ZIŅAS  
Ingas Melderes pašportrets Ullas fon Brandenburgas izstādē kim?. Foto no personīgā arhīva

Lauku garlaicība, kartupeļu bļodas un krūmu sekss 0

Ekspresintervija ar mākslinieci Ingu Melderi

Rita K. Zumberga
14/05/2015

Ingas Melderes izstāde “Bērzkalni”
16. maijs – 4. jūnijs, 2015
Galerija “G12”, Helsinki, Somija

“Bērzkalni ir apdzīvota vieta netālu no Kuldīgas. Kalnu tur nav un arī bērzu nav daudz. Necaurredzams mežs pie vectēva mājām un purvs aiz tā. Tur, kur beidzās purvs, bija jābūt pasaules malai, bet tad es izaugu un piedzīvoju vilšanos: aiz purva sākās parasts ciemats,” izstādes nosaukuma izcelsmi pamato Inga Meldere un savā ziņā atgriežas pie pirmsākumiem – personīgo atmiņu apceres. 

15. maijā Helsinkos Galerijā “G12” tiks atklāta Ingas Melderes (1979) izstāde “Bērzkalni”, kuras norise ir daļa no Latvijas ES prezidentūras kultūras programmas. Apmeklētājiem līdz 4. jūnijam piederēs laiks ar mākslinieces realitātes fragmentiem – gleznām un keramiku, kā arī vectēva Viļa Meldera (1928–2006) fotogrāfijām, kurās atspoguļojas ģimene, draugi un daba, tāpat arī ceļojumi un piedzīvotais Krimas kūrortsanatorijā, kurā viņš ārstējās no tuberkulozes. 

Tā laika vietā un telpā plaušu dziednīca vairs neeksistē un gaiteņos ‘diloņa romantika’ izplēnējusi, bagātiem ļaudīm ejot miega skolā – vienkārši mācoties aizmigt un gulēt, savukārt atmiņas un iluzori brīži, kas notika vai varēja notikt, šobrīd konstruēs realitāti Helsinku mūros. “Sanatorijas apkopēja ar putekļu slotiņu rokā izdejo rīta apli. Jaunā meitene, protams, jūt, ka viņas pēcpusi zem krimplīna sarafāna domās atkal nopaijā sirdzējs uzvalkā. Iespējams, tā nemaz nav putekļu slota krimietes rokā, bet gan akrila klājamā otiņa, kas aizmirstajam attēlam kādreiz atgriezīs tā melanholisko mirdzumu,” lasām izstādes pavadošajā tekstā un neviļus nākas aizdomāties – kā tik krāšņiem momentiem izdosies satilpt Melderes mazformāta darbos?

Māksliniece joprojām dzīvo un strādā Helsinkos, tāpēc atrautībā no bērnības ārēm nebaidās kļūt tieša. “Ai, līdzenuma cilvēki, tie, no iedomāto kalnu zemes! Kas gan var būt apnicīgāks par šo lauku garlaicību! Dīkšana un sapņošana. Lielas kartupeļu bļodas, krūmu sekss un sienas avīzes jociņi,” viņa norāda un reizē pārdzīvo savu prombūšanu, atzīstoties, ka nav lielākas baudas, kā pievakarē sēdēt Bērzkalnu dīķmalā.


Vilis Melderis. Spēle


Inga Meldere. Ceļgali. Tempera uz audekla. 42 x 32 cm. 2015 

Par dialoga meklējumiem izstāžu zāles sienās un senām Latvijas ainiņām, kas rosinājušas prātot par personīgo un kolektīvo atmiņu, attiecību modeļiem, intimitāti un vilšanos, kā arī seksu un nāvi – īsā ekspresintervijā stāsta pati Inga Meldere un piemin, ka spilgtos ievada citātus rakstījusi, iedvesmojoties no Antona Čehova un Mairas Dobeles.

Ieskicējiet, lūdzu, kā tapa darbi izstādei “Bērzkalni”? Vai tā ir sava veida atmiņu ‘atkal-izdzīvošana’, zinot, ka tas ir mazs ciems Alsungas apkārtnē un reizē bērnības notikumu glabātājs?

Izstādes ekspozīcijā būs gleznojumi – tempera uz audekla un izdrukas. Īsti nezinu, kā tās precīzāk nosaukt – vectēva fotogrāfijas, kuras pēcāk esmu pati apstrādājusi. Nosaukums “Bērzkalni” tiešām atsaucas uz apdzīvotu vietu Kuldīgas rajonā, netālu no Alsungas, kur pavadīju lielāko daļu no savas bērnības un novēroju arī purvu ar iedomāto pasaules malu.

Tieši tur piedzīvoju visvairāk kopā būšanas mirkļu ar vecotēvu Vili Melderi, kurš ne tikai bija kaislīgs mednieks un inženieris izgudrotājs, bet arī fotoamatieris. Viņa fotogrāfijas no 60. gadu arhīviem, izturot nelielu atlasi, tiks Helsinkos izkārtotas kopā ar manām gleznām. Šīs foto izdrukas kļūs par atsaucēm maniem darbiem un otrādi – centīšos to savstarpējās kombinācijās rast kādu dialogu, ļoti cerot, ka ideja izdosies. Tāpat šī iecere lieliski der Latvijas vēstniecības Somijā konceptam – Latvijas valsts tēla spodrināšana ar gleznām, kuras papildina arhīva foto no Latvijas.

Pastāstiet, ko interesenti piedzīvos, kad apmeklēs izstādi? Cik noprotams, būs gleznas, keramika un vectēva fotogrāfijas? Pastāstiet vairāk par katru no šiem medijiem un paveikto.

Ja mazliet zināma mana interese par personīgo un kolektīvo (arhetipu) atmiņu, tad mazliet skaidrāka kļūst mana izvēle – izmantot šo “foto + gleznas” kombināciju. Izstādē idejiski visu paturpinu, runājot par intīmo, nedaudz erotisko un iztēlē iedomāto, tajā skaitā arī par pirmajām novērotajām pieredzēm, kuras piedzīvoju tieši Bērzkalnos. Dabas daudzveidība, mājlopu un putnu pārošanās, mednieku un medību orģijas, balles ar piedzērušiem radiniekiem, kā arī pašu bērnu un pieaugušo savstarpējā ņemšanās, kas reizēm nebūt nebija mīļa, un vectēvs, kas visu minēto ik pa laikam bildēja.

Ekspozīcijā būs fotogrāfijas no Krimas, kur viņš pavadīja krietnu laiku, ārstējoties no tuberkolozes, tāpat arī fragmenti no saietiem un ģimenes laivu ceļojumiem pa Abavu. Jāatzīst, keramikas darbi, kas izskatās pēc tādām bērnu mīcītām māla figūriņām, netika speciāli taisīti šai izstādei – tie ir 2012. gada veikumi, kas nelielas izlases formā visu uzrakstīto paskaidros. 

Vispār interesanti, kāpēc to vietu sauc par Bērzkalniem, jo kalnu tur nemaz nav, arī bērzus tā pamazāk atceros. Latvija nav kalnu zeme – tā varētu būt iedomāto kalnu zeme.


Inga Meldere. Ozolzīles. Tempera uz audekla. 36 x 40 cm. 2015


Viļa Meldera fotogrāfija

Vai jūtama Somijas un apkārtējās ziemeļu vides ietekme uz jūsu māksliniecisko rokrakstu? Vai ilgtermiņā pamanāt izmaiņas krāsu uztverē, varbūt pat pašā glezniecības izpratnē? 

Somija un tieši Helsinki jau pāris gadus ir mana pastāvīgā dzīves vieta. Liekas, ka viss te notiek daudz rimtāk un pārdomātāk nekā Rīgā. Varbūt tas vienkārši skaidrojams ar to, ka man atliek vairāk laika būšanai darbnīcā.

Viennozīmīgi arī gaisma ir citādāka – vēsāka. Biju pārsteigta par to cik vasarās ēnas ir zilas, pat violetas, un gaismas akli bālas jeb tādas, kas nozog krāsu visam, kam tiek klāt. Šeit dzīvojot, man kā latvietei, līdzenuma cilvēkam, ir radusies cita izpratne par jēdzienu “kalns”. Vienvārdsakot, kas man šķiet kalns, somam tas ir pauguriņš.

Jums patīk rotaļāties ar izstāžu zāles dimensijām – gleznotais pie sienām, instalācijas un keramika visnotaļ bieži organiski pārņem telpu. Kas jums padomā šoreiz galerijā “G12”? 

Galerija atrodas pašā Helsinku centrā, vēsturiska nama pirmajā stāvā. Telpas nav lielas, bet gaišas un ļoti mājīgas, tāpēc šo omulību gribētos pastiprināt. Darbu formāti, kā jau man ierasti, nav lieli un tiks kārtoti noteiktā kompozīcijā – pa pāriem vai grupā pa trim, – mijoties gleznām un fotogrāfijām, radīsies iespēja izsekot vairākiem ironiskiem un pat intīmiem mazstāstiem.


Vilis Melderis. Līcis


Inga Meldere. Cilvēks ar pātagu. Tempera uz audekla. 45,6 x 50,5 cm. 2015

Cik pamatoti varam cerēt uz “Bērzkalnu” atklāšanas svētkiem arī kādā no Latvijas galerijām? Varbūt jau šobrīd noris darbs pie kādas jaunas koncepcijas?

Domāju, ka šī iespēja paliks tikai Somijas skatītājam – Latvijai top citi projekti. Jau jūnija vidū sadarbībā ar kim? Laikmetīgās mākslas centra kuratoru komandu projekta “Šķērssvītra” ietvaros taps izstāde komentārs rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa istabā, kas atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā. Tiešām brīnišķīga vieta – vēl moderno tehnoloģiju nesabojāta.

meldere.com