ZIŅAS  
Leļļu izrāde tirgus plača balagāna stilā „Afrodītes josta”

Drazu aumaļas 0

Sergejs Hačaturovs
21/04/2015

Foto no izstādes: Sergejs Hačaturovs

Maskavā atklāta Krievijas laikmetīgās vizuālās mākslas konkursa „Inovācija” nominantu desmitā – jubilejas – izstāde. Tā turpināsies līdz maija sākumam; tad žūrija, kuras sastāvā ir galvenokārt krievu mākslas zinātnieki, izvēlēsies uzvarētājus piecās nominācijās. Katrā no tām pārstāvēti piecu finālistu projekti.

Atsaucu atmiņā tieši pirms diviem gadiem, 2013. gada aprīļa sākumā, publicēto rakstu „Ideju konveijers” – par tā gada „Inovācijas” finālistiem. Kas par vizuālu kontrastu ar pašreizējo izstādi! Gan telpas iekārtošanas, gan izteiksmes asuma, gan aktuālo problēmu izvēles ziņā… Pirms diviem gadiem notikusī izstāde bija tīra un kārtīga – kā zinātniski tehniska laboratorija. Un sociāli politiskās problemātikas asumu nonivelēja izpildījuma sterilums.


Izstādes kuratore Irina Gorlova vada ekskursiju

Tagad viss ir citādi. Pašreizējā izstāde, ko veidojašas Valsts laikmetīgās mākslas centra (VLMC) kuratores Irina Gorlova un Natālija Gončarova kopā ar arhitektu Igoru Čirkinu, ir ražena, izspūrusi, brutāla. Tāda, kas izvēlas nevis piedienīgas runas un žestus, bet gan bezkaunīgus vārdus un epatāžu. Krievu modernajā mākslā tā daudzējādā ziņā reabilitē jēdzienu trash (angļu val. – drazas), kas ir stipri iedarbīgs paņēmiens protesta kustības atdzimšanā.

Pievērsīsimies nominantiem galvenajā sadaļā „Vizuālās mākslas darbs”. Te ir instalācijas „Piedziedājums” objekti (reprezentē Stella Art Foundation); tos veidojusi Irina Korina, kas uzvarēja vienā no iepriekšējām „Inovācijām”. Padomju kūrorta satrupējušie artefakti (iespējams, no Krimas) izlīst pa zāli, pagalam nepiedienīgā veidā līp pie sienām un zolēm. Pludmales kafejnīcu saulessargu zvaniņi, kaut kādi virpuļojoši sudrabaini konfeti, tērpi no postpadomju laika geju kluba, aptracis karuselis – viss vienoti šalc drazu aumaļās. Irina Korina ir precīzi iezīmējusi traumu, kas Krievijā radusies, saduroties diviem laikmetiem: padomju pasaules pārpalikumiem un dažādu korupcijas vertikāļu izvagotam jaunākās formācijas kapitālisma izdzimtenim, kas atņem cilvēkiem pēdējo cerību uz personīgu laimi. Pat Krimas kūrortā.


Fragments no Haima Sokola filmas „Spartaks: Times New Roman

Trash tēmu kā izmisīgu paņēmienu godīgi runāt par traumējošo dzīvi Krievijā talantīgi uztur Haims Sokols. Viņa darbs, kas tika izstādīts Radošo industriju centrā (RIC) „Fabrika”, saucas „Spartaks: Times New Roman”. Savā filmā un to pavadošajā instalācijā – triumfa arkā – mākslinieks pārceļ Spartaka sacelšanos uz gaudeno Maskavas ielu ikdienu ar beztiesiskiem, verdziskuma standartos dzīvojošiem viesstrādniekiem no Āzijas zemēm. Haims vienmēr izvēlas strādāt ar vecām, savalkātām, apdilušām, vēsturisko atmiņu saturošām lietām. Viņa spaiņi, grīdlupatas, vecie mēteļi asociējas ar Kristiāna Boltanska un Andreja Platonova hipnotisko sadzīves poētiku. Un, lūk, arī tagad spaiņi, lupatas, mēteļi un segas ir kļuvuši par augšāmcēlušās viesstrādnieku armijas uniformām. Darbība ir inscenēta spēles formā. Sokols ir precīzi konstatējis, ka Krievijā karš tiek uztverts kā spēle, un spēle (māksla) – kā karš. Filmā notiekošo uzbrukumu no dēļiem uzslietiem triumfa vārtiem vainago to izkrāsošana ar vārdu „Brīvība!”. Ja ielūkojas zālē uzslieto vārtu koka pilonos, ir redzamas gastarbeiteru istabiņas ar gultu un plauktiņu, ko rotā nošu raksts.


Centrālā vieta izstādē ierādīta Haima Sokola drazu triumfa arkai par „Spartaka” scenogrāfijas tēmu

Ļoti uzskatāmi tas, ka trash kultūras ģenēzei ir sakars ar tirgus plača balagāniem un neķītrajiem leļļu lazzi ar Pulčinellu un Petrušku, izpaužas izrādē „Afrodītes josta” (realizēta Sanktpēterburgas galerijā „Ļuda”, ko uz Maskavu atvedusi galerija Pop/of/art). Tā ir leļļu izrāde par ielasmeitu dzīvi, kur varones stāsta savus brīžam piedauzīgos, brīžam sentimentālos stāstus. Uzveduma divdomīgums, raupjās koka figūriņas un kartona Kārlis Markss, kas atzīst seksu kopīgajai lietai par labu esam, kā auksta duša deromantizē senāko no profesijām un nepieciešamību par to runāt uz divkosīgas sabiedriskās morāles fona.


Leļļu izrāde tirgus plača balagāna stilā „Afrodītes josta”

Jekaterinburgas apvienība „Kurp skrien suņi” parādīja science art stilā realizētu projektu par ceļojumu reālu un virtuālu peļu labirintos. Jo rosīgāk reālā pele pārvietojas reālā labirintā, jo žiglāk virtuālajā ekrānā rodas tās kloni, pakāpeniski bloķējot kustības iespējas. Var, protams, šo opusu traktēt kā variāciju par brīvības dialektiku, taču tas nebūs īsti godīgi: ‘drazu’ estētikai draudzīgajai pelei tomēr nepiemīt cilvēka saprāts. Paliek neskaidrs (kā tas bieži gadās science art praktizētājiem), kur ir īsta eksperimenta un kur – intelektuālā dizaina – robeža.

Iedvesmojoša bija Sanktpēterburgas mākslinieku kopas „Ko darīt” filma „Izslēgtie. Briesmu brīdī”. Šo četrekrānu instalāciju jau minēju kā labāko Ļubļanas (Slovēnija) Laikmetīgās mākslas muzejā notikušās izstādes Arteast 2000+ projektu. Jaunie Iesaistītās mākslas skolas absolventi filmas divpadsmit epizodēs godīgi atzīstas, ka ir grūti iemantot personīgu kritisku distanci, savu nostāju valstī, kur visi jēdzieni par patiesību un meliem ir sajaukušies un ik dienu no masu medijiem gāžas virsū totāli meli. Gļēvumu, nekrietnību un bandītismu ceļ godā, bet ‘citādo’ (arī minoritāšu) pozīciju un uzskatus apspiež un atzīst par naidīgiem. Sveloši patiess projekts. Olga Jegorova to nofilmējusi ar viņai piemītošo perfekcionismu. Bez jebkāda treša.

Par līdzīgu tēmu – sevis zaudēšanu un iemantošanu, iemantošanu un zaudēšanu Krievijas reālās sociāli politiskās dzīves kontekstā – Jevgēņijs Graņiļščikovs uzņēmis triloģiju Unfinished Project, kas nominēta kategorijā „Jaunā paaudze”. Filma izceļas ar virtuozu montāžu, kad viens vēstījums it kā iebūvēts otrā, arī ar to, ka šeit nav režisora naratīva didaktikas, bet ir precīza intonācija un uzticēšanās varoņiem, nesentimentāla mīlestība pret viņiem. Unfinished Project cienīgs pretendēt uz uzvaru.


Kadrs no Jevgēņija Graņiļščikova Unfinished film 

„Jaunajā paaudzē” iepriecināja arī monumentālais videoeposs „Tarelkina nāve”. Tā ir performance ar dejotājiem, ārkārtīgi interesantu video un labu mūziku. To realizējis kultūras un mākslas centrs Media Art Lab un Mihaila Prohorova fonds. Darbs ir veltīts Aleksandra Suhovo-Kobiļina lugai, kas kļuva populāra, pateicoties Edvardam Snoudenam. Arī šī performance ir par traumām, ko rada dzīve nekontrolējamā totālā uzraudzībā. Un tā ir arī par zombie land – pasauli, kas izdarījusi brīvu izvēli par labu nebrīvei.


„Ziedoņa zaļums”. Fото: urbanfaunalab.org

Trash tēmu „Jaunajā paaudzē” uztur grupa „Pilsētas faunas laboratorija”. Tās instalācijā „Ziedoņa zaļums” pilsētas parazīti (žurkas, nezāles) ir ielikti būros, cibiņās, burciņās un tiek pētīti kā megapoles kultūrvides modificējumi.

Pēterburgas māksliniece Ļera Lernere darbā „Pārvietoto personu pilsēta” parāda apgarotus cilvēkus, kuri nez kāpēc tiek dēvēti par margināļiem un pilsētas pamuļķiem. Video, fotogrāfijās, intervijās un objektos ir pilnskanīgi atklāta gan projekta sociālā tēma, gan pilsētas civilizācijas karnevāliskā stihija, ko savulaik attiecībā uz viduslaikiem aprakstījuši Mihails Bahtins un Ārons Gurevičs. Vienā no stendiem ir redzams amizants objekts „Cilvēks, kurš pārvērtis savu seju par izstāžu laukumu”. Gandarīts tajā atpazinu Artterritory pastāvīgo autoru, „Inovācijas” ekspertu padomes pārstāvi, Pēterburgas galerijas Navicula Artis direktoru Gļebu Jeršovu.


Viens no Ļeras Lerneres projekta „Pārvietoto personu pilsēta” varoņiem Gļebs Jeršovs

Ir interesanti arī visi izstādē eksponētie reģionālie projekti. Mākslinieki un kuratori no Pievolgas, Urāliem, Kaļiņingradas gremdējas pārdomās par reģionu dzīves ģeopolitiskajām reālijām, par lokālo un meinstrīmā esošo, mitoloģisko un zinātnisko.

Manā uztverē neapstrīdams līderis vienlaikus divās nominācijās – „Kuratora projekts” un „Teorija. Kritika. Mākslas zinātne” – ir programma „Jurija Soboļeva salas”, kam manā uztverē piemīt patiesi vēsturiska nozīme. To sagatavojušas Anna Romanova un Gaļina Meteļičenko. Var teikt, ka šīs dāmas ir pirmās, kuras mums patiesi atklājušas šo nesen no dzīves aizgājušo meistaru Juriju Soboļevu – pravieti, mistiķi, savas personiskās mitoloģiskās koncepcijas un manierisma tēmas autoru. Izstāde Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejā un lieliskā grāmata apliecināja, ka Soboļevs ir universāls un pilnībā mūsdienīgs mākslinieks, kurš jau nojautis daudzas no tām idejām, kas tagad izpaudušās arī, piemēram, „Inovācijas” labākajos projektos. Soboļevs iestājās par to, ka ir jāpārvar mākslas šauri žanriskā specializācija; viņš pievērsās grafikai, kolāžai, kino, performancei, teātrim. Viņam izdevās savietot šķietami nesavietojamas stratēģijas: mistiķa un pravieša galējo subjektīvismu un konceptuālisma semiozes atbalstītāja atsacīšanos no autorības. Viņu interesēja mijiedarbības estētika, par kuru rakstīja Nikolā Burio. Viņa filozofijas un valodas nesavtīgā, radikāli personiskā, visādām matricēm un ideju konveijeriem svešā komunikācija par mākslas tēmām sabiedroja daudzus, kuru teksti ir rūpīgi apkopoti apjomīgajā izdevumā „Jurija Soboļeva salas”. Soboļeva sarunas biedri ir mākslinieks Iļja Kabakovs, viņa brālis rakstnieks Aleksandrs Kabakovs, kurators Andrejs Jerofejevs, mākslinieku Gerlovinu ģimene un animators Andrejs Hržanovskis. Tajā pašā laikā Jurijs Soboļevs atklāja arī formālās mākslas valodas milzīgās iespējas. Ņemdams par saviem sabiedrotajiem klasisko mākslu, sirreālismu, popārtu, metafiziskus tēlus, montāžas estētiku, Soboļevs atklāja to plastisko ideju mijiedarbības horizontus, kas tikai šodien tiek saprastas un ir pieprasītas.


Jurijs Soboļevs, 60. gadu beigas

Divu „Inovācijas” prēmiju nākamie īpašnieki jau ir zināmi. Par ieguldījumu mākslā to saņems konceptuālisma guru Andrejs Monastirskis. Par Krievijas laikmetīgās mākslas atbalstīšanu – Ermitāžas direktors Mihails Piotrovskis.