ZIŅAS  
(Fragments) Benita Marcussen. Men & Dolls

Fotogrāfija acu augstumā 0

Līdz 14. jūnijam Kopenhāgenā notiek Skandināvijas lielākais foto festivāls

Arterritory.com
08/06/2015 

Kamēr pāri okeānam amerikāņu mākslinieks un bieži pēdiņās titulētais ‘fotogrāfs’ Ričards Prinss (Richard Prince) kopš 2014. gada rudens maisa gaisu ar savām Instagram attēlu izdrukām, kas nu jau Ņujorkas Frieze Art Fair pārdotas par 100 000 dolāru, tikmēr Kopenhāgenas Foto festivāla organizatori norāda uz to, kas atšķir labu fotogrāfu no veiksmīga instagrammētāja, taču festivāla skatuvi neliedz nedz vienam, nedz otram, turklāt laipni aicina arī analogo tehnoloģiju piekritējus un ikvienu, kam galdā liekams jebkas ar fotogrāfiju saistīts – vai tā būtu foto grāmata, filma par fotogrāfu vai foto darbnīca.

Arterritory.com sazinājās ar Jūliju Navni Klitbo (Julie Navne Klitbo), Kopenhāgenas Foto festivāla direktori un vienu no dibinātājām, lai uzzinātu ko vairāk par gaidāmo festivālu, viņas skatījumu uz foto festivālu būtību un sūtību, un to, kas šobrīd notiek Dānijas fotogrāfijā.

Kā jūs raksturotu Kopenhāgenas Foto festivāla identitāti?

Ja domājat, kas ir festivāla fundamentālās pamatvērtības, tad teikšu, ka esam šeit, lai godinātu fotogrāfiju visos līmeņos – diskusiju forumos, muzejos, galerijās, neatkarīgajos pasākumos, gan dokumentālo, gan mākslas foto.

Festivāls atšķiras no citiem ar to, ka ir piezemētāks un aicina piedalīties visu līmeņu fotogrāfus. Mēs nospraužam virzienu, bet mēs nenosakām, kas var būt māksla un kas nevar.

Mēs radām platformu, no kuras var pieredzēt fotogrāfiju no dažādām perspektīvām un dažādos līmeņos. Mēs noliekam fotogrāfiju acu augstumā – pilsētas ainavā, metro, kafejnīcās, restorānos un veikalos...

Mēs cenšamies uzrunāt arī tos, kuri varbūt jūtas neērti mākslas galerijās vai muzejos. Mēs tiecamies iedvesmot, rīkojam darbnīcas, konkursus, piedāvājām izglītojošus materiālus, lai aktivizētu interesentus uzzināt vairāk.


Jacob Aue Sobol

Mūsdienās, pateicoties jauno tehnoloģiju attīstībai, fotogrāfijas process ir kļuvis pavisam vienkāršs un pieejams ikvienam. Vai, jūsuprāt, šāda veida festivāli spēj pacelt fotogrāfiju augstākā līmenī un nolikt uz pjedestāla, no kura fotogrāfija automātiski tiek uztverta kā māksla?

Domāju, ka ne tehnoloģijas, ne festivāli nespēj pacelt fotogrāfiju citā līmenī, bet to spēj fotogrāfi.

Festivāls piedāvā iespēju gan jaunajiem, gan amatieru līmeņa fotogrāfiem parādīt savus darbus vai piedalīties konkursos, kur kāds viņus var ‘atklāt’.

Sociālie mediji un aplikācijas sniedz iespēju par fotogrāfu ‘izlikties’ ikvienam, un daudzi jo daudzi ar to arī nodarbojas. Tā ir brīnišķīga komunikācijas forma – tā pārvar robežas un runā universālā valodā.

Viena bilde var pateikt vairāk nekā tūkstoš vārdu, bet tikai tas, ka tev ir satriecošs Instagram profils un tu spēj ‘noķert’ kādu mirkli, uzlikt filtru un iejūsmināt tūkstošus sekotāju, nepadara tevi par profesionāli – ne mākslas, ne preses, ne komerciālo fotogrāfu, tikai par ļoti veiksmīgu instagrammētāju.

Taču festivāls aicina arī visus šos veiksmīgos instagrammētājus dalīties ar citiem entuziastiem, tāpat mēs aicinām to darīt arī tos, kas nodarbojas ar analogo fotogrāfiju. Svarīgi ir, lai mēs radītu forumus, kur diskutēt par fotogrāfiju, par to, kā mēs to uztveram, jo jaunā paaudze jau tagad daudz vairāk komunicē caur attēliem, nevis vārdiem. Tāpēc ir būtiski, lai mēs saprastu, kā analizēt un uztvert šos vēstījumus, pat ja tie ir slēptā formā.


Markus Henttonen

Prese relīzē teikts, ka Kopenhāgenas Foto festivāla galvenais mērķis ir radīt starptautiski platformu laikmetīgajai fotogrāfijai Dānijā. Vai tas nozīmē, ka pašu dāņu foto aina ir pietiekami atpazīstama un auditorija ir gatava jauniem strāvojumiem?

Starptautiskā platforma ietver gan apmeklētājus, gan tos, kas izstādās. Mēs nekādā ziņā neizslēdzam dāņu fotogrāfiju. Lielākā daļa autoru, kas izstādās šeit, ir no Skandināvijas. Mēs tikai uzaicinām pie sevis starptautiskus viesus, kā arī fotogrāfus no citām pasaules valstīm.

Festivāls netiek rīkots tikai, lai godinātu dāņu fotogrāfiju. Vietējā fotogrāfija, protams, arvien ir pieejamāka – gan masu mēdijos, gan tīri praktiski, tāpēc festivāls ir lieliska iespēja parādīt vairāk to, kas notiek starptautiskajā ainā – salīdzinājumam un iedvesmai.

Festivāla mājaslapā teikts, ka zināmām izstāžu telpām vai neatkarīgajiem māksliniekiem pašiem nemaz nav jāpiesakās, lai viņu izstāde vai rīkotais notikums tiktu iekļauts Kopenhāgenas Foto festivāla programmā. Kā notiek atlases procedūra un ko nozīmē šis demokrātiskais formāts?

Kopenhāgenas Foto festivāls ir platforma, kur mēs uzaicinām neatkarīgus fotogrāfus, dažādus sadarbības partnerus, galerijas, muzejus utt., lai šo desmit dienu garumā kopā ar mums godinātu fotogrāfiju. Festivāls organizē katalogu, programmu, sabiedriskās attiecības, transportu, konkursus, aizraujošas sadarbības, darbnīcas utt., bet viss pārējais ir pašu dalībnieku ziņā. Katru gadu ir kāda lielāka telpa, ko mēs saucam par ‘Foto pilsētu’ un kur izvietojam savu ‘centru’.

Ārpus Foto pilsētas festivāla organizatoru komiteja nevēlas noteikt, kas nonāk programmā, vai noteikt, ko var uzskatīt par mākslu un ko ne. Mums ir tikai viens nosacījums – tam jābūt saistītam ar fotogrāfiju. Tā var būt filma par kādu fotogrāfu, var būt izstāde, foto grāmata, foto grāmatu izstāde, foto darbnīca utt.

Mēs vēlamies radīt platformu, kur jaunie autori var izstādīties līdzās jau stabiliem vārdiem, ļaujot skatītājiem pašiem noteikt, kas viņiem patīk labāk. Lai ir iespēja redzēt kaut ko no visa un smelties iedvesmu.

Šodien fotogrāfija ir visur, un mēs nepārtraukti komunicējam attēlu valodā. Tāpēc uzskatām, ka ir būtiski mazliet apstāties, padomāt un palūkoties citādi uz tām bildēm, kas visu laiku ir mums priekšā. Līdz ar to mums ir svarīgi, lai būtu plašs dažādības, piemēru un stilu diapazons.


Tonje Bøe Birkeland

Lūdzu, pastāstiet vairāk pat Cenzētās izstādes koncepciju.

Cenzētā izstāde ir viena no nedaudzajām izstādēm, kuru kūrējām paši. Uzaicinām fotogrāfus no visas pasaules, lai sūta mums darbus, un tad dibinātāji Rasmuss Ranums (Rasmus Ranum) un es atlasām līdz 90 darbiem grupas izstādei.

Katru gadu iesūtītie darbi uzrāda kādu skaidru virzienu žanrā/tēmās/motīvos, tāpēc, lai arī, pirmkārt, cenšamies veidot izlasi, kas patīk mums pašiem, protams, izvēlamies arī labāko no tā, kas sniedz šo kolektīvu priekšstatu par ’fotogrāfiju šodien’. Var teikt, ka nav nekādas iepriekš noteiktas tēmas, bet darba gaitā tā uzrodas pati.

Šogad mums nācās pārskatīt vairāk nekā 3000 darbus no 32 dažādām valstīm – tas bija diezgan jautrs pasākums!

Cenzētā izstāde bieži ir man tuvākā izstāde, jo tā parāda visdažādākā līmeņa mākslu, ko radījuši daudzu tautību un izcelsmju fotogrāfi.

Kādas ir tās tēmas, kas tiek skartas festivāla izstādēs?

Lai panāktu šo minēto dažādību, esam centušies izvairīties no festivāla ‘ieslēgšanas’ kādā konkrētā tēmā. Taču atsevišķu projektu vai konkursu ietvaros esam izvirzījuši tādas tēmas kā „Labākā mūzikas fotogrāfija” vai „Labākā ikdienas dzīves fotogrāfija” utt. Tie ir bijuši konkursi, kuros festivāls piedāvājis nominantu sarakstu un speciāla žūrija noteikusi uzvarētāju(-s).

Pagājušajā gadā mums bija nacionālā ekspozīcija ar nosaukumu „Nobildēt mūziku” – tur bija atlasītas dalībnieku muzikālās fotogrāfijas. Atlasi veica divi profesionāli un pieredzes bagāti mūzikas fotogrāfi Sērens Solkers (Søren Solkær) un Joakims Ladefogds (Joachim Ladefoged). Konkurss „Nobildēt mūziku” turpinās arī šogad (www.picturethemusic.dk).

Kopenhāgenas Foto festivāls tika dibināts 2010. gadā. Vai ir fotogrāfi, kas atklāti festivālā un pēc tam kļuvuši par zvaigznēm?

Katru gadu izstādām ap 130–170 autoru, un diemžēl visu karjerām pēc tam nav iespējams izsekot.

Ir jau labi zināmi vārdi, kuriem dalība Kopenhāgenas Foto festivālā ir tikai kārtējais papildinājums festivālu sarakstā. Ir tādi, kas pat nav beiguši nekādu foto skolu un varbūt pat netaisās tādā mācīties. Dažiem tas ir tāds ‘joka pēc’ projekts, citiem – apzināts karjeras solis.

Taču es zinu, ka atsevišķas izstādes vai to daļas ir ceļojušas uz citām zemēm, un dažiem fotogrāfiem ir izdevies savus panākumus festivālā likt lietā, lai atvērtu jaunas durvis.

Dāņu fotogrāfija mūsdienās gūst redzamus panākumus pasaulē. Vai varat nosaukt pēdējos nozīmīgākos notikumus, kas to apstiprina?

Dāņu preses fotogrāfs Madss Nisens (Mads Nissen) februārī saņēma prestižo Pasaules preses fotogrāfijas 2015 balvu. Vispār var teikt, ka dāņu preses fotogrāfiem klājas visai labi. Komercindustrijā viņi bieži tiek izvēlēti strādāt starptautiski pazīstamu zīmolu un kompāniju reklāmas kampaņās. Savukārt mākslas fotogrāfi ir starptautiski atzīti un tiek izstādīti pasaules muzejos un galerijās.

Īpašais dāņu un skandināvu fotogrāfijas stils tiek pielīdzināts tādām atpazīstamām ‘lietām’ kā dāņu gleznotāji, Scandi food virtuve, dāņu mēbeļu dizains un skandināvu mode. Pieņemu, ka mūsu gaisma, daba, tumšās ziemas un košās vasaras rada noteiktu sajūtu un kompozīciju, kas raksturīga tieši šim reģionam.

Eksponējot dāņu mākslas vai komerciālo fotogrāfiju, es bieži saņemu pozitīvas atsauksmes par to, cik tā ir „tik ļoooti skandināviska”.

copenhagenphotofestival.com