Foto

Izaicinājums izdejot bērna kustības

Ekspresintervija ar horeogrāfi Kristīni Vismani

Rita K. Zumberga
20/05/2015

Laikmetīgās dejas izrāde “Noķer mani”
Izrādes: 22. maijā plkst. 19:00 un 23. maijā plkst. 15:00
Ģertrūdes ielas teātris, Rīga

Seši drosmīgi vecāki, kas ikdienā profesionāli nenododas dejošanai, ļāvušies izaicinājumam iepazīt savu bērnu kustības un darbības, lai pēcāk profesionāļu vadībā iestudētu izrādi “Noķer mani”, šos sadzīviskos novērojumus atspoguļojot laikmetīgās dejas formā.

“Vēlējos, lai skatītāji aptver, ka viss ir kā deja. Vienkāršas ikdienas kustības piedzīvo pārvērtību – mēs dzīvojam un mēs dejojam!” izrādes pamatideju pauž tās autore un horeogrāfe Kristīne Vismane, piebilstot, ka dalībnieki nekādā gadījumā nepretendē uz akrobātisku triku izpildi, “tieši otrādi – parādīsim, ka ķermenis, kas kustas patiesi un īsti, arī lieliski attīsta ritmu un dinamiku, veidojot kvalitatīvu deju. Manuprāt, tas mūsdienās ir īpaši aktuāli – atklāties un būt patiesam, lai skatītājs var identificēties ar izpildītāju, un viņiem rastos kopīgs pārdzīvojums.”


Kate Āne ģenerālmēģinājumā. Foto: Inga Plūme

18. maija pirmizrādes aculiecinieki jau paspējuši piedzīvot vairāku mēnešu ilgo video dokumentāciju rezultātu, kurā mijiedarbojusies visnotaļ plaša komanda – horeogrāfu rindās bez pieminētās Kristīnes Vismanes šoreiz sevi pieteikuši arī Lukass Gronskis, Taīsija Timofejeva, Emīlija Āne, Oskars Štolde, Katrīna Sīle, Šarlote Bērziņa, izpildītāju vidū: Iveta Vaivode, Evita Bērziņa, Nauris Bērziņš, Anna Sīle, Viktorija Fomenko un Kate Āne, oriģinālmūzikas autors un reizē izpildītājs ir Rihards Lībietis, scenogrāfe, kostīmu māksliniece un video māksliniece – Ieva Kauliņa, par gaismošanu atbild Dāvis Burmeisters, bet izrādes producentes godā Zane Estere Gruntmane (PIGEON-BRIDGE).

Tos, kuri uz Ģertrūdes ielas teātri vēl tikai grasās doties, aicinām ielūkoties šī dejas piedzīvojuma aizkulisēs – ekspresintervijā Kristīne Vismane uztic procesa laikā iegūtās atklāsmes, turklāt ieskicējot pašu vecāku motivāciju un pārsteigumus, ko piespēlē bērnu straujā attīstība.


Kristīne Vismane. Foto no personīgā arhīva

Pastāstiet mazliet par novērojumiem izrādes tapšanas gaitā, vai pamanījāt ko kopīgu un atšķirīgu bērnu izpausmēs un psiholoģijā?

Grūti tā izstāstīt, bet novēroju tiešām ļoti daudz dažādas nianses – kaut vai tas, kā bērni redz mūsu pasauli un atkārto ielāgoto, paver neskaitāmas tēmas, sākot ar to, ka mēs, pieaugušie, no malas varam ieraudzīt paši sevi. Savukārt rotaļīgais princips, vecākiem ar bērniem ļaujoties radošiem procesiem, fiziskās pieredzes rezultātā devis iespēju viņiem vienam otru labāk iepazīt.

Dažkārt bija situācijas, kas lika aizdomāties. Bērnu savstarpējās komunikācijas ainas, novērojot pieaugušo izpildījumā, kurā, protams, viss izskatās radikālāk, radīja sajūtu, ka tā ir ļoti skarba pasaule, lai gan tur tikpat daudz atklājās dzīvesprieks. Bērni atšķirībā no pieaugušajiem savus konfliktus uztver vairāk kā spēli, kurā noteikumus veido no tā, ko redz sev apkārt. Piemēram, ja esi slikts, tad šaušu tevi nost. Taču tas notiek bez naida, viņi to neizjūt, bet pats upuris situāciju neuztver personīgi un neapvainojas. Tā ir spēle, kur, robežai zūdot, reizēm nav saprotams sākums un beigas. Mani fascinēja, ka nesaskaņās iesaistītie nākamajā brīdī atkal bija draugi, pat pārdzīvojot, ja kāds nav atnācis uz mēģinājumu. Šie bērni ļaujas spontanitātei, savām emocijām un arī instinktiem, tāpat ļoti labi jūt, kā panākt savu. Ego, ne ego – viņi par to nedomā, viņi vienkārši dzīvojas. Un tas ir ļoti skaisti. Taču pieaugušo attēlojumā radās jautājums, kā šo visu interpretēt – tā tiešām ir rotaļa vai tomēr kas nopietnāks?


Izrādes tapšanas process. Foto: Kristīne Vismane

Bērni labprāt ļāvās novērojumiem?

Jā, bērniem kamera bija mazsvarīga. Ak, filmē? Tātad, var “pataisīt sejiņas”. Viņi nejautā, kur materiāls tiks izmantots, vai noslēgsim līgumu par publisku demonstrēšanu, vai par to saņems honorāru? (Smejas.) Bērnus neinteresē pieaugušo pasaules jautājumi, viņi vienkārši kopā pavadīja laiku, kurā bez vecāku uzraudzības atļauts viss, ko viņi vēlas. Svētlaime!

Vai video tiks pielietoti arī pašā dejas izrādē? Varbūt tieši muzikālais fons būs būtisks idejas uztveršanai?

No vienas puses tas liekas organiski un loģiski, jo skatītājam noteikti gribētos redzēt, kā tad bija patiesībā, no kā viss redzamais nāk un cik detalizēti vecāki uztvēruši savus bērnus? Bet varbūt tieši tāpēc, ka tas ir tik pašsaprotami, video, šķiet, neliksim. Bērnu klātesamība parādās audio formātā, viņu balsis un kustība atspoguļosies vecākos it kā attālinātā formā – manuprāt, šarmants izrādes veids. Rihardam Lībietim, mūzikas komponistam un izpildītājam, lūdzu, lai ar skaņas palīdzību veido izrādei telpu un noskaņu. Mūzika pastiprinās noteiktas ainas, izcels vajadzīgo un padarīs ideju spēcīgāku – novērosiet, kā tā palīdz dejotājiem organiski pāriet no viena notikuma uz otru, jo centos saglabāt dabīgo dramaturģiju, kas norisinās starp bērniem, kad tie ienāk zālē. Biju sev uzlikusi uzdevumu – uz skatuves atklāt, kā sāk veidoties mijiedarbība, kā pieaug dinamika un kurā mirklī tā apstājas.


(No kreisās) Evita Bērziņa, Viktorija Fomenko un Iveta Vaivode ģenerālmēģinājumā. Foto: Inga Plūme

Turpretī vecākus pilnvaroju nevis tēlot savus bērnus – esmu septiņgadīgs un domāju tā! –, bet paņemt sev tikai darbības – es šajā mirklī dusmojos, tātad no visa spēka skrienu, no visa spēka kliedzu! Protams, bērna maksimums ir atšķirīgs no pieaugušā – vecākiem ķermenis ir lielāks, balss ir skaļāka, tāpēc viņu izpildījumā visam iepriekšminētajam būs lielāka jauda, kas izrādei piedos papildus kvalitāti un emocionālo pārdzīvojumu. Vecāki sevi nesaudzēs – tāpat kā bērni ļausies un atvērsies.

Kā nonācāt pie domas iesaistīt dalībniekus, kas ikdienā nav saistīti ar deju? Vai tas savā ziņā nebija riskanti?

Man no sākta gala bija sajūta, ka tieši šāda izvēle būs labākā. Vienīgais risks saskatāms tajā, ka nevaru uzminēt, kā šie dalībnieki noreaģēs uz daudzo skatītāju klātbūtni un to, ka uz viņiem izrādē skatās. Ka nesāk kaut ko likt klāt. Taču mēs par to daudz runājam – jāiemācās izpildīt tikai pašu darbību, nedrīkst mēģināt “piekrāsot”, jāsaglabā dabiskums, kurā ir visa šī notikuma vērtība. Profesionāliem dejotājiem ir miljons iespēju, kā vienu konkrētu kustību izpildīt, tāpēc viņi bieži nespēj izšķirties par formu. Savukārt tiem, kas ikdienā nepraktizē dejošanu, nav šādu jautājumu – vai kustību izpildīt tā vai citādāk? Viņi domā vienkāršāk – ja jāpaceļ roka, viņi paceļ roku! Šķiet, tas arī ir labākais – viņiem viss izdodas bez lieka patosa, viņi nepiešķir nozīmi tam, kam nav nozīmes.


Evita Bērziņa, Nauris Bērziņš, Iveta Vaivode un Anna Sīle ģenerālmēģinājumā. Foto: Inga Plūme

Vai varat minēt kādu piemēru apgalvojumam, ka deja un mūsu ikdienas kustības ir savstarpēji saistītas? Kuru no ikdienas kustībām integrējāt izrādē?

Izsverot agrāk padarīto, liekas, ka visbiežāk esmu izmantojusi tieši žestus – ārkārtīgi virtuozi izskatās, ja, cilvēkam runājot, ir spilgta un tipiska žestikulācija. Bet man kā vērotājai viss saistās ar deju – piemēram, tagad man acu priekšā ir krūms, kas vējā viegli, viegli šūpojas, un, fonā skanot mūzikai, viss saslēdzas. Tas nenozīmē, ka krūms tiešām dejo, vienkārši es to tā uztveru. Tāpat ar šiem bērniem un viņu kustībām – tieši fakts, ka es viņos saskatu deju, dod iespēju tai būt dejai. Tikpat labi cits profesionāls horeogrāfs to nesaskatītu – viņam deja varbūt būtu kaut kas cits. Un arī tajā ir patiesība, kas visnotaļ ir lieliski, jo laikmetīgajā dejā nav īstu standartu – pats horeogrāfs nosaka, kas viņam šobrīd aktuāls un interesants, un ko viņš spēj pasniegt tā, lai piešķirtu māksliniecisku vērtību.

Tas savā ziņā raksturo manu lielāko izaicinājumu un reizē ambīciju – es ticu šiem cilvēkiem, es ticu viņu kustībām un attēlotajām situācijām, kas šķiet pietiekami labas un vērtīgas, lai tiktu iestudētas uz skatuves kopā ar mūziku un scenogrāfiju, ietērptas formā, un pēcāk skatītājam radītu pozitīvu pārdzīvojumu.


Izrādes tapšanas process. Foto: Kristīne Vismane

Ko izrādes tapšanas procesā stāstīja paši vecāki? Kā tika galā ar bailēm un grūtībām?

Visi, protams, nesaskārās ar bailēm vai grūtībām, bet man patika, ka sākotnēji, vērojot video un apjaušot tālāko procesu, viņi bija šokā, pārsteigti un smējās: “Pag, pag, mums tas būs jādara? Nu, nē. Tiešām? Ārprāts!” (Smejas.) Viņi bija izbrīnīti un apmulsuši, bet zināja – kas jādara, tas jādara! Tāpat vecāki apgalvo, ka tā ir lieliska pieredze, kā mazliet atrauties no ikdienas – izdejojot savu bērnu kustības, viņi pozitīvi uzlādējas, tāpēc mājās var atgriezties priecīgi.

Izrādes dalībniekus, vecākus un viņu bērnus, meklēju dabiskā un intuitīvā procesā – ieraudzīju, aicināju un ļāvu pašiem izvēlēties, vai vēlas ņemt dalību. Katram no pieaugušajiem motivējošais faktors bija atšķirīgs – kāds vienkārši gribēja vairāk laika pavadīt ar savu bērnu, kāds piedzīvot ko jaunu, bet interesanti – tā arī neviens līdz galam nenoticēja, ka vienudien būs izrāde un viņiem būs jāuzstājas. Pietuvojoties pirmizrādei, viņi pēkšņi bija pārsteigti: “Ko? Mums tiešām būs jādejo?” (Smejas.)

Zinot, ka procesa laikā mājās ar bērniem notika diskusijas, man gluži patika vienas māmiņas stāsts – viņai no video bija jāapgūst kāda ainiņa, kurā meita sevi attēlo kā stirnu un izdala savdabīgu skaņu, tāpēc, aizejot mājās, meitai tiek lūgts, lai parāda: “Kā dara stirniņa?” Un pēkšņi Emīlija šo uzdevumu veic pilnīgi citādāk! Māmiņa jautā un rāda iemācīto versiju – vai tad stirniņa nedara šitā? Bet meita noliedz – nē, stirna tā nedara! Un viss, pilnīgi izmaina attēlojumu, jo, augot un attīstoties, priekšstats par stirnu ir mainījies. Bērniem vispār labpatika mājās labot vecāku izpildītās kustības, nē, šādi nav pareizi, jādara tā! (Smejas.) Bet mēs izrādē tomēr paliksim pie sākumā iefilmētā un piefiksētā video oriģināla.


Nauris Bērziņš ģenerālmēģinājumā. Foto: Inga Plūme

Biļetes pieejamas: www.bezrindas.lv un galerijā ISTABA (Kr.Barona 31).

www.fb.com/pigeonbridge