Rituāls, kas mūs vieno ar nāvi
Ekspresintervija ar laikmetīgā cirka mākslinieku Kimu Žironu
Māra Pāvula
28/07/2015
Laikmetīgais cirks strauji ieņem savu vietu visā pasaulē. “Animal Religion” ir viena no tām jaunajām cirka trupām, kas nepārtraukti liek pārvērtēt, kas ir tas, ko mēs saucam par cirku. Trupu 2011. gadā Spānijā nodibināja Kims Žirons (Quim Girón) un Niklass Blombergs (Niklas Blomberg). Tas ir pārsteidzoši, bet viņi ir kļuvuši ne tikai par vienu no avangardiskākajām, bet arī pieprasītākajām cirka trupām Eiropā. Savās izrādēs viņi skatītājā iedrošina mežonīgo, neloģisko un vērš uzmanību uz dīvainībām mūsdienu laikmeta rutīnā.
Nedēļu pirms Kima otrās viesošanās Rīgā, viņš dalās savās pārdomās par savu māksliniecisko redzējumu, politiskā skatījuma vietu cirkā un savu lielāko kaislību – astronomiju.
Skats no “Animal Religion” izrādes Indomador. Publicitātes foto
Kāpēc jūs savu trupu nosaucāt par “Animal Religion”?
Pašā pamatā, tās ir lietas, kas mūs iedvesmo. Mēs gribējām pietuvoties dabai un sajust, no kurienes nākam. Sajust savas saknes. Mums patīk dzīvnieki, mums patīk viņu uzvedība, un mēs paši arī sevi uzskatām par dzīvniekiem. Un vēl, mums šķiet, ka kaut kam ticot, tas kļūst par rituālu, par dzīves filozofiju. Mēs gribējām, lai mūsu trupa kaut kādā ziņā būtu sakrāls projekts. Mums patika runāt par reliģiju, par tās spēku. Tāpēc mums iepatikās šo divu vārdu kombinācija – animal un religion (angļu val. ‘dzīvnieks’ un ‘reliģija’ – red.). Tas ir tā, it kā mēs radītu paši savu cirka reliģiju.
Man ir radusies tāda sajūta, ka jūsu izrādēm cauri vijas vienots vēstījums. Kaut kas, ko jūs gribat pateikt kā trupa.
Es nezinu. Pirmās izrādes, tās ko mēs šobrīd esam radījuši, ir saistītas ar dzīvniecisko pusi un ļoti primitīvām lietām, bet Indomador1 es runāju par sevi kā cilvēku. Protams, tur ir arī vēstījums sabiedrībai, citiem tādiem cilvēkiem kā man. Es pārnesu situācijas no savas dzīves un izlieku tās skatītāju vērtējumam. Manuprāt, tur ir daudz, uz ko skatīties un ko vērot. Varbūt tās ir lietas, ko ne visi cilvēki ikdienā vēro tā, kā es to daru.
Man patīk mazliet provocēt skatītājus un just, ka viņi uzdod sev jautājumus par to, kādi viņi ir, kā viņi izskatās un kādām normām viņi ir pieraduši sekot, lai iekļautos civilizētā sabiedrībā.
Vai šīs ir tēmas, par kurām tu runā tikai izrādē Indomador, vai arī tās ir nozīmīgas citās izrādēs?
Tas ir kaut kas, kas ir izrādē Indomador, bet vienlaicīgi tās ir lietas, kas mani iedvesmo arī citām izrādēm. Es nevarētu teikt, ka izrādē Tauromàquina ir kāds īpašs vēstījums sabiedrībai, tā drīzāk ir iespēja pieredzēt dzīvnieku un tehnoloģijas sirreālistisku pasauli. Šai izrādei ir ļoti spēcīga saistība ar spāņu vēršu cīņu tradīciju tauromaquia.
“Animal Religion.” Tauromàquina. © Foto: Manel Sala “Ulls”
Vēršu cīņas, vai tas ir kaut kas tev personīgi tuvs?
Ne gluži, bet es esmu vērojis vēršu cīņas kopš bērnības. Tajā ir lietas, kas mani valdzina. Es vairs neeju uz šīm ceremonijām, bet man ir teorija, par to, kāpēc tās cilvēkus saista – tāpēc, ka tā ir iespēja pieredzēt nāvi. Kas notiek, kad tu nomirsti? Tā ir liela mistērija. Kurp tu dodies? Vai tas ir sāpīgi? Dzīves laikā, katrs ir sajutis sāpes, bet iespējams, ka pēc nāves sāpes ir citādas. Neviens to nezina, jo pēc nāves neviens vairs nevar atnākt un mums pastāstīt, par to, kā tas bija. Esmu pārliecināts, ka cilvēkus saista šie jautājumi. Mūs interesē nāve. Vēršu cīņās mēs redzam, kā tiek nogalināts dzīvnieks. Tas nav patīkams skats, un tas liek justies dīvaini. Un tomēr, tas ir tieši tas, ko mēs esam atnākuši redzēt. Mēs gribam atklāt, kādas ir šī dzīvnieka izjūtas.
Kad tev ir pieci gadi un tu redzi vaboli uz grīdas, tu zini, ka tūlīt viņu nogalināsi, ka viņai sāpēs, bet tu tik un tā viņai uzkāp, lai redzētu reakciju. Tas ir kaut kas dzīvs, kas acumirklī kļūst par kaut ko mirušu.
Izbaudīt ciešanas – es tiešām ticu, ka tas ir kaut kas, ko cilvēki vēlas piedzīvot. Tieši tāpēc asa sižeta filmas ir tik populāras. Tās rāda, kā cilvēki viens otru nogalina visdažādākajos veidos. Vai tas portugāļu-franču fotogrāfs, kuram esmu piemirsis vārdu – viņš safotografēja no bada un slāpēm mirstošus cilvēkus Etiopijā. Tās bildes ir ārkārtīgi spēcīgas, bet uz viņām ir grūti neskatīties. Šīs ciešanas ir arī vēršu cīņās. Tas vienkārši ir rituāls, kur noskatīties kāda nāvē.
Vai izrāde Tauromàquina ir par šo tēmu?
Benets Hofre (Benet Joffre) man sākotnēji piedāvāja pamēģināt akrobātiskus trikus ar iekrāvēju. Viņš nāk no mašinērijas pasaules. Es nāku no skatuves mākslas un dzīvnieciskās pasaules. Šī izrāde kaut kādā ziņā ir mūsu tikšanās rezultāts. Mēs sākām strādāt pie izrādes tehniskajiem risinājumiem ap cirku un tehnoloģiju, un turpinājām ar iedziļināšanos vēršu cīņu tradīcijā. Atradās daudz kas interesants dzīvnieka un cilvēka, kā arī mašīnas un cilvēka konfrontācijā. Mēs dzīvojam gadsimtā, kur valda mašīnas. Tas, ko mašīna spēj izdarīt, vienmēr būs labāk, nekā tas, ko spēj cilvēks. Tās ir spēcīgas, visu varošas, cilvēku aizvietotājas. Vēlējāmies par to runāt. Un vēl, mēs gribējām pietuvoties robotiem, gribējām redzēt mašīnu, kam būtu domas un jūtas.
“Animal Religion.” Tauromàquina. Foto: “Ulls”
Vai tas, ka jūs visās izrādēs izmantojat dzīvnieku tēlus, ir kaut kādā veidā saistīts ar cirka tradīciju izmantot dzīvniekus?
Es esmu par to domājis, tomēr, tas noteikti nebija apzināts lēmums “mēs runāsim par dzīvniekiem, jo cirkā ir dzīvnieki”. Protams, cirks jau izsenis ir izmantojis dzīvniekus, lai uz skatuves parādītu briesmas. Tas ir kaut kas, kas saista arī mūs. Eksperimentēt ar dzīvniekiem un dzīvniecisko. Mēs esam ilgstoši mācījušies un trenējušies, kā būt interesantiem uz skatuves, bet neatkarīgi no tā visa, tikko uz skatuves ir dzīvnieks, lai arī ko viņš darītu vai nedarītu, to ir interesanti skatīties.
Vai jūs gribētu savās izrādēs iesaistīt dzīvniekus?
Nē, mēs parasti savās izrādēs dzīvniekus neizmantojam. Mēs esam eksperimentējuši mājās vai, piemēram, zirgu fermā. Ja kaut kur tiek norobežota teritorija un nolemts, ka šī teritorija tagad būs skatuve, un tur tiek novietoti dzīvnieki – to var skatīties bezgalīgi ilgi. Tas ir kā uguns. Viņi ir tik nebeidzami radoši, un tur ir kaut kas, kas neļauj novērsties. Nākamais mirklis ir pilnīgi neparedzams. Dzīvniekiem padodas improvizēt, viņi neko netiesā, viņi vienkārši ir. Tas ir kaut kas ļoti spēcīgs. Mūs interesē šis spēks. Mēs visu laiku pieliekam pūliņus, lai būtu interesanti. Savās izrādēs mēs domājam par horeogrāfiju, vēstījumu, tērpiem, mūziku u.t.t., bet iespējams, tas viss ir daudz vienkāršāk. Katrā ziņā, dzīvnieki mūs iedvesmo.
Trupu tu nodibināji kopā ar Niklasu Blombergu. Pēdējā laikā tu veido izrādes viens vai ar citiem kolēģiem. Kā tu atrodi savu sadarbības partnerus? Vai tas vēl joprojām ir “Animal Religion”?
Tauromàquina sākās kā laba ideja, pie kā mēs ar Benetu strādājām. Tad es viņam piedāvāju to darīt zem “Animal Religion” vārda. Šajā izrādē, es strādāju tikai ar Benetu, Niklass te neiesaistās. Bet parasti “Animal Religion”, jeb mēs ar Benetu, vai katrs no mums atsevišķi, nāk klajā ar ideju, kuru mēs izrunājam, izvēlamies māksliniecisko komandu, sastrādājamies ar savu producentu un izveidojam izrādi.
“Animal Religion.” Skats no izrādes Chicken Legz festivālā Fira Tàrrega Spānijā. 2014. Foto: Olli Vuorinen
Kopš 2011. gada jums ir izdevies nostabilizēt savu vārdu cirka pasaulē, turklāt, darot ļoti dažādas lietas – veidojot iekštelpu izrādes, ielu izrādes, site specific – vai ir kaut kas, ko tu vēl alksti izdarīt?
Jā, es šobrīd rakstu projektu. To sauks Sapiens Zoo. Tajā es gribu runāt par to, kā mēs, cilvēki, dzīvojam šajā civilizācijā. Es gribu runāt par to, cik dīvaini mēs esam un cik dīvaina ir pasaule, ja uz to paskatās un sāk visu analizēt. Es gribu runāt par hierarhijām, kas pastāv dažādās zemēs. Kā ir sēdēt priekšā un, kas ir tie, kas sēž aizmugurē. Kāpēc jaundzimušajam uz galvas ir jāuzlej ūdens un jāapēd maizes gabaliņš. Visi šie rituāli mūsu dzīvēs, kas mums palīdz iekļauties mūsu sabiedrībā. Tas būs stāsts par cilvēkiem, kas mēģina dzīvot laimīgu dzīvi, ejot cauri sistēmai, kuru iepriekšējās paaudzes ir atzinušas par labāko iespējamo.
Tā ir diezgan antropoloģiska pieeja cirkam.
Kaut kādā mērā antropoloģiska, bet noteikti arī psiholoģiska un politiska. Es domāju par šo elektronisko sabiedrību, kurā dzīvojam. Manai māsai tūlīt būs bērns, un viņam jau ir piešķirts numurs. Mēs gribam strādāt ar šiem simboliem un kodiem, izcelt tos gaismā. Un vēl, es cenšos iedomāties, kāda būs nākotne. Kā mēs to darīsim nākotnē?
Runāt par politiku uz skatuves, nodot kādu konkrētu vēstījumu sabiedrībai, tavuprāt, tas cirkā ir nozīmīgi?
Pilnīgi noteikti, jā. Manā uztverē ir divas dažādas lietas – krāsa jeb tonis un krāsa kā matērija jeb līdzeklis (color un paint – angļu val.). Simbols, vēstījums. Cilvēku, mūsu dzīves un šīs kosmosā peldošās planētas Zeme vērošana ir tas, kas mani motivē. Man ļoti patīk astronomija. Es mīlu astronomiju.
Astronomiju?
Astronomija ir mans dievs. Es nesekoju nevienai reliģijai, bet es vēroju dabu, un es tur neko nespēju saprast. Tā mistērija, ir tas kas, man liek vēlēties atklāt vairāk. Tas ir tas, kas mani nepārtraukti piepilda, lai es varētu radīt jaunas izrādes.
Vai tu jebkad esi domājis, ka varētu kļūt par zinātnieku?
Jā, pilnīgi noteikti. Es esmu par to domājis. Bet pagaidām tas man šķiet mazliet miglaini, jo man būtu jāmācās matemātika un jāapgūst dažādi valodas kodi, ko šie cilvēki izmanto. Tas prasītu vismaz 15 gadus no manas dzīves. Bet es noteikti gribētu tam veltīt vairāk enerģijas – varbūt mācīties kādos kursos augstskolā vai doties uz lielāko observatoriju un studēt kosmosa attēlus.
Vai šo tēmu pētīšana caur cirku, tev palīdz tās izprast labāk?
Noteikti. Es neesmu no lasītājiem, vai cilvēkiem, kas var apsēsties pie galda un rakstīt pētījumus. Es drīzāk esmu fiziska būtne, man patīk lietas izdzīvot. Bet izrādes radīšanas procesa laikā, es izeju cauri lielam teorētisko materiālu daudzumam. Tas man palīdz turpināt izglītoties, un izaicina iedziļināties vēstījumā, lai es varētu to pasniegt publikai. Tas turpina mani piepildīt.
Vai ir kaut kas, ko tu gribētu piebilst?
Varbūt.. Nē, es esmu apmierināts. Es esmu ļoti apmierināts, ka mēs esam parunājuši par kosmosu un astronomiju. Es to mīlu.
“Animal Religion” Tauromàquina. 2014
“Re! Laikmetīgais cirks un iela” piedāvā “Animal Religion” izrādi Tauromàquina 2. augustā “Piena svētkos” Rīgā, kultūras pils “Ziemeļblāzma” parkā.
www.animalreligion.com
rereriga.lv
______________________
1 2014. gada augustā “Animal Religion” ar izrādi Indomador viesojās festivālā “RE RE RĪGA!”
