ZIŅAS  
Laima Kaugure. Foto: Karlīna Vītoliņa

Ekspresintervija ar mākslinieci Laimu Kauguri 0

Odrija Fišere
21/05/2015

Foto: Karlīna Vītoliņa

„Laima Kaugure ir māksliniece no matu galiem līdz kāju papēžiem. Viņu urda nemitīgas un nekad līdz galam nepiepildāmas ilgas pēc skaistuma. Skaistumu Laima māk atrast, sazīmēt, ieraudzīt un atklāt visapkārt. Arī tur, kur vairumam cilvēku skatiens garlaikoti vai vienaldzīgi pārslīd pāri,“ tā nule kā izdotās grāmatas Linen. Laima. Latvia ievadā raksta Sandra Kalniete. 14. maijā „Studijas Naturals“ atmosfēriskajās telpās notika grāmatas prezentācija un studijas divdesmit radošo gadu svinības.

Plauktos saliktas lina šalles smalki niansētos toņos, uz statīviem var aplūkot tērpus no jaunākās tērpu kolekcijas, bet studijas otrā stāva darbnīcā uz stellēm izlikti dažādu tekstūru un faktūru lina audumi – „Studija Naturals“ ir Laimas Kaugures lolojums, mākslinieciska laboratorija, kur top starptautisku atzinību guvušie lina brīnumi. Laimas linus, piemēram, novērtējis modes metrs Džordžio Armani, tie arī vairākkārt bijuši iekļauti interjera dizaina izstādes Maison d’Objet stila paraugu kolekcijās kopā ar citu pasaules dizaineru darbiem. Pagājušā gada rudenī Laima Kaugure veiksmīgi izrādījusi savus darbus interjera dizaina izstādē Tokijā un personālizstādē galerijā Attalie Macumoto pilsētā Japānā.

Ekspresintervijā Arterritory.com Laima Kaugure stāsta par iedvesmas avotiem, jaunizdoto grāmatu un savu lina filozofiju. Tikko kā māksliniece ir apmeklējusi Arvo Pērta un Roberta Vilsona kopdarba Adam's Passion izrādi Tallinā. Vēl atrodoties vizuāli un muzikāli iespaidīgās izrādes varā, Laima Kaugure atklāj, ka Roberts Vilsons ir viens no autoriem, kas viņu iedvesmo. „Tāpat arī Bils Viola. Iedvesmu sniedz opera, labas izstādes, Parīze ar izstādēm, labs ēdiens, labs kino. Arī ceļojumi. Parasti gan tie ir saistīti ar darbu – ar dalību kādās izstādēs, tomēr pēc tam vienmēr cenšos kaut ko vēl redzēt.“

Kur tu jūties vislabāk?

Es nejūtos īpaši labi Latvijā. Man nepatīk mūsu klimats – ziemas ir pārāk aukstas, vasaras pārāk īsas, ļoti pietrūkst saule un jūra. Varu izturēt šeit divas nedēļas un tad uz divām dienām ir jāaizbrauc, lai saņemtu pozitīvu vidi un emocijas. Bet tā jau droši vien ir jebkuram radošam cilvēkam. Savā studijā negācijas mēģinu neielaist, cenšos aizsargāt to vidi, kur esmu.

Grāmatā redzama bilde, kur tu sēdi pie stellēm. Vai tu pati arī pieliec roku pie darbu tapšanas?

Tagad jau vairs nē. Es parādu vai izlaboju, bet lielākoties es vairs neaužu pati. Ja kādreiz vajag – pielaboju, ja šķīriens, piesitiens, vai malas ir sliktas. Aušanai gandrīz vairs nesanāk pieķerties, bet īstenībā man šis process ļoti patīk – tad es aizmirstu visas problēmas, tas ir ļoti nomierinošs. Man ir iesākts viens gobelēns, nezinu, vai es līdz mūža galam to pabeigšu. Aužu to jau vairākus gadus. Šķiet gobelēns kā tehnika šobrīd nav aktuāls, bet process, kad pie tā strādā, paņem tevi visu, tā, ka vairs nav jādomā par ikdienu, un ar to jau pietiek.

Kāpēc nolēmi izdot grāmatu?

Ideja man bija jau ļoti sen. Šķita, ka vajadzētu dokumentēt to, kas tiek radīts – no katras jaunas kolekcijas izkristalizējas kādi audumi, kas patīk, rada gandarījuma sajūtu. Šādu grāmatu redzēju kā iespēju šīs sajūtas saglabāt un piedāvāt citiem. Vēl viens diezgan savtīgs iemesls – vēlēšanās it kā pasargāt linu. Man šķiet, ka lins jau kādu laiku tiek vulgarizēts. Sakarā ar piedzīvoto ekonomisko krīzi visi, kam nav slinkums, auž un izšuj. Tas nebūtu nekas slikts, taču šie ražojumi tiek arī pārdoti un uzdoti par profesionālu dizaineru darbiem. Tas savukārt ir bīstami, jo šādi tiek veidota tautas gaume. Mani māc bažas par to, ka šādā veidā lina vērtība tiks devalvēta, līdzīgi kā savulaik tas notika ar dzintaru. Pie tā visa vēl ir novērojams plaģiātisms un „Studijas Naturals“ darbu kopēšana. Ar grāmatu vēlējos arī atgādināt ierēdņiem par kompāniju, kura Latvijā var noaust kvalitatīvas un skaistas šalles vai citas dāvanas, ko nebūtu kauns dāvināt un saņemt valstiski nozīmīgos pasākumos un kas neļautu aizmirst par Latvijas lina tradīcijām un kvalitatīvu materiālu izjūtu.

Grāmata radās ļoti veiksmīgā sadarbībā ar Noru Ikstenu, viņas rakstītās haikas radīja noskaņu it kā viegli būtu uzpūtis vējš – gribējās šo grāmatu vieglu.

Man ļoti patīk fotomākslinieces Sāras Mūnas (Sarah Moonred.) darbi. Kad sāku domātu par grāmatu un uzrunāju fotogrāfi Karlīnu Vītoliņu, es viņai parādīju Sāras Mūnas grāmatu un vēl otru – The Little Black Jacket: Chanel's Classic Revisited (autori Karl Lagerfeld un Carine Roitfeld – red.). Tie man bija tādi divi vadmotīvi. Un bija vēl trešais – es tikko biju atbraukusi no Japānas ar grāmatu, ko man uzdāvināja galerijas Attalie saimniece Hiroko. Tā ir par viņas mammu, kura bija ļoti skaista sieviete un kurai piederēja izsmalcināts antikvariāts. Kaut arī Hiroko ģimene bija tirgotāji, mani ļoti suģestēja tas, kādā estētiskajā līmenī viss tiek pasniegts.

Šīs grāmatas bija tās, kas iedvesmoja.

Man šķiet, ka jebkurš mākslinieks visu dara sev – baletdejotājs dejo sev, gleznotājs glezno sev, un tāpat arī es grāmatu taisīju sev, lai kaut ko pierādītu, parādītu, saprastu, un, ja kādam tā patīk – ļoti labi!

Tomēr novērtējums jau tev ir bijis – piemēram, sadarbība ar lielajiem pasaules modes dizaineriem...

Jā, protams. Mēs arī vēl joprojām sadarbojamies ar pasaulē zināmiem zīmoliem. Divas reizes gadā „Studija Naturals“ piedalās Maison d’Objet Parīzes izstādēs, kas, manuprāt, ir visprofesionālākās interjera dizaina jomā. Uz šīm izstādēm brauc profesionāļi, lai veiktu pasūtījumus. Un šajās izstādēs, kuru apmeklējums ir ļoti liels, tu redzi, ka cilvēkiem tiešām patīk tas, ko mēs piedāvājam.

Vai tu uzskati sevi par dizaineri vai par modes mākslinieci?

Modes māksliniece – noteikti nē! Domāju, ka mode ir ļoti specifiska lieta, un es necenšos ielauzties jomā, ko īsti nepārzinu. Es noaužu materiālu, izšuju, sakombinēju un domāju, ko no tā pašūt. Ar tērpiem sāku nodarboties nejauši – tā, starp citu.

Vai mēģini veidot kolekcijas pa sezonām – rudens/ziemas, pavasara/vasaras kolekcijas?

Mazliet, jā. Īpaši sezonālā koloristikā. Ziemā mums bija mēteļi, tagad – vairāk vasaras kleitas. Kā jau var redzēt, kolekcija ir neliela, esam ierobežoti šūšanas resursos. Labas šuvējas ir ļoti liela problēma, bet man ir paveicies, ņemot vērā, ka audums ir grūts – linu savākt ir ļoti sarežģīti.

Kādas ir tavas attiecības ar tradicionālo linu?

Man ir ārzemju klienti, kas saka: „Ak, lins – tas jau ir jūsu nacionālais, tradicionālais produkts.“ Es domāju, ka ar savu darbu es esmu tālu aizgājusi no tradicionālā, to grāmatā var redzēt, bet tajā pašā laikā esmu saglabājusi saknes, jo no tām jau nekur nevar aiziet. Etnogrāfiju es visu mūžu pētu un skatos – ne tikai latviešu, bet arī citu tautu mākslu. Šis iedvesmas avots un bagātību krātuve ir neizsmeļami.

Vai piekrīti tam, ka lins ir sava veida latviskās identitātes zīme?

Tāds uzskats ir. Bet ne mans lins. Mans ir mans. Lins vēsturiski kā materiāls – jā.

Ar Latvijas neatkarības atgūšanu radās iespēja braukt uz mesēm, un es tajā laikā pievērsos linam. Toreiz sākotnēji audām tradicionālos linus. Savu pirmo kolekciju es rādīju Frankfurtes mesē Heimtextil. Es to ļoti labi atceros. Tad es sapratu, ka man kā māksliniecei ir jāstrādā savādāk – tā es nomainīju visu nākamajai mesei paredzēto kolekciju. Izdomāju, kā tehniski savādāk aust vienkārtni.

Vai tev ir svarīgi paust latvisko izjūtu...

Es domāju, ka tā ir jūtama, kaut gan tas sanāk tā neviļus. Dažkārt klienti man ir teikuši: „ Cik skandināviski!“ Acīmredzot viņi to tā saskata. Bet saka arī, ka mans lins ir latvisks.

Grāmatas nosaukums ir „Lins. Laima. Latvija“ – nekur no tā jau tu nevari aizbēgt...

Ja runā par kādu mentalitātes līdzību, tad vistuvāk sev es izjūtu Japānu. Diezgan daudz esmu tur ceļojusi un, skatoties veco tempļu arhitektūru valsts vidienē, kur cilvēki dzīvo ļoti vienkārši un pieticīgi, pēc sajūtas liekas, ka tā ir ārkārtīgi tuva mūsu pelēkajām rijām, viensētu arhitektūras būvēm. Japāņu minimālisma izjūta un viņu pietāte pret dabu, mani ļoti suģestē, tajā tik tiešām rodu garīgu un estētisku saikni ar sevi.

Pastāsti par saviem nākotnes plāniem.

Maison d’Objet ir mūsu obligātais darba atskaites punkts divas reizes gadā – pavasarī un rudenī jau 15 gadus. Ja tu tajā nepiedalies, tad izej no aprites... Kopš kāda laika Maison d’Objet praktizē arī izbraukuma izstādes Amerikā un Singapūrā. Ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstu mēs bijām Singapūrā, un es domāju, ka to vajadzētu turpināt. Patstāvīgi jau otro gadu „Studija Naturals“ plāno piedalīties arī interjera dizaina mesē Tokijā.


Māksliniece Laima Kaugure

„Studija Naturals“ atrodas Rīgā, Bruņinieku ielā 47, tā ir slēgta tipa darbnīca, bet labprāt pieņem interesentus darba dienās no plkst. 10.00 līdz 17.00; vizīte iepriekš jāpiesaka pa tālruni 67315914.

www.studionatural.lv