ZIŅAS  
Foto: Kristīne Madjare

Reportāža: Latvijas Arhitektūras gada balvas 2015 pasniegšana 0

Ekspresintervija ar Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani

Rita K. Zumberga
18/05/2015

Foto: Kristīne Madjare

15. maija pievakarē Berga Bazārā, pulcējoties vietējās arhitektūras vides pārstāvjiem un citiem interesentiem, tika noskaidroti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2015 ieguvēji. Asais vējš viesus sadzenāja pa rimtākiem stūrīšiem, lielākā daļa glābiņu rada kafejnīcas “Andalūzijas suns” telpās vai līdztekus zem terases jumta, bet, mazliet traucējot apskaņošanas nepilnībām, vislielākos pārsteigumus tomēr sagādāja pati žūrija – pirmo reizi balvas pastāvēšanas vēsturē netika nosaukts galvenās balvas ieguvējs, un pēcāk no skatuves bija dzirdama taisnošanās, kāpēc nevienu no godalgām nesaņēma Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Atstājot pagātnē ierasto bronzas ananasu un tā šķēles, kas iezīmēja labākos arhitektus un to veikumus, šoreiz organizatori radījuši balvai jaunu tēlu – mazus, inženiertehniskus brīnumus – zelta un sudraba ananasus, kas veidoti no neskaitāmām mazām skaldnēm un šķautnēm, reizē norādot uz atsaucēm par labākajiem savā sfērā.


Žūrijas pārstāvis Octavio Mestre, arhitektes Madara Vēza un Sintija Vaivade

Pie sudraba ananasiem tika četri projekti – Rēzeknes Augstskolas Inženieru fakultātes studiju korpuss (AB3D, arhitekti: Juris Mitenbergs, Pēteris Spuriņš, Uldis Tučs, Guna Priede), brīvdienu māja “Brieži” Talsu novadā (“SINTIJA VAIVADE_ARHITEKTE”, arhitekti: Sintija Vaivade un Madara Vēza, būvkonstruktors Ģirts Bērziņš), dzīvokļu nams Vecrīgā, Skārņu ielā (“Jaunromāns un Ābele”, arhitekti: Mārtiņš Jaunromāns, Māra Ābele, Ieva Skadiņa, Jolanta Šaitere, Liene Danilēviča, Oskars Žuks, Juris Pupainis, grafikas dizaineris Edgars Zvirgzdiņš) un Dabas koncertzāles paviljons (“Didzis Jaunzems Arhitektūra”, arhitekti: Didzis Jaunzems, Klinta Piskane).

Savukārt, sagādājot apmulsumu klātesošo rindās, arhitekte un reizē žūrijas priekšsēdētāja Zaiga Gaile zelta ananasu pasniedza Rundāles pils restaurācijai, nodēvējot to par vakara galveno balvu un žūrijas īpašo novērtējumu, bet paralēli atklājot, ka “īstā” galvenā balva tomēr šogad netiks piešķirta. Pietaupot prātojumus par aizkulišu sarunām un diskusijām, kas varētu būt radījušas šādu notikuma scenāriju, Arterritory.com priecājās īsā ekspresintervijā uzrunāt Rundāles pils direktoru un ilggadējo restaurācijas vadītāju Imantu Lancmani, lai noskaidrotu pirmās sajūtas, saņemot tik augstu novērtējumu pusgadsimtu ilgajiem pūliņiem.

Kā jums šķiet, kas nospēlēja izšķirošo lomu, lai īpašo žūrijas balvu un tajā pašā laikā arī šī vakara galveno balvu saņemtu tieši Rundāles pils restaurācija?

Es domāju, ka šajā gadījumā balvu varbūt nesaņem restaurācija, bet pati pils un Frančesko Bartolomeo Rastrelli – kā sava veida ideālā arhitekta prototips. Protams, kopš es to visu aizsāku 1964. gadā, ir pagājis laiks un esam mocījušies ap ēku, kura jau pastāvēja, taču drīzāk jāuzdod jautājums – kā tad tā tapa? Ja salīdzinām – mēs piecdesmit vienu gadu esam veltījuši, lai šo milzīgo ēku atrestaurētu, bet Rastrelli vajadzēja tikai trīs gadus, lai to absolūti tukšā vietā uzceltu un dabūtu zem jumta. Iedomājaties, mūsdienās tie ir veseli biroji, kas strādā ar AutoCAD vai 3D programmām utt., bet viņš ne tikai uztaisīja projektu, paņemot vatmaņpapīra lapu un tušu, momentā uzzīmējot savu sapni, – viņš pats arī turpmākajā procesā izdarīja visu pārējo. Visu, ko mēs pašlaik saprotam ar nulles ciklu – atbrauca uz Rundāli, kur nekā nebija, vien tukša vieta, bet ar ķērienu noorganizēja, ka deviņu mēnešu laikā jau bija izrakti pamati, un uz vietas pat sāka taisīt ķieģeļus. Viņš nevarēja aizsūtīt faksu, lai kāds atsūta ķieģeļus, nē, nē, – viņam vajadzēja pašam zem kājām atrast mālu un no Pēterburgas atvest cilvēkus, kuri uzbūvē ķieģeļu cepli un visu materiālu viņam saražo. Tas loģistikas ārprāts nav novērtējams un, es pat gribētu teikt, – tas vispār ir viens no sava laika lielākajiem fenomeniem. Ja mēs runājam par šo gada balvu, tad tiešām lielākā pienākas Rastrelli – nevis priekšplānā ceļot viņa arhitekta dotības, bet tieši kā vienam no visu laiku labākajiem menedžeriem. Viņš bija no tiem, kurš spēja izdarīt visu un kura mājas nevienam uz galvas nekrīt, vēlētos pat piebilst – nekad nekritīs.

Un tomēr – jūsu un pārējās iesaistītās komandas piecdesmit gadu darbs arī dēvējams par vietējo fenomenu. 

Katrā ziņā negribētu noniecināt arī mūsu uzdevumu, kaut vai ņemot vērā faktu, ka, ceļot pili un dekorējot interjeru, piemēram, vienu griestu gleznojumu Zelta zālē divi cilvēki uzgleznoja aptuveni pusgada laikā, bet brigāde ar 5–6 cilvēkiem to restaurēja desmit gadus! Ar to viss ir pateikts – restaurēt ir lēnāk un grūtāk. Jums ir jāsavāc viss, kas palicis pāri no oriģināla, tad jāattīra, jānostiprina tas, kas jau lūp nost, un tad ārkārtīgi uzmanīgi ar mazu otiņu jāatjauno. Un tā pie katras lietas. Nemaz nerunājot par parketiem, kas tika sabojāti graudu noliktavas laikā un pēcāk arī skolas gados mazgāti ar ūdeni, pārvēršoties par kaut ko absolūti briesmīgu. Un milzīgais darbs, kad sienās iestrādājām 4000 metrus ar zīda tapetēm. Četrus kilometrus! Kļūst skaidrs, kāpēc bija vajadzīgi šie piecdesmit gadi, un turklāt ne jau uzreiz varējām restaurēt – pirmie gada pagāja cīnoties, lai vispār iegūtu tiesības šo procesu uzsākt, izstrādāt projektu, savākt materiālus un vajadzīgos speciālistus, lai galu galā panāktu paliekošu rezultātu. Mēs kaut kad skaitījām – esam 300 cilvēki, kas visam šim gājuši cauri dažādos laikos un uzdevumos, un uzskatu, ka patiešām esam izdarījuši maksimumu. 

Kurš no pārējiem izvirzītajiem projektiem bija jūsu favorīts un cieņpilns galvenās balvas ieguvējs? 

Grūti pateikt, visi pieteiktie darbi ir ļoti simpātiski. Nevēlētos izcelt vienu, man vispār liekas, ka Latvijas arhitektūra ir ļoti laba. Tai iekšā ir labu elementu apkopojums, kas iezīmē Latvijas mākslu un arī Latvijas senilo, piemēram, zemnieku arhitektūru, ko redzam Brīvdabas muzejā, – kaut kāda formu, proporciju, materiāla un kopumā harmonijas izjūta. Pasaulē, dzenoties pēc visādām ekstravagantām un dīvainām lietām, ļoti daudz ko dara tīri formāli, apsverot: “Aha, tāds ērms vēl nav bijis, tagad es to uztaisīšu un dabūšu aplausus!” Latvijā tomēr tā nav – šeit visam ir savs pamatojums, ir kaut kāda estētika iekšā, pat minimālistiski darbiņi dažkārt uztaisīti ar lielu, lielu arhitektūras izjūtu.

Savukārt Rundāle visu pārējo konkurentu vidū vērtējama kā simbols mūžīgai arhitektūrai, tai, kas nāk no gadsimtiem senas vēstures un zināmā mērā pašiem arhitektiem atgādina viņu lomu un iespējas, gribētu pat teikt, – arī viņu zaudētās iespējas. Jo, būsim atklāti, kurš arhitekts mūsdienās varētu izdarīt to pašu vai ko līdzīgu un tik autonomā un suverēnā veidā, kā to savulaik pamanījās paveikt Rastrelli? 

Kādu vērtību piešķirat saņemtajai Arhitektūras gada balvai? Vai tā sniedz darba novērtējuma un gandarījuma sajūtu? Varbūt iezīmē kādu jaunu sākumu?

Atklāti sakot, šī restaurācija nav uzskatāma par pabeigtu – tā kā savulaik daudz ko esam sākuši no otra gala, tuvākajos gados būs jānomaina jumts. Un, lai gan šķiet –  beidzot esam izdarījuši visu, darbi tomēr turpinās. Jebkurā gadījumā – šī balva ir patīkams 50 gadu cikla noslēguma punkts un dod lielu gandarījuma sajūtu. Un tāpat būtiski, ka visi kolēģi un iesaistītie, kuriem šis laiks bijis ļoti grūts – bijušas gan depresijas, gan vilšanās un smagas pārdomas, kāpēc esam visā šajā procesā ielīduši – beidzot saņem vietējo un starptautisko atzinību, redz balvas saņemšanu un dzird, ka žūrija pils apmeklējuma laikā bijusi pilnīgā sajūsmā un kā bērni priecājušies par visu! Tas nozīmē ārkārtīgi daudz. Tagad viegli varu kolēģiem teikt – redziet, kāds triumfs! Tagad mums ir gandarījums un spēks strādāt tālāk, tā teikt – būsim vēl labāki, kā bijām līdz šim!

Piedāvājam nelielu fotoieskatu pasākumā.


Žūrijas pārstāvis Noah Boe-Whitehorn


Dzīvokļu nams Vecrīgā uz projekciju ekrāna


(No kreisās) Edgars Zvirgzdiņš, Mārtiņš Jaunromāns, Māra Ābele


(No kreisās) Mārtiņš Jaunromāns, Māra Ābele, Edgars Zvirgzdiņš


(No kreisās) Žūrijas pārstāves Elēna Melzoba un Annie Cohen-Solal


(No kreisās) Octavio Mestre, (centrā) Noah Boe-Whitehorn, Andrejs Andersons, Triin Ojari


Arhitekts Juris Mitenbergs un arhitektūras kritiķis, žūrijas pārstāvis Vents Vīnbergs


(No kreisās) Pianists Reinis Zariņš un Berga Bazāra īpašnieks Justs Karlsons


(Trešais no kreisās) Juris Mitenbergs


(No kreisās) Pianists Reinis Zariņš un arhitekte, žūrijas priekšsēdētāja Zaiga Gaile


Uzņēmējs Māris Gailis


(Centrā) Arhitekte Brigita Bula


Arhitektes Sintija Vaivade un Madara Vēza


Organizatori balvai radījuši jaunu tēlu – mazus, inženiertehniskus brīnumus – zelta un sudraba ananasus,
kas veidoti no neskaitāmām mazām skaldnēm un šķautnēm


Gada balvas pretendentu izstāde Berga Bazāra ieliņās