ZIŅAS  
© Agnese Grinberga, Sony Pasaules foto balva 2015, Latvijas nacionālā konkursa 3. vieta

Sony balvas nacionālais konkurss 0

Ekspresintervija ar Reini Fjodorovu, Agnesi Grīnbergu un Sergeju Podolaku

Agita Salmiņa
20/04/2015

Sony Pasaules foto balva (Sony World Photography Award) ir viens no prestižākajiem un lielākajiem foto konkursiem pasaulē, tās mērķis ir pamanīt un apbalvot labākās mūsdienu fotogrāfijas visā pasaulē. Paralēli lielajam konkursam 47 valstīs notiek arī Sony balvas nacionālie konkursi – Latvijas topa trijniekā iekļuvuši Reinis Fjodorovs, kurš atzīts par labākās fotogrāfijas autoru, Sergejs Podolaks (2. vietas ieguvējs) un Agnese Grīnberga (3.vieta). Nominantu un laureātu kopīgā izstāde šogad no 24. aprīļa līdz 10. maijam tradicionāli norisināsies Somersethausā Londonā. Turpat arī notiks balvas pasniegšanas ceremonija.

Kā tapušas apbalvotās mirkļu fiksācijas un kas fotogrāfijā būtisks to autoriem, lasi ekspressarunā ar Reini Fjodorovu, Agnesi Grīnbergu un Sergeju Podolaku.


© Reinis Fjodorovs, Sony Pasaules foto balva 2015, Latvijas nacionālā konkursa uzvarētājs

Pastāsti kur un kā tapa Sony balvas fotogrāfija? Kas ir to estētiskā /mākslinieciskā vērtība jeb tās punctum tev kā fotogrāfam?

Reinis Fjodorovs: Fotogrāfija, kura ieguva Sony World Photography National Award ir viens no „Svētceļotāju” sērijas portretiem. Šī stāsta ietvaros tika fotografēti svētceļotāji, kuri dodas uz Aglonu. Madonas apkārtnē mēs sastapām Renāru, kurš uz to brīdi bija 26 gadus vecs un pirmo reizi veda savu jauno draudzi svētceļojumā uz Aglonu.

Veidojot svētceļotāju stāstu, es gribēju atrast svaigu vizuālu pieeju diezgan zināmam un fotogrāfiski ‘redzētam’ procesam. Iecere bija izmantot skaidru un lakonisku valodu, kas mijiedarbotos ar stāsta centrālo ideju.

Fotogrāfijā attēls man nav primārais (kas bieži vien izvēršas par fotogrāfisku klišeju summu). Fotogrāfija man ir veids, kā kaut ko piedzīvot, piedzīvot to nepastarpinātā un autentiskā veidā. Piemēram, „Svētceļotāju” sērija man radīja telpu saskarsmei ar jautājumu, kas man personīgi ir pavisam svešs: Ko nozīmē ticēt? Mēģinot attēlot kādu fenomenu, tu pats personīgi tiec konfrontēts ar svešām idejām un pieredzēm.

Agnese Grīnberga: Fotogrāfija tapa Liepājas pludmalē, pavasarī, stipras vētras laikā. Es un viņš bijām vienīgās dvēseles liedagā. Viņš iepazinās, spēlējās vai varbūt cīnījās ar Liepājas vēja neatlaidību un smilšu graudu nesaudzīgumu. Man kā fotogrāfijas autorei fotogrāfijas mākslinieciskā vērtība/punctum slēpjas plūsmas un dinamikas pārrāvumā, ko rada viņš kā šķērslis, kā pretestība stihijas ritmam. Bez viņa nav vēja spēka pierādījuma; bez stihijas nav cilvēciskās vājības, un, protams, aizkadrs.

Sergejs Podolaks: Šo fotogrāfiju es uzņēmu foto studijā netālu no Rīgas centra. Man ļoti patīk šī attēla spītība – tas, kā tas spēj būt tumšs par spīti tā gaišumam.


© Sergejs Podolaks, Sony Pasaules foto balva 2015, Latvijas nacionālā konkursa 2. vieta

Kas, tavuprāt, raksturo labu kadru? Kas to veido un kādi priekšnosacījumi tam nepieciešami?

Reinis Fjodorovs: Labs kadrs ir jēdziens, kas ir aktuāls fotožurnālistikas kontekstā, bet man fotogrāfijas skatīšanās pieredze saistās ar subjektīvo. Iespējams, pats interesantākais ir tas, kas atrodas aiz attēla – fotogrāfs un viņa paša pieredze. Labas/autentiskas fotogrāfijas priekšnosacījums ir fotogrāfa vēlme iedziļināties. Svarīga ir fotogrāfa interese jeb, vēl labāk, apsēstība. Un tas attiecas uz visiem fotogrāfijas žanriem.

Agnese Grīnberga: Manā skatījumā labu kadru raksturo laika noturīgums, tas nenoveco; mirkļa kopsakarību satricinošā enerģija liek tam dzīvot un citiem caur to piedzīvot. Tāds kadrs ir iespējams tikai tad, kad spēj atbildēt sev, cik patiesi ir tavi nodomi pret šo momentu, tad saproti, piedzīvo, cieni un esi absolūti tajā uzņemts, un vairs neesi novērotājs, bet daļa no brīža universālā atklājuma, kulminācijas. Tu vairs neesi fotogrāfs, tu esi mirklis – kadrs, un tu tam piederi. Prāta nomods, domu apziņa, noslēpums un sajūtu piesātinājums. Tas viss notiek zibenīgi.

Sergejs Podolaks: Ja fotogrāfija tevi aizkustina un liek tev kaut uz sekundi apstāties un padomāt, laikmetā, kad viss ir steigā, tas jau ir daudz! Tā ir tā sākotnējā sajūta, kaut kas, ko tu kā fotogrāfs vēlies padot tālāk skatītājam.


© Agnese Grīnberga, Sony Pasaules foto balva 2015, Latvijas nacionālā konkursa 3. vieta

Kas ir tās tēmas, noskaņas vai emocijas, kas tevi kā fotomākslinieku interesē? Kādēļ par tām vēstīt izvēlies tieši foto medijā?

Reinis Fjodorovs: Mani fotogrāfijā fascinē medija demokrātiskums – fotogrāfijas prakse ietver visu, sākot ar selfijiem un beidzot ar google street view. Fotogrāfija ir gan tehniski vienkārša, gan intelektuāli piesātināta. Mūsdienās fotogrāfijas diskurss ir atvērta telpa, kurā katrs var iedziļināties un meklēt sevi. 

Agnese Grīnberga: Mani interesē likumsakarības ideālais punkts un apziņa, kas to uztver. Fotogrāfija ir subjektīva, bet reāla, un viss, kas to piepilda, ir tevis un apstākļu krustpunkts. Mani tas fascinē, tādēļ fotogrāfija ir neaizvietojama, unikāla, spēcīga un atklājoša. Līdz ar to mani interesē ir šī savienojuma izpēte. Tauriņa efekts.

Sergejs Podolaks: Man nav noteiktas, īpašas tēmas – tas ir vienkārši jebkas, kas mani šodien aizrauj. Taču lielākoties manu fotogrāfiju uzmanības centrā ir cilvēks, no kā varētu secināt, ka cilvēki mani fascinē visvairāk. Kādēļ es izvēlējos tieši fotogrāfiju? Tā man ļauj koncentrēties uz noteiktu tēmu. Sagatavoties, uzstādīt gaismas – uzņemt pašu foto aizņem 1/200 sekundes. Lai uzņemtu šo fotogrāfiju, sagatavošanās aizņēma ļoti daudz laika, kas man, iespējams, patika vairāk nekā pati fotogrāfija.

www.worldphoto.org