imitācija. Es gribēju, lai rāmis ir kā tie smagie veco laiku rāmji, kas dažkārt ir melni, – muļķīgi, smagi, neglīti un pārspīlēti. (Smejas.) Lai tad, kad darbs ir pielikts pie sienas, rodas iespaids, ka tas sver simtiem kilogramu.


Tomass Bēlings. „Es sev patīku.“ 2013. Foto: thomas-behling.de
 

Vai šī jūsu iztēles pasaule ir tas, ko vēlaties ap sevi redzēt arī īstenībā?

Daļa no manis, protams, vēlas dzīvot romantiskā pasaulē. Man no tiesas patīk tādas gleznas kā Kaspara Dāvida Frīdriha „Mūks pie jūras“. Patīk sajūta, ko šī glezna rada, kad uz to skatos, kad varu iztēloties, it kā es lidotu, it kā laiks un pasaule būtu bezgalīgi. Protams, es tajā nevaru dzīvot visu laiku, tomēr daļa no manis saka: „O, jā! Cik skaisti...“ Par to man tīk radīt darbus. 

Vai jūs vēlētos dzīvot 19. gadsimtā?

(Domā.) Dīvaini, vakar es tieši par to domāju. Man šķiet, es nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo es dzīvoju tagad un veids, kādā es spriežu, der tikai šim laikam. Ja es nokļūtu pagātnē ar savām šī brīža zināšanām, es kļūtu traks, jo zinātu, kas notiks nākotnē. Domāju, mēs visi veidojam projekcijas par citiem laikiem – tad varbūt bija labāk. Protams, mēs varam atrast lietas, ka bija labākas. Ja paraugāmies uz pašreizējo situāciju, mums ir ļoti lielas problēmas, kā, piemēram, klimata izmaiņas utt. Ja es domāju par šīm lietām, es vēlos dzīvot laikā, kad nebija jābaidās par to, ka pasaule neturpināsies mūžīgi. To es patiešām gribētu pieredzēt – sajust, ka tas, kas notiek šobrīd, turpināsies un ilgs mūžīgi. Tie būtu jauki laiki. (Smejas.)

Vienam no jūsu darbiem ir nosaukums „Vai esi ļauno spēku upuris?“ (Are You a Victim of Evil Force?). Es vēlētos jums pajautāt, vai esat ļauno spēku upuris?

(Smejas.) Jā! Patiesībā es domāju, ka tā ir tikai mūsu pašu izvēle, kas mēs vēlamies būt.


Tomass Bēlings. „Sapnis.“ 2012. Foto: thomas-behling.de 

Izstādes pieteikumā kuratore Inga Šteimane norāda, ka visi izstādes dalībnieki „ir diskursu laikmeta spilgti pārstāvji“. Tātad, arī jūs. Kā jūs izjūtat šos diskursus?

Es vienmēr esmu vēlējies savienot dažādus skatupunktus, dažādus uztveres līmeņus, jo bieži vien mazās atšķirības ir tās, kas piešķir jēgu. Dažkārt cilvēks pasaka viedokli par kaut ko, un drīzumā jūs saprotat, ka viņš to ir domājis pavisam savādāk, kā jūs. Piemēram, ja domājam par ticību, reliģiju vai politiskajām idejām, – kāds reliģiskā izteikumā ieraudzīs brīvību, cits to noliegs, varbūt pat sāks argumentēt, bet beigu beigās izrādīsies, ka abi runā par vienu to pašu. Tas ir tikai viens piemērs, bet dēļ tādām lietām izceļas kari! Vai, teiksim, Kārlis Markss – viņam bija daudz ideju, kā pasauli padarīt labāku. Kad viņš jau bija vecs vīrs, Markss teica, ka šajā sakarā ir dažas interesantas lietas, par ko domāt, bet viņš neesot marksists. Tas, ko viņš pauda, nebija reliģija, tā bija ideja, bet daži cilvēki to uztvēra kā vienīgo iespējamo veidu, kā dzīvot, un radīja karu.

Es domāju, ka sākumā ir tikai nelielas atšķirības tajā, kā uztveram lietas, bet beigu beigās tās kļūst milzīgas. No vienas puses tā ir brīvība, bet no otras – cietums. Ir tik daudz lietu, par kurām ir grūti izlemt – kurš ceļš būtu pareizais. Un tas ir tas, kas mani saista. Bet es par to varu radīt darbus vienīgi, ja es varu par to runāt. Bez diskursa man nav iespējas tikt līdz patiesībai. Protams, mēs visi mīlam paziņot: „Man ir skaidrs – tas ir tā!“, bet, man šķiet, ka tā tas nedarbojas, jo tiklīdz mēs domājam, ka esam kaut ko sapratuši, sākam doties nepareizā virzienā.

Vai māksla var padarīt pasauli labāku?

Gribētos gan... (Smejas.) Varbūt mums vajadzētu padomāt, kāda būtu pasaule bez mākslas, – pamainīt skatupunktu?

Kādu laiku atpakaļ es lasīju interesantu grāmatu, kurā kāds bija izteicis domu par to, ka cilvēcei, katram no mums, un visiem kopā, ir daudz vairāk spēka, nekā nepieciešams, lai mēs dzīvotu. Būtu jāpadomā, ko mēs varam iesākt ar šo spēku. Vecajām reliģijām ir dažādas idejas, kā šo spēku izmantot, dažas no tām nemaz nav labas, bet ir darbojušās gadsimtiem ilgi. Katrā ziņā es ticu, ka ir iespējams radīt mākslu, kas liek domāt.


Tomass Bēlings. Bez nosaukuma. 2012. Foto: thomas-behling.de

www.thomas-behling.de
www.cesufestivals.lv