ZIŅAS  
Foto: LLMC Vasaras skola. 2014. © Raitis Zeiferts

Svinēt dzīvi Vasaras skolā 1

Ekspresintervija ar programmas kuratori Ievu Astahovsku

Rita K. Zumberga
27/04/2015

Paslēpusies no nejaušu vērotāju skatieniem, Cēsu pilsētas centrā pastāv radošiem cilvēkiem veidota autonoma vide – Ruckas muiža. Plaša parka ieskauta, tā sniedz netveramu sajūtu, ka atrodies mežā un nekurienes vidū, ļaujot aizmirst, ka rokas stiepiena attālumā ir Cēsu pilsdrupas un Vidzemes koncertzāle, tajā pašā laikā sniedzot sadzīviskas ērtības, lai radītu mikropasauli, kurā nodoties sen lolotiem mērķiem. Tāda iespēja būs ikvienam jaunajam un topošajam māksliniekam, kuratoram, mākslas kritiķim un kultūras projektu vadītājam no Baltijas valstīm, kas pieteiksies LLMC Vasaras skolai – no 6. līdz 11. jūnijam Ruckas mākslas rezidencē visi ļausies intelektuālai kopā būšanai un vasaras atmosfēras baudīšanai, sludinot pārliecību – „Šī ir rītdiena!”


Foto: LLMC Vasaras skola. Ruckas muiža. 2014. © Raitis Zeiferts

Nosaukuma un reizē tēmas izvēle nav dēvējama par nejaušu – Vasaras skola ar cieņu veido atsauci uz leģendāro izstādi This is Tomorrow, kas 1956. gadā norisinājās Vaitčepelas galerijā Londonā, – māksliniekiem, mūziķiem, arhitektiem un grafiskajiem dizaineriem savstarpēji vienojoties, tapa tā laika versijas par mākslas un kultūras mijiedarbību. Gandrīz sešdesmit gadus vēlāk to pašu aktualizēs arī pašmāju censoņi – daudzveidīgās lekcijās, semināros un darbnīcās viņi centīsies analizēt šī brīža situāciju un izstrādās jaunus skatījumus un modeļus rītdienas pasaulei, bet virzību sniegs Latvijas un starptautisku lektoru komanda, kuru vidū ir gan mākslinieki Voldemārs Johansons, Ivars Drulle, Julijons Urbons (Julionas Urbonas), Rasa un Raitis Šmiti, gan rakstnieks un žurnālists Kirils Kobrins, kā arī antropoloģe Lorēna Monseina Roudsa (Lauren Monsein Rhodes), mākslas zinātnieces Laine Kristberga, Elnāra Taidre (Elnara Taidre) un citi.

“Cēsīs akumulējas jauna un spēcīga enerģija, tādējādi mudinot arī Vasaras skolu kļūt par intelektuālu piedzīvojumu,” ekspresintervijā Arterritory.com atklāj programmas kuratore Ieva Astahovska un norāda, ka lielākā daļa no lekcijām un prezentācijām būs publiski pieejama visiem interesentiem.


Ieva Astahovska. Foto: Rita K. Zumberga

Tas ir visnotaļ vērienīgs aptvērums – jaunie mākslinieki, mākslas kritiķi, kuratori, kultūras projektu vadītāji… Vai vispār ir iespējama kvalitatīva informācijas apmaiņa tik plašai pārstāvniecībai?

Šis starpdisciplinārais aspekts bija viens no svarīgākajiem Vasaras skolas uzstādījumiem, kuru apzināti akcentējām, jo, mūsuprāt, ļoti pietrūkst kopējas platformas. Joprojām ikdienā novērojam, ka mākslinieku pozīcijas atšķiras no kritiķu, vienkāršāk sakot, ir novērojama segmentācija, kas sākas jau tad, kad katrs izvēlas savu mācību studiju virzienu. Protams, vēlāk iespējamas sastapšanās dažādos neformālos notikumos vai lekcijās, bet mūsu gadījumā Vasaras skola darbojas kā unikāla platforma, kurā satikties māksliniekiem ar mākslas teorētiķiem un mākslas dzīves organizētājiem, lai radītu kopējo interesi. Nevis konfrontēt vienu ar otru, bet ļaut apjaust, ka visus pēc būtības interesē viena tēma – mūsdienu mākslas process.


Foto: LLMC Vasaras skola. 2014. © Raitis Zeiferts

Mazliet pasapņojot, vai drīkstētu cerēt uz jaunu, Vasaras skolas izaudzinātu mākslinieku un kritiķu paaudzi, kas savā starpā komunicētu atbrīvotāk? Šobrīd novērojam vietējā, šaurā mēroga sekas – mākslinieki no kritiķiem mazliet baidās, bet tie savukārt bīstas atklāti kritizēt.

Nē, tik lielas ambīcijas mums pagaidām nav (smejas), drīzāk ir vēlme aizpildīt tukšumu, ko ikdienā vismaz pati personīgi jūtu. Arī LLMC Vakarskolai ir līdzīgs proaktīvs formāts – nevis panākt, lai dalībnieki ar ‘lielām’ ausīm klausās, ko viņiem kāds stāsta, bet lai paši iemācās radīt viedokli, paši izzina jauno. Būtisks uzdevums šajā procesā – piesaistīt labus, plaša spektra lektorus. Šogad Vasaras skolā satiksiet gan antropologu, gan kvantu fiziķi, jauno zinātnieku, kas par nākotnes perspektīvu stāstīs no pilnīgi eksaktas pozīcijas, iespējams būs pat lektore, kas runās par ekonomikas aspektiem. Mūsu izvēle kļūst saprotama, ja palūkojaties apkārt uz milzīgo daudzveidību – mūsdienu māksla sen vairs nemeklē jēgu tikai formās un kaut kādās idejās par estētiku, tā atspoguļo realitāti.


Foto: LLMC Vasaras skola. 2014. © Raitis Zeiferts

Pieskaroties šai dažādībai, kas izpaudīsies lekcijās, semināros un darbnīcās, varbūt mazliet var ieskicēt, uz kādām zinātnēm vai idejām koncentrēsies informatīvā stīga Vasaras skolā?

Nākotnes koncepts mākslā savā ziņā ir šodienas aktualitātes nervs un reizē vilnis, kas visus apzināti, varbūt neapzināti interesē, un nejutos pārsteigta, redzot Okui Enveizora izvēli – ar nākotnes tēmu caurvīt arī šā gada Venēcijas biennāli (All the World’s Futuresred.). Kad prātoju, ko pati vēlētos redzēt lektoru vidū, secināju, ka lieliski ideju atainotu mākslas un zinātnes sadarbība, ko spilgti ilustrē Voldemāra Johansona profesionālā darbība, vai tikpat interesants mākslinieks no Lietuvas – Julijons Urbons, kurš vispār darbojas kā futurologs. Savā mākslā viņš dēvējams par ‘trako’ alķīmiķi – Julijons patiešām pilnā nopietnībā pēta dažādas futuroloģiskas metodoloģijas, reizē atstājot pa savdabīgam humora elementam un mazliet pat paturot parodijas sajūtu. Viņa darbībā figurē tāds jēdziens kā retro futūrisms – tas nāk no agrīnās avangarda mākslas, kur, lai gan valdīja utopija, mākslinieks atļāvās domāt gana traki un pat eksperimentēt ar neiespējamākajām idejām. Mūsdienās, tehnoloģijai un zinātnei attīstoties, māksla kļuvusi par iedvesmojošu lauku, kur šīs neprātīgās vīzijas realizēt, tajā pat laikā domājot par atbildību šodienas priekšā, ko labi varam novērot arī Julijona darbos.

Un dabiski nonācām pie otras puses – nākotnes tēma tātad saistās ar atbildību, ar sociālpolitiskajiem aspektiem, it īpaši to pastiprina medijos lasāmās ārprātīgās ziņas un pēc tam veiktie novērojumi, kā sabiedrība uztver šodienas realitāti. Par to vairāk pastāstīs lektors Ivars Drulle, kas savos darbos arī reizēm ir neērts un pat konfrontējošs, bet kurš atļaujas ļoti daudz domāt par to, kāda būs rītdiena. Oficiālajā uzaicinājumā arī minējām – Vasaras skola atsaucas uz leģendāro britu izstādi, kur atklātībā nāca starpdisciplinārā atbildība pret tālaika mākslu un, miksējot populārās stratēģijas, kā mākslas kustība izkristalizējās popārts. 


Kaspars Vanags un Vasaras skolas dalībnieki. Foto: LLMC Vasaras skola. 2014. © Raitis Zeiferts

Tieši vēlējos pajautāt, kāpēc jūs pieķērāties šim notikumam ar nosaukumu This is Tomorrow? Kas Vaitčepelā toreiz īsti notika?

Tā bija izstāde, kurā tobrīd kopā sanāca tā laika jaunās paaudzes visdažādākie mākslinieki. Mazliet improvizējot, varētu domāt, ka viņus arī pamudināja kopējās platformas iztrūkums, jo 1956. gadā mākslā joprojām valdīja abstraktais ekspresionisms, bet vecākās paaudzes uzstādījums vai pat pārliecība bija, ka māksla ir kaut kas pārāks par realitāti. Jaunie piedāvāja pilnīgi pretēju pozīciju – nē, mākslai ir jāinteresējas par šodienu, jo no tās ir atkarīga rītdiena. Tā ir savā ziņā atbildība un zinātkāra interese par to, kas notiek apkārt. Protams, tolaik bija vērojama jaunas patērētājkultūras veidošanās, ko māksla ignorēja, bet jaunie uzstāja – ja māksla turpinās ignorēt jaunveidojošos procesus, tad drīz tā nevienu neinteresēs, tās vieta būs senilās pagātnes konservācijā, kas jauno paaudzi vairs neuzrunā. 

Laiks ir straujāks par mūsu uztveri, tāpēc par nākotni jāaizdomājas nemitīgi. Vasaras skola izvēlējās strādāt ar jau zināmo Laikmetīgās mākslas centra galveno līniju – norādīt šī brīža aktualitāti, lai arī tā būtu ārpus mākslas zonas. Nevis izveidot mikropasauli, kurā noslēgties un paslēpties, bet tieši otrādi – iziet realitātes zonā un ar mākslas palīdzību uzdot jautājumus un rast atbildes.


Ruckas muiža. Foto: LLMC Vasaras skola. 2014. © Raitis Zeiferts

Tiek uzsvērts, ka skolas pamatā ir vēlme un aicinājums jaunajiem censoņiem savstarpēji iespaidoties, pēcāk kopīgi radīt projektus. Varbūt vari nosaukt kādus pagājušā gada veiksmīgas sadarbības piemērus?

Tas, ko pagājušogad ļoti novērtēju – starp teorētiķiem un māksliniekiem tiešām izveidojās ‘klikšķis’, no Vasaras skolas visi aizbrauca visnotaļ iedvesmoti un pacilāti. Tāpat spilgti uzrādījās, ka arī māksliniekiem ir iekšēja nepieciešamība pēc zināšanām un plašākas teorētiskās bagāžas, kliedējot stereotipu, ka joprojām viņi mākslas idejas smeļas tikai savā iekšējā pasaulē. Un tas pats arī otrādi – teorētiķiem nepieciešams kontakts ar radošumu un pat novērojama vēlme radīt ko pašiem.

Par piemēriem varu minēt daudzus projektus – dalībnieki savu mazo grupu ietvaros radīja fenomenālas lietas. Piemēram, bija meiteņu grupa, kas piecu dienu laikā radīja videofilmu jeb reportāžu par Cēsu paradoksālo situāciju – no vienas puses tā ir Vidzemes pērle, pilsēta, kurā visi alkst smelties pagātnes elpu un kurā notiek mākslas notikumi, bet tajā pašā laikā tā strauji sarūk iedzīvotāju skaita ziņā – ceturtā daļa devusies emigrācijā, lielākoties ekonomiskā, un ārkārtīgi daudzas ēkas stāv tukšas. Skaudrā īstenība mijas ar skaisto tēlu. Dalībnieces, konfrontējot šīs divas realitātes, tiekoties ar domes pārstāvjiem, nekustamā īpašuma aģentiem un vietējiem iedzīvotājiem, uzrādīja smagu problēmu, kas rezultējās ļoti interesantā, socioloģiski mākslinieciskā pētījumā.


Foto: LLMC Vasaras skola. 2014. © Raitis Zeiferts

Citos gadījumos novērojām pilnīgi neprātīgas performances, piemēram, kā izrādījās, vienai grupai bija daudz interesantāk atteikties no domas par galarezultātu, bet koncentrēties uz pašu procesu – nemitīgu sarunāšanos un varbūt pat strīdēšanos, un par noslēguma prezentācijas kulmināciju kļuva filozofa Andreja Haritonova ‘delēziskā’ performance – viņš teatrāli parādīja šo sarunu rezultātu, izceļot nesaprašanās un “pazudis tulkojumā” problemātiku.

Savukārt grupa, kas daudz sadarbojās ar Kasparu Vanagu, nodevās mikrovēstures pētīšanai tuvākajā apkārtnē un skolas noslēgumā piedāvāja trauslu, virtuālu izstādi, uz kuru visi tika uzaicināti ar īpašiem elektroniskajiem ielūgumiem. Pasākumā poētiskā formā tika skandēti dzejoļi un kritika, bija arī pašu jauniešu kameo uznācieni, bet fonā – virtuālā ekspozīcija, kas vairāk radīja sajūtu, ka piedalies ļoti intīmās viesībās. Viņiem neticamā kārtā izdevās sasaistīt īpašā gaisotnē gan skatītāju klātbūtni, gan prezentāciju. Racionāli to grūti pārstāstīt, jo pati muiža rada tādu mikroutopijas atmosfēru, kas savā ziņā pārsviežas uz pašu dalībnieku noskaņojumu.


Foto: LLMC Vasaras skola. 2014. © Raitis Zeiferts

Cik skolai nozīmīga ir dalībnieku iesaiste no visām Baltijas valstīm?

Tas ir būtisks pamatuzstādījums. Lai gan Lietuva un Igaunija ar savām mākslas scēnām ir tepat kaimiņos, patiesībā par tām zinām maz un segmentēti. Un tas pat ir ideoloģiskas dabas jautājums – vai Baltija kā koncepts mūsdienās vispār pastāv un ir būtisks? Vasaras skola ļauj uzzināt par interesantākajiem māksliniekiem, mākslas un kultūras procesiem Baltijā, tāpat priecājāmies novērot, ar kādu entuziasmu atsaucās arī sadarbības partneri. Mums ir liela vēlme attīstīt tīklojumu un burtiskā ziņā veidot sadarbību starp latviešu, igauņu un lietuviešu jaunajām mākslinieku paaudzēm. Apskatīties katalogā viņu paveikto – tas ir viens, savukārt, nedēļu padzīvojot kopā ar kaimiņu kolēģiem, rodas pilnīgi cits saziņas līmenis un veidojas daudz spēcīgāka abpusējā interese. 

Vasaras skola pati par sevi ir labs rītdienas pasaules modelis. Ko šis pasākums nozīmē tev? 

Man personīgi tā šķiet laba iespēja savienot intelektuālu baudu un kopā būšanas prieku. Tā ir dzīves svinēšana! Būtu utopiski visu laiku dzīvot Vasaras skolas režīmā, bet šī izraušanās no ikdienas, nokļūšana brīnišķīgajā Ruckas muižā, intelektuālais blīvums un pati vasara lieliski kalpos par impulsu ilgākam laikam. 


Foto: LLMC Vasaras skola. 2014. © Raitis Zeiferts

Vasaras skolai iespējams pieteikties līdz 30. aprīlim, nosūtot angļu valodā aizpildītu anketu, motivācijas vēstuli un CV uz e-pastu lccasummerschool@gmail.com. Dalība LLMC Vasaras skolā ir bez maksas, taču dalībniekiem jāsedz uzturēšanās izmaksas 80 eiro apmērā, kā arī jāņem vērā, ka programma notiks angļu valodā.

www.lcca.lv

Vilnis Vējš - 27.04.2015 23:16
bla bla bla