Foto

O, šitais atstāj pēdas!

Paula Lūse

Ekspresintervija ar mākslinieku Klāvu Lori


27/07/2015

Klāvs ir viens no tiem cilvēkiem, ar kuru sarunājoties, varētu likties, ka māksla ir kaut kas ikdienišķs un vienkāršs, bet ar muguras smadzenēm tu jūti, ka aiz tiem vienkāršajiem vārdiem pat neslēpjas, bet ir pilnīgs kosmoss. Gleznotājs, kurš daudz ceļo, uzņem īsfilmas, kādreiz vēlas uzņemt arī pilnmetrāžas filmu, fotografē, interesējās par kvantu mehāniku un spēlē ģitāru duetā “Strāla” (kopā ar Gitu Strazdiņu). Nesen Klāvs Loris tika izvēlēts kā viens no astoņiem jaunajiem māksliniekiem, kurš pārstāvēs Latviju starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē Jeune Création Européenne, kuras ekspozīcija ceļos pa astoņām Eiropas valstīm.

Vecāki ātri pamanījuši Klāva interesi par mākslu un viņu uz to virzījuši. Bērnībā dzīvojis Lielvārdē un apmeklējis vietējo mākslas skolu. Tas laiks Klāvam palicis atmiņā ar brīvību, dabu, plosīšanos, štābu un plostu būvēšanu. Bet dažādu apstākļu dēļ ģimenei nācās pārcelties uz Rīgu. Pabeidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas veidošanas nodaļu pie Igora Dobičina. Mugurkaula operācijas dēļ tēlniecību Klāvam nācās pamest, tāpēc izvēlējās studēt glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, kur pirms gada ieguvis bakalaura grādu. 

No 9. jūlija līdz 8. augustam Mūkusalas Mākslas salonā Mazajā zālē apskatāma Klāva Lora personālizstāde “Essme”. Stāstot par izstādes nosaukumu, autors teicis, ka „essme” ir informācijas nesējs, katra cilvēka ego, ar ko cīnāmies visu dzīvi un kurā ielādēta mākslinieka fiziskā un garīgā pieredze. Klāva gleznotās ainavas varētu dēvēt par kinematogrāfisku glezniecību, kuru var skatīties kā filmu, jo tajās ir apslēpts personīgais pārdzīvojums un stāsts, kas radies ceļojumos – gan dabā, gan galvā.


Skats no Klāva Lora personālizstādes “Essme”. Gleznas “Bebru dīķis” un “RA IT IS”. 2014.
Foto: Paula Pelše, Klāvs Loris

Vai tev ir pārdzīvojums par to, ka mugurkaula operācijas dēļ nācās pamest tēlniecību?

Tajā laikā bija, vairs nē. Tagad es ar gleznām savu muguru čakarēju. (Smejas.)

Kā tu iemūžini vai atceries vietas, kuras tevi iedvesmojušas?

Es fotografēju. Fotogrāfija stāv man blakus, atsauc atmiņā to, kas tajā vietā bija un ko es redzēju. Pagājušajā vasarā vēlreiz sačakarēju muguru. Aizbraucu uz Cēsīm un atklāju sirreālu vietu ar skaistu bebru dīķi. Tos bebru nolauztos, saulē izkaltušos kokus cilāju, vāļāju un mētāju, plosījos apkārt, lēkāju, bļaustījos. Pēc tam nogulēju mēnesi uz gultas, nevarēju pakustēties, bet darbs bija jāturpina taisīt. Tāds mākslinieku stereotips, ka mākslas darbs prasa gan fiziskas, gan emocionālas sāpes.

Būtu es ezotērisks cilvēks, teiktu, ka tev tiek dotas zīmes...

Jā – nedari to, beidz! (Smejas.) Es tieši domāju, ka tas stiprina pārliecību un ir spītīgi jāturpina.


Klāvs Loris. “Eureka.” 2015. Foto: Paula Pelše, Klāvs Loris

Kā tev radās iespēja veidot personālizstādi Mūkusalas Mākslas salonā?

Latvijas Mākslas akadēmijā uz diplomdarbu aizstāvēšanu atnāca kuratore Diāna Barčevska, kura meklēja jaunos māksliniekus. Tas ir forši, ka viņa pati nāk pie tiem mazajiem bērniem un izvēlas māksliniekus, nevis mums pašiem jāskraida apkārt. Liela cieņa pret viņu un prieks, ka viņa pamanīja, izvēlējās manus darbus un piedāvāja veidot personālizstādi.

Vai darbus radīji speciāli šai izstādei?

Izstādīti ir arī diplomdarbi, bet, jā, lielos darbus radīju speciāli šai izstādei. Izmērīju sienas, domāju, kā viss izskatīsies kopā.

Cik ilgā laikā šie darbi tapa? 

Aptuveni gadu. Lielais darbs tapa, apmēram, 5 mēnešus. Tu jau redzēji, darbiem ir diezgan apjomīgs izmērs, lielākā glezna ir 2,8 x 9 metri. Uz tiem bija smagi jākoncentrējas, daudz jādusmojas un jāpriecājas. Es pie tiem darbiem dzīvoju – skraidīju, lēkāju, gulēju, bļāvu. Visas tās emocijas radās un tika izliktas darbos šajā telpā (darbnīcā, kurā norisinās saruna – red.). Gleznojot man nebija, kur atkāpties, pirmo reizi darbus no attāluma redzēju tikai Mūkusalas Mākslas salonā. 

Kāpēc bija vēlme tieši tik lielu darbu radīt?

Nezinu, laikam gribēju izārdīties. Kādreiz nodarbojos ar ielu mākslu, un tur tie apjomi bija vēl lielāki, protams, ne tik detalizēti un smalki izstrādāti. Gribējās sevi pārbaudīt. Lai radītu tādus darbus, vajag ļoti lielu piespiešanos un disciplīnu. Tas bija foršs pārbaudījums, tagad nomierinājos, varu atgriezties pie mazākiem formātiem.


Klāvs Loris darbnīcā, strādājot pie gleznas “Eureka”. Foto: Paula Pelše, Klāvs Loris

Nesen tevi izvēlējās kā vienu no astoņiem jaunajiem māksliniekiem, kas pārstāvēs Latviju starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē Jeune Création Européenne. Vai, tavuprāt, izstāde Mūkusalas Mākslas salonā bija noteicoša žūrijas lēmumam?

Domāju, ka izstāde pārliecināja. Iesūtītajā fotogrāfijā jau pat pusi no tā darba nevar redzēt un novērtēt, kāds izskatās darbs, kāda ir materialitāte un virsma.

Kādas tev ir sajūtas par piedalīšanos šajā biennālē?

Forši, ka ir aizmugure, kas to organizē, nevis pašam ir jāburās cauri. Tu esi mākslinieks, nevis organizators, tevis dēļ tas viss tiek darīts. Manuprāt, piedalīšanās šādos projektos, ir mūsdienu mākslinieka čeklists (no angļu val. checklist – saraksts), kam jāiziet cauri. Man ir bijušas izstādes ārpus Latvijas, bet ir forši, ka ar šo biennāli koncentrēti var izbraukt cauri vairākām valstīm Eiropā, satikt dažādu valstu māksliniekus, redzēt viņu darbus. Kā arī visi, kas tika izvēlēti no Latvijas, tomēr ir mani draugi vai paziņas, sava paaudze. Tas varētu būt labs atspēriena punkts. Priecājos, ka tas ir noticis un notiks.

Ko tev, kā gleznotājam, ir svarīgi redzēt savos un citu mākslinieku darbos?

Man liekas, ka, radot mākslu, caur sevi jālaiž tīrība un patiesība. Nevajag melot, nevajag nodarboties ar bulšitu (no angļu val. bullshit – muļķības). Vajag ņemt tīras apziņas lietas, un visticamāk tās būs pavisam vienkāršas. Nevienu vairs nepārsteigsi, tāpēc daudz jāstrādā un jādisciplinē sevi. Katru dienu arvien vairāk nonāku pie tās sajūtas – šis ir mans! Tas ir tas, kas man jādara. Bieži vien, aizejot uz izstādēm, redzu, ka mākslinieks ir uztaisījis visu – gleznas, video, foto, instalācijas – un es domāju, kāpēc? Mākslinieks nevar būt kā tas izvelkamais Šveices nazītis, kur ir viss – nazītis, skrūvgriezītis, dakšiņa. Ja tu dari, tad atdod visu enerģiju tai vienai lietai. 

Tu jau arī dari vairākas lietas paralēli glezniecībai – fotogrāfē, filmē, spēlē ģitāru...

Protams, tās lietas jau ir daudz, ko gribas darīt, bet tas īstais vienīgais tomēr ir jāliek priekšgalā. 

Bet ja enerģijas ir tik daudz, ka gribas radīt visu, vai vēl nav atrasts tas „īstais“? 

Tad gan, jā. Bieži vien jau arī neatrod. Kaut kas jau ir arī jādara vai jārada, lai atslēgtos un atpūtinātu smadzenes, tās noslogojot ar kaut ko citu. Fiziski jau nav grūti visu laiku strādāt, bet emocionāli tas baigi noēd. Citreiz savu darbu tā ienīsti, ka negribi vairākas dienas redzēt.


Klāvs Loris darbnīcā. Foto: Paula Lūse, Klāvs Loris

Kur tu smelies iedvesmu?

Viss jau notiek galvā, bet daba ir tas mans vadītājs. Nesen biju Austrālijā, aizbraucām uz kanjonu, un tur bija eikaliptu meži, milzīgs ūdenskritums, lielas gravas. Skrēju un bļāvu! Māsai teicu – šis ir tas, kā dēļ ir vērts dzīvot! Visi tie sūdi, es atvainojos, kas notiek ikdienā... Un pēkšņi nonāc vietā, kur ir absolūti tīra enerģija un tev pilnīgi iztīra apziņu. Tā ceļošana notiek gan galvā, gan dzīvē. Manās gleznās ir simbolisks vēstījums. It kā var likties garlaicīga ainava, garlaicīgas bildītes. Kurš gan neglezno ainavu? Simtiem gadu mākslinieki glezno ainavas, nevienu jau nepārsteigšu, un nav arī mērķis pārsteigt. 

Nav?

Nu nē. Paskaties pati – ko tur jaunu ieraudzīsi? Kociņi, zālīte, debestiņa... Jā, man tas ir milzīgs pārdzīvojums, bet citiem... Es dažkārt iekļauju kaut kādus simbolus, ko neviens cits nepamanīs, bet tie tur ir, un es jau to zinu. 

Nav vēlme kādam tos simbolus izcelt un paskaidrot?

Īsti nē. Nesapratīs. Nav vērts mācīt citus cilvēkus dzīvot, kad pats vēl nezini, kā ir jādzīvo.

Bet, ja skatītājs zinātu simbolus, kurus tu izmanto, tad varētu labāk saprast tavus darbus un tajos vairāk iedziļināties.

Man to nevajag. Man ir svarīgi, ka cilvēki redz darbus, iet uz izstādēm, novērtē. Būtu stulbi teikt, ka es darbus radu tikai sev. Ja es tos taisītu tikai sev, es viņus neliktu izstādēs, bet man nav svarīga tā muldēšana. Vispār liekas, ka mūsdienās mākslā tas ir tik nepareizi aizgājis. Muldēšana par darbu ir palikusi svarīgāka par to, ko cilvēks rada. Mākslinieki ir pieņēmuši, ka jāraksta garas esejas, lai radītu priekšstatu, ka tu esi baigais intelektuālis, bet beigās ne pats saproti, ko esi uzrakstījis, ne citi. Domāju, ja paprasītu pašam māksliniekam, ko viņš ar to visu bija domājis, varētu pārsmieties. Man tas liekas muļķīgi, ka darbs tiek nostumts malā, jo māksliniekam jāraksta un jāaizstāvās par to, ko viņš dara. Bez maz vai jāpaskaidro, kāpēc tu vispār esi šajā dzīvē. (Smejas.) Tas liekas pilnīgi lieki, labāk koncentrēties savam darbam. Visiem jau galvā tas kosmoss griežas, man neliekas tik svarīgi tos savus slapjos sapnīšus bāzt visiem sejā. Varbūt tas ir par skarbu, bet emociju līmenis, kurā es strādāju, ir diezgan smalks un ar vārdiem to nemaz nevar aprakstīt. 

Vai tu lasi grāmatas?

Es nelasu daiļliteratūru, dažkārt lasu dzeju, bet vairāk man patīk zinātne, kvantu mehānika, visādas teorijas un konspirācijas. Es tās neņemu par patiesībām, bet ir interesanti ar tām dzīvot un domāt par to, kā tad beigu beigās ir? Izlasīju ļoti neciešamu, bet ārkārtīgi vērtīgu grāmatu – Daniela Kānemana “Domā ātri, domā lēnām” (Daniel Kahneman. Thinking, fast and slow – red.) – par to, kā cilvēks domā un uzvedas. Tādas prāta medības, kad patiesības meklēju apziņā.

Sanāk, ka tu atslēdzies no darba, vēl vairāk domājot.

O, jā! Man patīk iedziļināties apziņā un meklēt kaut kādas robežas, mēģināt atšķirt vairākās realitātes. 


Klāvs Loris, strādājot pie gleznas “RA IT IS”. Foto: Paula Pelše, Klāvs Loris

Vai tev ir sava tehnika, kurā strādā?

Austrālijā gulēju gultā un mocījos ar saviem eksistenciālajiem jautājumiem. (Smejas). Domāju, kā varētu apvienot vienā darbā materiālus un tehnikas, kuras man patīk – fotogrāfiju, glezniecību un sietspiedi –, kā darbu padarīt taustāmāku, čamdāmāku. Tad radās ideja par tehniku, kuru es varētu izmantot darbos. Detalizēti gan to neaprakstīšu, jo tā ir mana autortehnika, bet jau pirms izmēģināšanas zināju, ka tā strādās. Atgriežoties Latvijā, es daudz eksperimentēju ar pareizajām grunts attiecībām, mitruma pakāpēm, lai to realizētu. Kaut kas tāds pasaulē jau ir, bet es arī netaisījos pasauli pārsteigt ar savu unikālo tehniku. Tas bija pārsteigums man pašam.

Bet aptuveni tu varētu iezīmēt, kā top tavi darbi?

Pirmais ir ceļošana un nokļūšana īstajā vietā, tad ir fotogrāfija un datorapstrāde, tad printeri, krāsas, plastikāti, gruntis, pārnešanas opcijas un glezniecība. Tāds sajaukums starp vecām un modernām tehnikām. Es strādāju ar visu, ar ko var saķēpāt virsmu. Atrodu kaut ko darbnīcas stūrī, izmēģinu un – o, šitais atstāj pēdas! Neierobežoju sevi materiālos – galvenais jau ir vizuālā informācija, ko tu panāc beigās. Lieku lietā visus līdzekļus, lai cik smieklīgi tie arī nebūtu. Kad mēģināju kuratorei Diānai Barčevskai nosaukt materiālus, kurus esmu izmantojis izstādītajos darbos Mūkusalas Mākslas salonā, pusi nevarēju atcerēties, jo kaut ko izmantoju, bet pat nepiefiksēju, kas tas bija.

Radās vēlme tagad aptaustīt tavus darbus.

Drīkst čamdīt manas gleznas. Es ļauju! Droši bakstiet, čamdiet! Pats esmu lielajos muzejos aptaustījis gleznas, jo ir interese par materiālu, par faktūru, par triepiena virzienu. Tas ir kā mazam bērnam, kamēr nepieskaras, tikmēr netic tam, ko redz.


Mākslinieks Klāvs Loris darba procesā.

klavsloris.wix.com