ZIŅAS  
Platons Buravickis. Foto: Rita K. Zumberga

Lediņa izaicinājums Platonam 0

Ekspresintervija ar komponistu Platonu Buravicki

Rita K. Zumberga
11/06/2015

Foto: Rita K. Zumberga

Gaismas! Kameras! Mūziku!
STOP!
Mani sauc doktors Ferdinands Antons Osendovskis,
om mani padme hum. Jūs varat vienīgi nožēlot,
ka neesat bijuši tur, kur esmu bijis es!
gaja ka mindu nakakata randu.
Bet tagad nostājieties divās rindās. Divās rindās!
Jums būs jādzied.

(Fragments no NSRD albuma “Kuncendorfs un Osendovskis”)

Tiekoties klātienē ar jauno komponistu Platonu Buravicki, prātojumi par simbiotisko saderību ar vienu no spilgtākajiem latviešu postmodernās avangarda mūzikas pārstāvjiem – Hardiju Lediņu – izzūd.  Lāsumainā žakete, tai pieskaņotais tauriņš, akurāti ieveidotā frizūra un aukliņā iekārtās saulesbrilles maldīgi rada pieņēmumu par rātnu un uzvedīgu jaunekli, – burtiski izstarojot pretmetiem, Platons ar katru teikumu apliecinās savu dzīves uztveri, kurā valda eksperimentāli meklējumi, starpdisciplināru žanru sintēze un bezbailība pieņemt izaicinājumus.

Šobrīd aktīvi piesaistot finansējumu, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs gatavojas vienam no centrālajiem Hardija Lediņa gada notikumiem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas koncertzālē diriģenta Normunda Šnē vadībā iecerēts NSRD albuma “Kuncendorfs un Osendovskis aranžijas pirmatskaņojums “Sinfonietta Rīga” stīgu orķestra izpildījumā. Un nebūt ne vieglo uzdevumu uzrakstīt nošu partitūru savulaik uzticēja tieši Buravickim, kurš savā daiļradē vienmēr praties kvalitatīvi nostrādināt flīģeli un reizē ļāvies jaunlaiku elektroniskās mūzikas iespējām.

Sāga par nelaimīgo Jūliju un viņa draugu Augustu, ceļojumu uz Ķīnu, leduslāčiem, kas malko karstvīnu, bundziniekiem un meiteņu meklējumiem nu pakļausies jaunām skaņām – vijoles, alti, čelli un kontrabasi veidos stāsta ritmu un izspēlēs neordinārās ainas, bet tas, kā vēlāk sarunā atklās Platons, nav nācies viegli, jo studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā prasa savu. Laikam jau to labāko daļu – jau jūnija vidū jaunais komponists saņems Nika Gothama balvu, ko gluži nesen iedibinājusi vadība Mūzikas akadēmijas izcilniekiem. “Es pazinu Niku Gothamu un esmu informēts par viņa dzīvi, tāpēc man ir liels gods būt par laureātu prēmijai, kurai piešķirts viņa vārds,” prieku neslēpj komponists, reizē atzīstot, ka nenojauš, kādus pienākumus tā uzliks nākotnē.

Pirms nedēļas Platons Buravickis ļāvās sarunai ar Arterritory.com un ieskicēja darbu pie 1984. gadā mājas studijā ierakstītā NSRD albuma un radušās pārdomas, tāpat atklājot paralēlās ieceres un savas pēdējā laika aizraušanās.

Kā tas nākas, ka savulaik tiki pie tik jaudīga uzdevuma?

Aizsākumi meklējami divus, trīs gadus atpakaļ – “Totaldobžes” rīkotajā festivālā, improvizējot kopīgā performancē, uz skatuves iepazinos ar Kasparu Rolšteinu, kurš savulaik bija labs draugs Hardijam Lediņam. Kad 2014. gada beigās Kaspars iniciēja idejas attīstību un ieinteresēja Laikmetīgās mākslas centru uzrakstīt projektu Kultūrkapitāla fondam, viņš reizē uzrunāja arī mani – vai es vēlētos aranžēt NSRD albumu “Kuncendorfs un Osendovskis”?  Viņa izvēle man bija skaidra, jo albums ir tipisks Hardija Lediņa leibls. Šobrīd esmu maģistrantūras 2. kursa noslēgumā – eksāmenu laiks, tāpēc partitūras radīšanai veltīju intensīvas divas nedēļas. 

Tas ir diezgan ātri. 

Jā, ja man vajag, es rakstu diezgan ātri. Varu arī ilgāk, bet rezultāts no tā nemainītos. Tolaik vēl nebija zināms, kurš ansamblis jeb institūcija to spēlēs, tikai pēcāk noskaidrojās, ka izpildītājs būs “Sinfonietta Rīga” stīgu sastāvs, tāpēc aranžēju šo gabalu stīgu orķestrim bez jebkādiem papildinājumiem, iekļāvu tikai divus solistus – sieviešu un vīriešu balsis.

Vai mūzikas radīšana tieši stīgu orķestrim dēvējama par izaicinājumu?

Tas ir liels izaicinājums. Vispār šis albums ir specifiskas un starpžanriskas mūzikas pārpilns – kaut kas starp  progresīvo roku, popmūziku un akadēmisko mūziku. Oriģinālajā versijā tas ir pilnvērtīgs, bet ķerties klāt, lai aranžētu un pielāgotu citam sastāvam, tas gan bija liels pārbaudījums... Ar nepacietību gaidu, kad dzirdēšu, kā man viss izdevies – pagaidām ir tikai elektroniskā ilustrācija un tas, kas man skan galvā. Un runāsim atklāti – rezultāts var atšķirties no dzīvā skanējuma.

Lūdzu, iepazīstini ar principu, kā notiek šis nošu partitūras rakstīšanas process. Tu vizualizē sastāvu – būs alti, kontrabasi, čelli tikai mazliet, kaut kur vijoles? Varbūt esoša skaņdarba aranžēšana sagādā vairāk raizes, nekā prieka?

Kad sākotnēji satikos ar Šnē kungu un noprecizējām sastāvu, nolēmu, ka atteikšos no ritma sekcijas – manā aranžijā nebūs bungas, lai gan NSRD albumā tās dominē. Pēc būtības tām tur būtu jābūt, – bet kas tālāk? Bungas spēlēs un viss orķestris divdesmit cilvēku sastāvā sēdēs? Nē, nē, – izlēmu ritmu un visus paņēmienus atveidot tikai ar stīgām, kas, atzīšos, uzdevumu tikai un vienīgi sarežģīja.

Tāpat man nebija nekāda nošu materiāla – tikai teksts; klausījos veco audio ierakstu un centos atveidot pēc iespējas tuvāk – ievēroju pat hronometrāžu, melodiskās līnijas, visus paņēmienus. Neskaitāmās atmosfēriskās vietas, kuras ierasti burtiskā veidā netraktē ar notīm, tomēr mēģināju partitūrā pierakstīt – visu saklausīto un sadzirdēto iekļāvu savā interpretācijā, tāpēc beigās skanēs ļoti līdzīgi. Galarezultātā tur izdevās iekļaut visas 20. gadsimta tehnikas, teiksim, ceturdaļtoņus vai aleatoriku*, kuru gan mazliet nokautrējos izmantot pilnvērtīgi – vēlējos, lai notis tomēr paliek un pēc padsmit vai pat simts gadiem cits orķestris šo gabalu varētu nospēlēt, daudz neprātojot, ko es tur biju domājis. (Smejas.)


NSRD. “Kuncendorfs un Osendovskis”. Karstvīns. Manuskripts. Foto: LLMC arhīvs

Varbūt reizēm bija kārdinājums vienu otru noti pamainīt – tāpat neviens nepamanīs?

Varbūt bija tādi mirkļi, bet šoreiz manī improvizētājs neieslēdzās un tāds jautājums neradās – biju vairāk godprātīgs uzdevuma veicējs. 

Runājot par stīgu orķestri – vai partitūras rakstīšanas laikā nepieķēri sevi atvēlam kādam no instrumentiem vairāk partijas?

Orķestris jau ir kā vienots organisms – veido vienu skaņu masu. Taču, jā, – tā kā oriģinālajā albumā dominē blokflauta, es izdomāju, ka manā partitūrā to atveidos pirmās vijoles solo ar flautando vai sul tasto paņēmienu. Dažiem instrumentiem skaņdarba laikā nāksies pameditēt, velkot skaņu četrpadsmit minūtes, tāpēc gudri izprātoju divpadsmit dziesmu laikā grupas pamainīt vietām – sākumā vieniem būt ritma sekcija un velkošā skaņa, bet pēc tam viņi mainīsies.

Vai jau zināms, kas būs vokālie izpildītāji albuma jaunajai aranžijai?

Nē, diemžēl man tas nav zināms, tikvien atminos, ka iecerēts sieviešu balsij uzrunāt to pašu solisti, kas dziedāja oriģinālā.

Preparējot Lediņa un NSRD izpildījumu audio ierakstā, varbūt novēroji, kā viņi veidoja savu mūziku? Kā tu raksturotu viņu pieeju? 

Viņi nemaz nav tik eksperimentāli, kā šķiet ierindas klausītājiem, – viņi izmantoja akadēmiskos likumus un bija pat vienkārši, salīdzinot ar eksperimentāliem mūziķiem. Lai gan Lediņam un NSRD bija specifiska koncepcija, kuru maz klausās, šāda žanra mūziku es pazīstu kopš divpadsmit gadu vecuma. Sen atpakaļ skolotājs Pēteris Vasks un profesors Boriss Avramecs man mēdza sagādāt arī pa kādai kontramarkai. (Smejas). Par Hardija Lediņa mūziku uzzināju 15–16 gadu vecumā, kad tika atklāts domēns pietura.lv, un joprojām nevaru saprast, kas mani tajā pievilka – mūzika tiešām ir diezgan parasta, dažviet pat banāla, taču tos albumus es klausījos vēl un vēl. Tur ir kaut kāds gars! Pēc dažiem gadiem iepazinos ar Kasparu Rolšteinu un beidzot izdevās šo interesi izpētīt.

Savā ziņā atgriešanās pie zināmām lietām?

Manā gadījumā – jā. 

Vai tādējādi izpalika pārsteigumi? 

Pārsteigums gan bija – man teica, ka Lediņam nebija akadēmiskās izglītības un daži viņa mūziku neuzskata par mūziku, bet es konstatēju, ka viņa skaņdarbi balstās akadēmiskajos likumos – ir gan polifonija, gan impulsa veidošana un pēc tam tā loģisks atspoguļojums un attīstība, ko jau savulaik Johans Sebastians Bahs izdomājis un uz kā balstās visa mūzika. Nu, labi, varbūt vienīgi romantisms nē, bet gan jau, papētot arī tā stila spožākos skaņdarbus, atklātos kādas līdzības.

Ko tas varētu nozīmēt? Lediņš bija autodidakts?

Varbūt viņš vienkārši prata klausīties citu mūziku – sadzirdēt to. Varbūt daudz bija lasījis. Augstskolas grāda iztrūkums neliedz būt izglītotākam par teorētiķiem šajā jomā.

Kā ar tevi pašu, ja atļaujamies atkāpties no akadēmiskās pieejas? Ik pa laikam tava klātbūtne manāma starpdisciplināros projektos un eksperimentos.

Uzreiz prātā nāk projekts “Metasfēra”, kurā sadarbojos ar Irinu Špičaku. Es rakstīju elektronisko mūziku, savukārt viņa ar projekcijām taisīja 3D skulptūru, bet tas viss balstījās matemātikā. Tolaik pat bija divi prezentēšanas veidi – performance dzīvajam izpildījumam un instalācija izstādei mēneša garumā RIXC centrā. 

Kādas aktualitātes šobrīd vari izcelt?

Tagad daudz sadarbojos ar Jeļenu Glazovu – viņa šobrīd rīko festivālu “Dzejnieka asinis” (notika jau 7. jūnijā – red.), kurā es uzstāšos kopā ar Ladu Čižovu – viņa lasīs savu dzeju, bet es spēlēšu mūziku. Performatīvais moments? Klausoties, ko saka dzejnieks, jāiedziļinās un jāspēj veidot noskaņu. Šoreiz man būs ar aparatūru aprīkots flīģelis – datorā ir resintēzes algoritms, kas analizēs skaitļus un atveidos klavieru skaņu, tas savukārt dos man iespēju pēc tam ar to manipulēt. Mainot parametrus, materiāls kļūs pilnīgi neatkarīgs no tā, ko būšu pirms tam nospēlējis. Teiksim tā, izmantošu flīģeļa iespēju paplašināšanas rīku.

Tāpat tagad daudz sanāk strādāt ar dejotājiem, piemēram, ar Marianu Butkēviču, kas agrāk bija LNO baleta premjers. Kopā studējot maģistrantūrā – viņš horeogrāfiju, es komponēšanu – uztaisīju elektronisko pavadījumu, kam Marians uzlika horeogrāfiju. Līdzīgi palīdzēju Kirilam Burlovam – viņš Londonā veidoja horeogrāfiju uz speciāli sarakstīta skaņdarba Abscent. Vēl jāmin horeogrāfe Aleksandra Astreina, kas deju iedzīvināja uz mana simfoniskā gabala Tetromorf, kuru savulaik radīju diriģentam Jānim Liepiņam un viņa orķestrim “DD”.

Un tagad godīgi, kurā žanrā tev tomēr visvairāk patīk komponēt mūziku?

Man vienkārši patīk taisīt mūziku. Ļoti patīk elektroniskā mūzika, bet tāpat arī simfoniskā, bet sintezēt kopā – tas vispār ir lieliski. Pēdējā laikā pat esmu sācis aizrauties ar klubu mūziku, vienu reizi jau esmu spēlējis publikai. Hard-core, brick-core, tehno, estētika, bet ļoti brutāla. Tā laikam ir – manī sadzīvo ļoti pretēji aspekti. 

* Aleatorika – 20. gs. mūzikas kompozīcijas tehnika, kad par noteicošo skaņdarba radīšanā un arī izpildīšanā tiek izvirzīts nejaušības princips, kas paver plašas iespējas interpretācijai, muzikālās ieceres radošam, individualizētam izpildījumam.

Lai veicinātu laikmetīgās mūzikas jaundarbu radīšanu un publisku atskaņošanu, finansiālu atbalstu “Kuncedorfam un Osendovskim” varat sniegt ŠEIT.