ZIŅAS  
Foto: Ļiza Borovikova

Rītdiena – tas ir jautājums? 0

Ļiza Borovikova
17/06/2015

Foto: Ļiza Borovikova

10. jūnijā Maskavā ar veselu izstāžu buķeti atklāja jauno laikmetīgās mākslas muzeja ēku “Garāža”kuras ierīkošana bija uzticēta arhitekta Rema Kolhāsa komandai.

Skats, kas paveras jaunās laikmetīgās mākslas muzeja “Garāža” ēkas pirmajam apmeklētājam, ir iespaidīgs: kaut apkārtne vēl nav pilnībā sakopta, un strādnieki steidz pulēt betona laukumu pie ēkas ieejas, jaunās “Garāžas” veidols izskatās pabeigts. Milzīgā metāliski spīdošā būve piesaista skatu; arhitekti par darba pamatu ņēma 1968. gadā celtu tipveida sabiedriskās ēdināšanas ēku, un viņiem ir izdevies radīt atmiņā paliekošu, tēlu, kuram nav līdzinieku.

Jaunā muzeja ierīkošanu uzticēja arhitektu birojam OMA un tā dibinātājam Remam Kolhāsam. Darbi iesākās 2011. gada martā; tobrīd agrākā restorāna Vremena goda ēku bija paredzēts izmantot kā pagaidu variantu. Par galveno bija jākļūst paviljonam Šestigraņņik, kas tika celts pēc arhitekta Ivana Žoltovska projekta. Būvdarbi sākās Vremena goda ēkā; tos bija plānots pabeigt gada laikā, taču projekta sagatavošanas un realizācijas process izrādījās ļoti sarežģīts (Kolhāss atzīstas, ka visgrūtāk ir bijis noformēt dokumentāciju un pārvarēt birokrātu vilcināšanos), tāpēc tika nolemts Šestigraņņik iekonservēt, un agrāko restorānu iekārtot kā muzeja galveno ēku.

No ārpuses būve izskatās ārkārtīgi mūsdienīga, taču, ienākuši muzeja pirmā stāva galvenajā telpā, apmeklētāji tūlīt pat atpazīst sešdesmito gadu padomju sabiedriskās ēdināšanas iestādes detaļas: tipisku mozaīku ar alegorisku sižetu (šajā gadījumā tas ir “Rudens”), zaļas flīzes uz sienām un vietumis no to apakšas vīdošus sarkanus ķieģeļus. Kolhāsam bija svarīgi visu muzejam nepieciešamo izkārtot, nemainot esošo konstrukciju: interjerā harmoniski iekļaujas spilgti oranžā garderobes zona; grāmatu tirgotava un bufete izskatās tā, it kā būtu tur bijusi no uzcelšanas brīža.


Rema Kolhāsa uzstāšanās preses konferencē. Fonā – freska “Rudens”, kas atstāta neskarta

Arhitekti neizvirzīja uzdevumu atjaunot restorānu Vremena goda, viņi centās uzsvērt, ka sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma eksistence ir palikusi pagātnē, un ēkai ir sākusies jauna dzīve. “Vinzavod bija celta, lai ražotu grādīgus dzērienus, taču šodien to neviens neuzlūko no alkohola ražošanas vēstures skatupunkta. Šī ēka ir agrākais restorāns, taču mums gribētos, lai tā asociējas ar politisko un sociālo kontekstu, kas bija aktuāls tā tapšanas laikā,” saka Kolhāss.

Šis konteksts arhitektam ir pazīstams: 1965. gadā, kad Vremena goda vēl nebija uzcelts, viņš bija atbraucis uz PSRS kā žurnālists. Arhitektūras muzejā Maskavā viņš ieraudzīja Ivana Ļeoņidova rasējumus, un tie, kā atzīst pats Kolhāss, lielā mērā ietekmēja lēmumu mainīt profesiju. “Ļeoņidovs izmantoja arhitektūru nevis lai radītu ārējus efektus, bet gan lai organizētu dzīvi jaunā veidā,” saka Kolhāss. “Viņš projektēja atsevišķas zonas un pēc tam savienoja tās stāsta veselumā.” Šis princips ievērots arī “Garāžas” jaunajā ēkā: daudzas nelielas zonas nesaraujami saistītas ar muzeja galveno telpu. Projekta autori gribēja uzsvērt tieši šo milzīgo telpu, padomju arhitektūras dāsnumu.

Iespaidīgie gabarīti ļāva “Garāžai” ievērojami palielināt izstāžu laukumu skaitu: pagaidu paviljons, ko 2012. gadā uzcēla Sigeru Bans (Shigeru Ban), ir 2000 kvadrātmetrus liels, un Vremena goda ēkas platība ir 5500 kvadrātmetri.

Būtu žēl atstāt tādu telpu tukšu, un “Garāžā” jau izvietojusies virkne projektu, kas vispusīgi atspoguļo institūcijas darbu.

Pirmā instalācija caur stikla sienu ir redzama jau no ielas: milzīgs Ērika Bulatova plakāts ar ietilpīgu lozungu “Visu uz mūsu “Garāžu”!” Tas ir pirmais projekta Garage Atrium Commissions darbs, kas demonstrē jaunās ēkas iespējas. Māksliniekam tiek dota deviņarpus metrus augsta un vienpadsmit metrus plata telpa, kur viņam jārada unikāls mākslas darbs vienā eksemplārā. Instalāciju var redzēt gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Turklāt no visiem stāviem.


Jajoi Kusamas instalācija “Ceļrādis uz bezgalīgo telpu”

Galvenās izstāžu platības organizatori atvēlējuši pasaules līmeņa mākslinieku Jajoi Kusamo (Yayoi Kusama) un Rirkrita Tiravanijas (Rirkrit Tiravanija) projektiem.

Argentīniešu mākslinieks Rirkrits Tiravanija, “laimīgais tajiešu puisis, kurš gatavo”, ir slavens ar savām performancēm, kas liek skatītājam mijiedarboties ar autoru un muzeja telpu. “Garāžā” izstādītais projekts “Rītdiena – tas ir jautājums?” ir dialogs ar čehoslovāku mākslinieku Jūliusu Kolleru (1939–2007), kura projektu fotodokumenti un darbs “Piemineklis pingpongam (U.F.O.)” (1971) eksponēti atsevišķā izstādes sekcijā. Taču Tiravanija ar pieminekli vien neaprobežojas: izstādes ietvaros katrs apmeklētājs var uzspēlēt pingpongu uz kāda no daudzajiem galdiem un pierakstīt spēles rezultātus uz speciālām grifeles tāfelēm. Mākslinieks pielietojis savu īpašo paņēmienu – maltītes pagatavošanu un baudīšanu tieši muzejā: līdzās spēļu galdiem izvietotas divas iekārtas, kur var pagatavot pelmeņus. Projekts turpinās arī ārpus “Garāžas” sienām – skatītājs var pasūtīt un paņemt sev līdzi t-kreklu ar kādu no mākslinieka izdomātiem saukļiem: “Tomorrow is the question?”,”Kas ta’ nu”, “Vai jūties tāpat kā es?” utt.


Rirkrita Tiravanijas izstādē “Rītdiena – tas ir jautājums?” apmeklētāji var uzspēlēt pingpongu

Rirkrits Tiravanija speciāli Arterritory.com: “Pirms sāku strādāt pie projekta, par telpu jau biju šo to uzzinājis no Keitas (Faulas) iedotās prezentācijas, un man bija laiks visu apdomāt. Atbraucu šurp, lai veiktu nelielu izpēti, un atsevišķas detaļas sāka savienoties vienotā ainā. Visvairāk mani iespaidoja pingponga klubs, kas jau eksistēja Gorkija parkā. Man šķita neparasti, ka galdi stāv zem klajas debess, un es nolēmu, ka tas ir labs veids, kā skatītājus iesaistīt projektā, man gribējās, lai skatītājs stājas mijiedarbē ar ēku. Izstādes koncepciju iespaidoja arī Jūliusa Kollera darbi, un es speciāli uzmeklēji viņa ēdienkarti, lai smeltos idejas receptēm.

Šī telpa tikai sāk savu pastāvēšanu. Rīkotājiem ir daudz ideju un labas iespējas to īstenošanai, un man tas patīk. Tomēr tikai laiks rādīs, vai viņiem izdosies realizēt to, kas iecerēts.” 


Tiravanijas “T-kreklu fabrikā” pieejami visi izmēri, apmeklētāji paši var izvēlēties uzrakstu uz t-krekla 

Tiravanijas projekts ir radīts speciāli jaunajai “Garāžas” ēkai, toties 86 gadus vecā japāņu māksliniece Jajoi Kusama rāda “pārbaudītas” vērtības. Viņas izstādes “Bezgalības teorija” ietvaros muzeja trešajā stāvā eksponētas divas instalācijas: “Bezgalīgā spoguļistaba – dvēseles miljoniem gaismas gadu attālumā no mums” (2013) un “Ceļrādis uz bezgalīgo telpu” (2015). Šis šogad radītais projekts turpina “punktu” tēmu, kas nesusi māksliniecei pasaules slavu. Viņas darbi muzeja interjerā izskatās īpaši efektīgi: no modernisma laikmeta loģiski organizētās ēkas jūs pēkšņi nonākat mākslinieces abstrakto un haotisko halucināciju pasaulē. Ārpus muzeja izvietota vēl viena Kusamas instalācija “Punktu uzkāpšana kokos”, kas jau realizēta daudzās pasaules pilsētās. Mākslinieces komanda apvilka kokus ar balti punktotu sarkanu audumu, atklātā telpā izplatot savu kaisli uz punktiem. Šoreiz Kusamai bija jāsaskaras ar neparedzētām grūtībām – “Komandai vēl nekad nebija nācies darboties ar tik sarežģītiem kokiem, kādi ir Krievijā,” smiedamās komentē “Garāžas” galvenā kuratore Keita Faula. 


Kusamas punkti izplatās ārpus “Garāžas” jaunās ēkas

Kuratoru galvenais uzdevums bijis parādīt visas Laikmetīgās mākslas centra “Garāža” dzīves puses. Proti, ne vien rīkot pazīstamu mākslinieku izstādes, bet arī demonstrēt arhīva un zinātniskās nodaļas darbu. Vairums šo projektu ir izvietoti muzeja otrajā stāvā. Šeit var apskatīt Georgija Kīzevaltera fotogrāfiju izstādi Insider, kas atspoguļo mākslas dzīvi Padomju Savienībā septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados. “Garāža” vērienīgi parāda arī 2013. gadā iesākto programmu “Izpēte lauka apstākļos”. Šobrīd var iepazīties ar četru projektu rezultātiem. Projekts “Glābt Brūsu Lī: afrikāņu un arābu kino un padomju kultūras diplomātijas ēra” ir veltīts Padomju Savienībā izglītību ieguvušajiem afrikāņu un arābu režisoriem. Tarīnas Saimonas (Taryn Simon) instalācija “Melnais kvadrāts XVII” pagaidām atrodas ārpus muzeja ēkas: projektā izmantoti radioaktīvie atkritumi, un kuratori gaida mirkli, kad objekts kļūs publikai drošs. Kinoteātrī var noskatīties Antona Vidokles filmu “Tas ir kosmoss”, kas veltīta krievu kosmismam. Un, visbeidzot, ceturtais projekts “Vaigu vaigā: Amerikāņu nacionālā izstāde Maskavā. 1959/2015” ir veltīta PSRS un ASV mijiedarbei Aukstā kara apstākļos, un tā parāda kā superlielvalstu atšķirīgumu, tā līdzīgumu. Tāpat kā Rirkrita Tiravanijas izstāde, arī šis projekts ar interaktīvu eksponātu palīdzību ļauj skatītājam mijiedarboties ar muzeja telpu.


Projekts “Vaigu vaigā: Amerikāņu nacionālā izstāde Maskavā. 1959/2015” dod iespēju pētīt ar Auksto karu saistītos arhīvu materiālus un literatūru

Turpat kaimiņos “Garāža” demonstrē savu izglītojošo programmu “Jauniešu komanda”. Trīsdesmit dalībnieki ir izstrādājuši un realizējuši projektu “Sešdesmitie: saskarsmes punkti”. Jaunie kuratori ir izvēlējušies sešus tipiskus sešdesmito gadu personāžus (Nonkonformists, Students, Strādnieks, Sieviete, Zinātnieks) un piedāvā skatītājam atrast sevī iezīmes, kas ir ar tiem kopīgas. Tam paredzēta interaktīva programma: objekts “Zinātnieks” ir nodrošināts ar padomju zinātnieku personīgajām lietām, un daži no šiem zinātniekiem ir projekta autoru radinieki; “Strādnieks” piedāvā skatītājam iziet testa kvestu un izmēģināt padomju proletārieša lomu.


Keita Faula stāsta par projektu “Krievu laikmetīgās mākslas koks”

Pētnieciskais projekts “Krievu laikmetīgās mākslas koks” ir vislielākā instalācija “Garāžas” pirmajā stāvā. Uz milzīga balta audekla uzrakstīti krievu mākslinieku vārdi un mākslinieku grupu nosaukumi; tie visi savienoti ar līnijām, kas parāda šo personāžu savstarpējās attiecības. “Mēs mēģinām datēt dažādus notikumus un parādīt, kā tie saistīti. Projekts ir nepabeigts, tas ir sava veida uzaicinājums sadarboties. Mūsu pētījumam ir nepieciešama daudzu cilvēku līdzdalība, mēs gribam, lai neoficiālās krievu mākslas vēsture veidojas, pateicoties dialogam, lai cilvēki dalās ar saviem stāstiem, kurus mēs sakoposim vienuviet,” par projektu stāsta Keita Faula.

“Garāžas” jaunā ēka sajūsmina: tās arhitektoniskais risinājums ir unikāls, un telpas arī bez mākslas darbiem izskatās neparasti. Taču kuratoriem tas rada papildus grūtības. Pirms atklāšanas bija pietiekoši daudz laika, lai sagatavotu kvalitatīvas pasaulslavenu mākslinieku izstādes un pienācīgi parādītu muzeja pētniecisko darbu. Vai arī turpmāk viņi spēs uzturēt līmeni, ko pieprasa pati izstāžu telpa? Rītdiena – tas ir jautājums.