ZIŅAS  
Rasa Šulca. Foto no personīgā arhīva

Ceļojums ar kamieļiem. Ekspresintervija ar Rasu Šulcu 0

Odrija Fišere
26/05/2015

Gleznotājas Rasas Šulcas (1979) rokraksts ir atpazīstams – mākslinieci interesē cilvēks, viņa attiecības ar sevi, ar citiem, dažkārt ar pārreālām būtnēm; gleznu tēli parasti ir novietoti nosacītā telpā, nepiesaistīti ne vietai, ne laikam. No vienas puses tas ir vispārināts skatījums, no otras – viscaur klātesoša ir autores personīgā pieredze.

Līdz šim māksliniecei notikušas četras personālizstādes – „Modelis” galerijā „1. stāvs” (2008), “Security / Apsargs” LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā (2011), “Saites” kultūras platformā “Nabaklab” (2012), “Desmit” galerijā “Mans’s” (2013). Rasa Šulca piedalījusies arī vairākās grupu izstādes, no kurām nozīmīgākās ir “Candy Bomber” (2007), “Viridian Artists” Ņujorkā (2008), „Pilsētas bērni“ (2011), „Nulles punkts“ (2011), „Kailums“ (2013), kā arī izstādēs projekta „Survival Kit“ ietvaros (2009., 2010).

Gleznotājas jaunākā personālizstāde „Neviens neko neteica“ Mūkusalas mākslas salonā vēl līdz 20. jūnijam piedāvā skatītājam palūkoties uz cilvēcisko attiecību trauslumu un emociju spriegumu klusējošu figūru kompozīcijās.

Izstādes atklāšanā Rasa Šulca salīdzināja savu darbu pie izstādes ar nesen skatīto Džona Karana filmu Tracks. Stāsts ir par lielpilsētas studenti, kas, iekšējās nepieciešamības kņudināta, nolēma viena pati šķērsot Austrālijas tuksnešus un nokļūt līdz okeānam. Lai veiktu šo ceļojumu, bija nepieciešami kamieļi – tie bija jāatrod, jānopelna, jārūpējas par tiem, bija jāizkļūst no situācijas, kad kāds no tiem aizmuka. Līdzīgi bijis ar izstādi – tēli nāca ilgi, vairākus gadus, brīžiem aizbēga, tad atgriezās, līdz kamēr Rasa Šulca sekmīgi nonāca, tēlaini izsakoties, līdz okeānam.

Ekspresintervijā portālam Arterritory.com māksliniece atklāj vēl dažas izstādes tapšanas nianses.


Skats no izstādes “Neviens neko neteica”. Foto: Kristīne Madjare

Kā tu nonāc pie tēliem, kas redzami tavās gleznās?

Sākumā pie manis ierodas tāds netverams fantoms bez konkrētām aprisēm. Tad pamazām galvā sāku to lipināt kopā pa gabaliņam līdz parādās reālas aprises. Kaut kas no foto kādā žurnālā, kaut kas no kinolentēm, vēl maza daļa no vilcienā sēdošās kaimiņienes. Gana ilgs laiks paiet, kamēr pierunāju šo tēlu materializēties uz audekla. Tomēr, jāatzīst, ka ne visi tēli iesoļo audeklos – man ir ļoti svarīgi, lai šie gleznu iemītnieki iederētos kopīgajā noskaņā, taču ne vienmēr to iespējams paredzēt; tad nākas ņemt lielo otu un krāsot ciet, kaut tēli jau ērti iekārtojušies gleznas telpā. Nereti tas, kurš pie manis atnācis fantoma apveidā, nav vairs tas, kurš raugās man pretim no gleznas. Žēl, dažkārt to ļoti pārdzīvoju, jo, patiesi, tēli ir mazliet kā mani bērni – esmu godprātīgi tos izaudzinājusi. Grūti šķirties. Bet neko darīt, cenšos sevi klausīt – ka nav ta nav. Bieži gleznas varonis ir izmēģinājis divas, trīs sejas kamēr nonācis līdz savējai. Strādāju ar sevi teikdama, ka, raugi, tēlu notīrīšana un uzgleznošana ir vienlīdz nozīmīgs process, lai taptu  kas īstāks. Šķietami nesāpīgāk to varētu atrisināt skiču stadijā, bet nemāku. Viss veidojas un vērpjas galvā.


Rasa Šulca. „Neviens neko neteica“ (2. daļa). 2014. Foto: Kaspars Kaļķis 

Šķiet, ka arī jaunākajā izstāde tu turpini attiecību tēmu, ko risināji savā personālizstādē “Saites” 2012. gadā. Vai visi iespējamie cilvēku attiecību stāsti tagad ir izstāstīti?

Visi stāsti noteikti nav izstāstīti. Šie stāsti, pieļauju, turpināsies arī pārējos manos gleznu ciklos. Tomēr tas noteikti būs kā savādāk. Cenšos katrā ciklā meklēt jaunas idejas. Drīzāk jāsaka, ka izstādē „Saites” redzamie jaunākie darbi ievadīja ciklu „Neviens neko neteica”. Dažkārt stāstu varoņi savijušies dejā vai apskāvienā, dažkārt vienkārši novietoti gleznas telpā kādas neredzamas saiknes saistīti – izstādē skatāmajā gleznu ciklā šķetinu tās pašas saites, kuras veido cilvēcisko attiecību trauslums un spilgtu, netveramu emociju nospriegojums. Zinu tikai to, ka nākamie stāsti arī būs par cilvēkiem. Pavisam vienkārši – nav nekā interesantāka uz šīs pasaules par cilvēku. 

Vai gleznojot saņēmi arī atbildes uz kādiem jautājumiem?

Nē, jo „neviens neko neteica”. Ja, nopietni – jautājumus īsti  neuzdodu. Drīzāk gleznošana man ir kā ceļojums, jebšu mazliet kā terapija, un manu gleznu varoņi – drīzāk jau pētniecības objekti.


Rasa Šulca. „Saites“ (1. daļa). 2013. Foto: Kaspars Kaļķis

Kas veido cilvēcisko attiecību un pieķeršanās pamatu?

Es domāju, ka to nav iespējams definēt, tās ir pagalam ietilpīgas un neviennozīmīgas lietas. Kā jūra bez dibena jeb pamata. Ja varētu to izstāstīt, man nebūtu jāglezno. Šķiet, ka katrs laikmetīgs mākslinieks cenšas ne vien rādīt, bet vairāk pat radīt realitāti. Man ir svarīgs pietiekami reāls tēlu atspoguļojums, iespējams, lai stāstam noticētu. Tomēr ceru, ka arī radu realitāti, kurā darbojas šīs cilvēciskās attiecības. Un šo realitāti es īsti nevaru izskaidrot. Un atkal jau – „Neviens neko neteica”.

Vai gleznojot izmanto modeļus vai fotogrāfiju?

Gan fotogrāfiju, gan modeļus, kaut arī tos nākas fotografēt, jo, diemžēl, grūti pierunāt kādu tik ilgi nodoties pozēšanai, ņemot vērā, ka daži darbi top teju pusgadu. Taču mani apzināti interesē gan foto, gan kino kadra estētika. Laikam jau lieku saviem gleznu varoņiem sastingt tādā kā momenta inscenējumā.


Rasa Šulca. „Neviens neko neteica“ (1. daļa). 2013. Foto: Kaspars Kaļķis 

Vai ir kāds autors Latvijas vai pasaules mākslā, kuru jūti kā sev radniecīgu dvēseli?

Viena no lielākajām autoritātēm glezniecībā ir Frensiss Bēkons, jo viņš, gleznojot cilvēka fizisko ķermeni, jaudīgi atspoguļo tieši jūtu pasauli. To vēlos darīt arī savā glezniecībā. Bēkona glezniecības tēli  atrodas pavisam nosacītā telpā un it kā izplūst ārpus savām robežām – rodas iespaids, ka mākslinieks fiksē nevis kādu konkrētu brīdi laikā un telpā, bet laiku un telpu kā tādu. Šis vispārinātais skatījums man noteikti ir ļoti būtisks. Otra man radniecīgākā autoritāte ir Edvards Hopers un viņa gleznu metafiziskā realitāte. Tur šķietami nav nekā īpaša, tikai kāds cilvēks ikdienišķā telpā vai ainavā, bet tajā pašā laikā tur ir kāda spēcīga, nedefinējama, pārreāla noskaņa. Ko līdzīgu var sajust Tarkovska  filmās, arī Andra Eglīša gleznās. 

Kā tu redzi savas mākslas skatītāju? Vai tev ir svarīgi, kā uz tavu mākslu skatās?

Gribētos ieinteresēt skatītāju nevis ar noteiktu vizuālu tēlu, bet gan ar to, kas atrodas aiz šī tēla. Lai arī gleznas tēlu savstarpējās attiecības, iespējams, ir dziļi personiskas un intīmā pieredzē balstītas, vēlos saviem tēliem piešķirt zināmu nematerialitāti, pārlaicīgumu, netveramību. Proti, nevis rādīt tiešu psiholoģisku portretējumu, vai sociālu tipāžu, bet vairāk to netveramo saiti, kas strāvo caur viņiem.

Cilvēks, cilvēcisko attiecību trauslums, siltums un vēsums reizē. Skaistā saskatīšana cilvēciskajā – par šīm nezūdošajām vērtībām runāju savos darbos. Būtu svarīgi, ka skatītājs saskatītu kaut nedaudz no minētā, ne vien skaisti uzgleznotus cilvēkus un pļavu.


Rasa Šulca. Foto no personīgā arhīva

www.saatchiart.com/rasashulca