ZIŅAS  
Dāvis Kaņepe. Foto: Rita K. Zumberga

Jauno mākslinieku tramplīns 1

Ekspresintervija ar Dāvi Kaņepi

Rita K. Zumberga
17/06/2015

Vēl pavisam neilgu laiku būs aktuāli astoņu jauno mākslinieku meklējumi, lai noskaidrotu, kuri pārstāvēs Latviju starptautiskā laikmetīgās mākslas biennālē Jeune Création Européenne, ekspozīcijai ceļojot pa astoņām Eiropas valstīm. “Tas būs diezgan pamatīgs tramplīns,” ekspresintervijā Arterritory.com apgalvo viens no organizatoriem Dāvis Kaņepe un norāda, ka ikvienam no iesaistītajiem jauniešiem tas var kļūt par nozīmīgu pavērsienu līdzšinējā karjerā.

Viss ir gaužām vienkārši – jebkurš entuziasts, kurš nav sasniedzis 33 gadu vecumu, līdz 22. jūnija plkst. 22:22 var nosūtīt uz e-pasta adresi kultura@kanepes.lv savu pieteikumu. Tajā jāietilpst īsai autobiogrāfijai ar kontaktinformāciju (var būt CV), īsam sava darba aprakstam (līdz 300 zīmēm) un savu mākslas darbu piemēriem labā izšķirtspējā (ne vairāk kā 15), izmantojot augšupielādēšanas saites (failiem.lv, wetransfer.com u.c.).

Jaunajiem māksliniekiem nav piemēroti nekādi ierobežojumi – ikviens medijs tiks uztverts kā pilnvērtīgs laikmetīgās mākslas nesējs, tāpat jebkura attīstītā vīzija un koncepcija iemantos žūrijas interesi un izvērtējumu. Dalība konkursā ir bez maksas, vienīgais, ar ko jārēķinās, – iecerētajai ekspozīcijai jāiekļaujas uz sienas atvēlētajos trīs metros. Tas gan neattiecas uz video darbu autoriem – viņu veikumus izrādīs kopējā video telpā.

Atlases procesu profesionāli pārvaldīs īpaša Latvijas ekspozīcijas žūrija: Mūkusalas Mākslas salona direktore Diāna Barčevska, fotogrāfe Ilze Vanaga, mākslinieks Miķelis Fišers, mākslinieks un “Totaldobže” mākslas centra direktors Kaspars Lielgalvis, Mākslas un zinātnes centra “Brūzis” pārstāvis un reklāmas aģentūras “Guilty” radošais direktors Armands Leitis, scenogrāfs un Kaņepes Kultūras centra pārstāvis Alberto Di Džennaro, rezultātus paziņojot uzreiz pēc 30. jūnija.

Eiropas jauno laikmetīgo mākslinieku biennāle savu ilgstošo turneju uzsāks šī gada oktobrī Monrūžā, pēcāk dosies uz Briseli, tad Hamburgu un citām pilsētām, līdz 2016. gada augustā nokļūs Cēsīs, lai septembra vidū atkal trauktos tālāk. Par to, kā tik vērienīgā projektā iesaistījies Kaņepes Kultūras centrs un Zinātnes un mākslas telpa “Brūzis”, kodolīgā sarunā izstāsta organizators Dāvis Kaņepe, neslēpjot arī svarīgas aizkulises ikvienam potenciālajam konkursa dalībniekam.


Publicitātes attēls

Dāvis Kaņepe: Viss aizsākās 2000. gadā, kad Monrūžas mērs un vietējais Parīzes reģiona kultūras atašejs ieinteresēti izlēma attīstīt tieši laikmetīgo mākslu – uzsākot apzinātu ģeogrāfisku vietu un institūciju tīkla veidošanu, viņi ierosināja šo biennāles projektu. Ja nemaldos, līdz šim brīdim notikušas jau sešas, septiņas šādas biennāles, kurās dalību ņēmušas daudzas Eiropas valstis, kā, piemēram, Portugāle, Francija, Spānija, Beļģija, Nīderlande, Vācija, Ungārija, bija arī Lietuva, Dānija un šogad pirmo reizi šajā kartē parādīsies arī Latvija.

Biennāle principā ir kā ceļojoša izstāde; šogad tajā piedalīsies astoņas valstis ar sevis izvēlētiem astoņiem jaunajiem māksliniekiem – turklāt, lai dotu iespēju izpausties vēl nepamanītiem censoņiem, vēlams, ka mākslinieku vidū nebūtu dažādu balvu saņēmēji vai galeriju atzīti talanti ar līgumiem. Kopumā ekspozīciju veidos sešdesmit četru autoru darbi, tāpēc nolikumā īpaši pieteikts, ka izstādes zāles minimālais izmērs drīkst būt 800 kvadrātmetru.

Kā otru svarīgu uzstādījumu projekta virzītāji uzsver atbalstu – iesaistītajām pašvaldībām jāatbalsta laikmetīgā māksla un līdzīga veida norises. Tas ir iemesls, kāpēc šajā tīklā ir tikai dažas galvaspilsētas (Budapešta, Brisele), bet pārsvarā iesaistījušās daudz mazākas pilsētas (Amarante, Komo vai Figeresa) – iedzīvotāju skaits neatspoguļo vietējās sabiedrības interesi par mākslu un centienus veicināt tās attīstības gaitu.

Izteicies, ka esot arī savdabīgs stāsts, kāpēc biennāle ceļos tieši uz Cēsīm.

Pēc tam, kad izstādes kurators Andrea Ponsini bija divreiz neveiksmīgi viesojies Rīgā un viņa sarunas ar domi nevedās, es izlēmu iesaistīties un pierunāt braukt vēlreiz, bet šoreiz jau izmantot manas pazīšanās. Mākslas akadēmijas telpas ir rezervētas līdz 2016. gadam, “Arsenāla” – līdz 2017. gadam, savukārt Rīgas mākslas telpai, atrodoties pašvaldības birokrātiskajos labirintos, šobrīd ir kaut kāds pārejas posms – kļuva skaidrs, ka to arī nedabūsim. Taču zinot, cik atvērtas ir Cēsis un kā tās attīstās, turklāt novērojot, ka cilvēki no Rīgas sāk uz turieni pat emigrēt, mēs arī kā sprīdīši devāmies laimi meklēt. Tiekoties ar Gundaru Skudriņu un uzzinot, ka iegādāts brūzis pašā Cēsu vecpilsētas centrā, kur jau pēc diviem gadiem plānots atvērt pilnībā renovētu māju – Mākslas un zinātnes centru “Brūzis”, bijām priecīgi, ka viņiem šī ideja par izstādi ļoti iepatikās. Tāpat tikāmies ar Cēsu domes pārstāvjiem, un arī no viņu puses bija liela atsaucība. Rezultātā esam noslēguši vienošanos, ka šī izstāde notiks Cēsīs, un tas, savukārt, liecina, ka trīsdesmit reižu mazāka pilsēta ir daudz konkurētspējīgāka un aktīvāka kultūras vidē nekā galvaspilsēta.

Kā tu to skaidrotu? Kāpēc galvaspilsētas bieži nav tik pretimnākošas laikmetīgajai mākslai un šai iecerei? Teorētiski lielajām pilsētām resursu netrūkst.

Es domāju, ka tā ir tikai un vienīgi politiskā griba. Strādājot Rīgā trīs gadus, es labi redzu, ka šī politiskā griba nekādā veidā nav vērsta uz jauniešu aktivitātēm, tāpat netiek vērsta uz laikmetīgo mākslu vai jebkādām eiropeiskām idejām, piemēram, kā vajadzētu veidot pilsētu. Pat krīze nav iemācījusi domāt citādāk – mēs turpinām attīstīt debesskrāpju ieceres Lucavsalā, taču kas tur dzīvos? Iedomājies, mums šobrīd Rīgā 30 procenti no nekustamajiem īpašumiem stāv tukši, turklāt lasīju tikko – 24 procenti no galvaspilsētā  strādājošajiem cilvēkiem domā braukt prom – strādāt uz ārzemēm! Pat tagad – astoņus gadus pēc krīzes... Skudriņa kungs šim procesam piemeklējis smieklīgu definējumu – Rīga jau ir uzņēmusi kursu Detroitas likteņa virzienā, tā tuvojas neapstādināmam faktam – izmiršanai.

Kāpēc to dēvē par Detroitas likteni?

Tur savulaik norisinājās pilsētas struktūras monocentralizēšana, viņi pārlieku koncentrējās uz milzīgajiem autobūves uzņēmumiem, un, tiem beidzot pastāvēšanu, izrādījās – nevienam vairs pēkšņi nebija naudas, nebija ienākumu, pilsēta bankrotē. Šobrīd Rīgai vajadzētu tiekties uz noteiktu mērķi un izvirzīt galveno uzdevumu – noturēt cilvēkus, lai tie nebrauc prom, un piesaistīt jaunus. Bet Rīga visu dara pretēji.

Runājot par vēlmi padot roku pašmāju jaunajiem māksliniekiem, ieskicē, lūdzu, kā esat nolēmuši veikt ekspozīcijas dalībnieku atlasi?

Seši žūrijas locekļi no pieteikuma anketām izvērtēs individuālos mākslinieku darbus, lai pēcāk atrisinātu gana lielo uzdevumu – Latvijas ekspozīcijai jābūt viengabalainai un kaut kādā veidā harmoniskai, tāpēc nāksies no labākajiem atlasīt tieši tos astoņus, kuri veikumi kopēji vislabāk sasauksies. It kā izklausās pēc ierobežojuma, bet tā tas nav – mēs neuzstādījām biennālei konkrētu tēmu, lai neaizbiedētu māksliniekus un mākslīgi neierobežotu jauno talantu atrašanu, tieši otrādi – paļaujamies, ka tā būs kā skeneris. Pilnīgi atvērts, bezmaksas konkurss ar augsta līmeņa ekspertu palīdzību atlasīs labākos, kuri tāpat, mājās esot, jau būs attīstījuši savu koncepciju.

Un tiek aicināti jebkādu mediju pārstāvji?

Jā, mākslinieki var pārstāvēt visus iespējamos medijus – gaidām gan juvelierus, gan entuziastus ar video darbiem, tāpat var būt grafika, glezniecība un fotogrāfija, varbūt pat roboti, kas staigā. Jebkas!

Kā šo ideju atspoguļoja citu valstu jaunieši iepriekšējās biennālēs? 

Nevaru tā uzreiz atminēties, redzēju biennāli pirms diviem gadiem, bet bija interesanti, ka portugāļu ekspozīcija bija izteikti vērsta uz ielas kultūru, uz interaktīvu veidu, kurā novērojami mākslas centieni pārkāpt robežas, taču tikmēr beļģu izstādes daļa, kuru kūrēja Beļģijas Karaliskā mākslas akadēmija, tika pārstāvēta ar diezgan klasisku glezniecību. Visu valstu pieejas ir ļoti atšķirīgas, bieži tās pat ir atkarīgas no piesaistītajiem partneriem.

Taču noteikti jāpiemin, ka eksistē kāds faktors, kas mazliet ierobežo – katram mākslinieka konceptam jāiekļaujas atvēlētajā 3–3,5 metrus platajā sienas apjomā. Jāparedz, ka nevar iecerēt sešmetrīgu telpu ar pilošu ūdeni pa vidu, jo fiziski tas nebūs iespējams – visās valstīs ekspozīciju zāles atšķirsies un nevarēs kādam individuāli kaut ko uzbūvēt. Video darbiem gan ir paredzēta atsevišķa telpa, tajā ļaudis tiek ielaisti iekšā kā uz seansiem.


Dāvis Kaņepe pie Kaņepes Kultūras centra. Foto: Rita K. Zumberga

Kā tu domā, kādi mākslas virzieni pašlaik mums ir spēcīgi pārstāvēti, lai nekautrīgi iespiestos finālistu pulkā? 

Domājot par Latvijas ekspozīciju, es paredzu, ka, pateicoties ISSP pēdējo sešu, septiņu gadu aktivitātēm un fotogrāfijas skolai, mums ir ārkārtīgi pieaudzis laikmetīgās fotogrāfijas līmenis, tāpēc ticu un aicinu pieteikties visus fotogrāfus. Tas tiešām ir viens no spilgtākajiem atzariem, kas pēdējos gados parādījies Latvijas mākslas telpā. Otrs atzars – brīnišķīgās Popper aktivitātes: gan ielu mākslā, gan ilustrācijā kā tādā. Ja vērtē vispārīgi, manuprāt, ļoti pieauguši standarti, kā tiek taisīti plakāti pasākumiem. Tie varbūt piesaista 50–100 cilvēkus, bet paši par sevi ir tik lieliski uztaisīti, ka paliek kā mūsu publiskās vides relikvijas. Starp citu Mākslas muzejs ir sācis tos arhivēt – vērsās pat pie mums, un mēs muzeja pārstāvjiem dodam visus savus plakātus, jo viņi pašlaik veido krājumu. Pēc piecdesmit gadiem, iespējams, Imants Daksis būs tikpat slavens kā Raimonds Pauls un būs forši redzēt, ar kādiem plakātiem viņa koncerti savulaik tika pieteikti. Kas attiecas uz jauno mākslinieku glezniecību, man šķiet, ka arī tur viss notiek labi, bet es tiešām nezinu, kas notiek modes dizainā, tēlniecībā... Tāpēc būs interesanti. Mēs gaidām visus!

Un kas tiks drosmīgākajiem pieteikuma nosūtītājiem, kuri atlases procesā nokļūs labāko astoņniekā?

Manuprāt, tas būs diezgan pamatīgs tramplīns – astoņas izstādes astoņās dažādās valstīs, kur katrā no tām būs savas specbalvas, nemaz nerunājot par biennāles galveno balvu – Grand Prix un citām naudas prēmijām. Tāpat arī Briseles Karaliskā mākslas akadēmija piešķirs savu Grand Prix – viens mākslinieks iegūs iespēju eksponēt savu personālizstādi akadēmijas galerijā. Noteikti jāpiemin izstādes drukātais katalogs 10000 eksemplāru tirāžā, kurā katram māksliniekam būs atvēlēts viens atvērums. Kopumā biennāli divu gadu laikā apskatīs aptuveni 100 tūkstoši cilvēku, un, lai arī liekas, ka tas nav liels cipars, apmeklējuma tendence pieaug, turklāt tas ir krietni labāk par mūsu pašu 2000 apmeklētājiem uz vienu labu izstādi Latvijā.

Biennāles struktūru veido spēcīgs organizāciju un iesaistīto mākslas personu tīkls, tāpēc mums, organizatoriem, tā ir lieliska iespēja sadarboties. Viena no būtiskajām lietām, uz ko noteikti balstīsimies, – veicināsim sava veida izglītības programmu. Mēs esam paredzējuši, ka 2–3 pašmāju gidi dosies uz Monrūžas atklāšanu, lai iepazītos ar mākslas darbiem, pašiem māksliniekiem un arī organizatoriem, bet pēcāk izveidotu pāris stundu garu vorkšopa tipa vizīti, kuru esam iecerējuši piedāvāt visām Vidzemes reģiona skolām. Cēsīs ekspozīcija norisināsies aptuveni 2016. gada augusta beigās, septembra sākumā, tieši laikā, kad skolēni dodas pirmajās ekskursijās. Izdomājām, ka tas ir lielisks veids, kā atraktīvi piesaistīt jauniešus, lai parunātu par laikmetīgo mākslu un tās tendencēm, novērojot tos darbus, kas būs apskatāmi šajā izstādē. Vēlamies parunāt par Latviju, par Eiropu un par mākslu plašākā mērogā, turklāt to darīt Cēsīs – 15 000 cilvēku pilsētā.

Kāpēc tu iesaistījies šajā organizatoriskajā procesā? Ko tas iekšēji nozīmē pašam? 

(Ilgi domā.) Grieķiem savulaik likās, ka politika un valsts pārvalde ir nenormāli garlaicīgs darbs, bet kādam tas vienkārši ir jādara. Vienā no tiem Senās Grieķijas periodiem viņi nonāca līdz tādai formai, ka katra pilsoņa pienākumos ietilpa trīs gadu darbs kopējās sabiedrības labā. Kad esi šos gadus nostrādājis, – ej tālāk, taisi galdus, glezno, dari, ko vēlies. Viņi bija nonākuši līdz slēdzienam, ka tieši šie trīs gadi bija vajadzīgi, lai palīdzētu kopienai. Un manī tas kaut kādā mērā atskaņojas – kopā ar Kaņepes Kultūras centru trīs gadu laikā esmu ļoti daudz ko izdarījis – ļoti maz ko nopelnījis. Bet šī biennāle, manuprāt, ir tik vērienīga iespēja, ko nedrīkstēja laist garām – es ticu, ka šiem astoņiem māksliniekiem šogad, astoņiem māksliniekiem pēc diviem gadiem un astoņiem māksliniekiem vēlāk, bezgalībā raugoties, tas būs ļoti liels atspēriens un reizē lieliska iespēja parādīt sevi. Un tas darbu apjoms, ko es šajā procesā ieguldu, un tas rezultāts, kas varētu būt gaidāms nākotnē, ir pietiekami augstvērtīgs, lai visam tam ķertos klāt. Paldies Kultūrkapitāla fondam, kas valsts simtgades jubilejas programmā atbalstīja biennāles projektu ar paprāvu summu. Lai gan tā ir aptuveni trešā daļa, kas vajadzīga veiksmīgai norisei, – viņi ir iedevuši spērienu, lai viss sāktos, un ir skaidrs, ka mums viss izdosies. 

Tāpat nav noliedzams, ka mani pašu interesē laikmetīgā māksla, savukārt šī biennāle kļūtu par iespēju vienu reizi divos gados noskenēt, kas īsti šeit notiek. Iespējams, atradīsim teicamu grafisko dizaineri, ar kuru kopā gribēsies sastrādāties, piemēram, taisīt filmu plakātus, varbūt skulptoru, kura darbus vēlētos savā dārzā? Savā ziņā arī egoistisks aprēķins.

www.fb.com/Zoo.KKc
jceforum.eu

Ilze Miķelsone - 18.06.2015 20:22
Iepazītas ir arī vēsturiskās banku kolekcijas, kas tapušas vairākos gadu simtos, apliecinot īpašnieku skatījumu uz mākslas procesiem, kuri noteikuši viņu izvēli par labu tā vai cita mākslas darbu iegādei bankas īpašumā. Latvijā mēs nevaram runāt par garu vēsturi banku kolekciju veidošanā. Tikai līdz ar neatkarības atjaunošanu, stabilizējoties banku sistēmai, pamazām iezīmējās soļi mākslas darbu uzkrāšanā, kas izpaudās arī banku politikas vadlīnijas. Bankas tradicionāli tiek uzskatītas par konservatīvo vērtību sargātājām, un sākotnēji to interese vairāk bija pievērsta mākslas klasikas mantojumam, kā pārbaudītai un stabilai vērtībai, jo šķita, ka ieguldījums tajā ir ar mazāku riska faktoru. Tomēr tas, ko mēs saucam par mākslas mantojumu, ir noteiktā laika nogrieznī radies kā laikmetīgā procesa sastāvdaļa.
Lai radītu muzeju, nepieciešams uzkrāt materiālu, ko tajā eksponēt. Tādēļ, savstarpējās sapratnes rezultātā 2005.gada 23. septembrī parakstot sadarbības līgumu starp Latvijas Kūltūras ministriju un ABLV Bank(toreiz " Aizkraukles banka"), tika panākta vienošanās, ka banka kļūs par valstij nozīmīgu Laikmetīgās mākslas muzeja projekta galveno attīstītāju.Tā laika plašsaziņas līdzekļi aktīvi uztvēra šo ziņu, to pozicionējot ļoti vienkārši viens miljons latu laikmetīgajai mākslai. Sadarbības līgums paredz šo finansējumu izlietot līdz 2016.gadam-krājuma veidošanai, darbu eksponēšanai, kā arī stipendiju fonda radīšanai.
Varam aizdomāties, kas laikmetīgajā mākslā un mākslā vispār ir primārs. Muzejs kā ēka ar sienām un jumtu neapšaubāmi ir svarīgs. Bet neviens, pat vislielākais un plašākais muzejs nevar pilnībā ietilpināt un atspoguļot kāda perioda mākslu. Nevar to pilnībā parādīt arī skatītājam. Visplašākās sienas vienmēr būs par šaurām.