ZIŅAS  
Fragments no Ivetas Vaivodes fotogrāfijas. Sērija “Opera”. 2011

Ekspress intervija: Iveta Vaivode par “Operu” 0

Elīze Tīkmane
09/11/2011

Iveta Vaivode “Opera”
Galerija 21, Rīga
11. novembris – 21. decembris, 2011 

No 11. novembra līdz 21. decembrim “Galerijā  21” apskatāma Ivetas Vaivodes fotogrāfiju sērija “Opera”, kurā māksliniece pētī nevis cēlo ēku, talantīgos māksliniekus vai krāšņās izrādes, bet gan zālē sēdošos operas skatītājus. 

Izstādē “Opera” Iveta Vaivode pievērsusies operas skatītāju portretējumam iestudējumu skatīšanās laikā. Līdzīgi kā Edgars Degā vai Valters Sikerts to darīja muzikālā teātra hallē pirms simt gadiem, māksliniece vēro skatītājus, kamēr tie iegrimuši izrādē. Visi sērijas darbi radīti Latvijas Nacionālajā operā (LNO), pielietojot neierastu tehnisko paņēmienu – 45 minūšu garu ekspozīcijas laiku, tā piešķirot attēlam impresionistisku kvalitāti. 

Opera jau izsenis pārņēmusi savdabīgas sociālās skatuves funkciju. Parters, beletāža, balkoni teju vedina atklāt tās apmeklētājos ne tikai izrādes skatītājus, bet arī klusus novērotājus – neslēpti skatīties un novērot citus. Tomēr fotogrāfiju sēriju nevar uztvert kā sociālu kritiku, drīzāk tās ir afektīvas vizuālās dzīres, kur skatītāji iegrimst izrādes norisē, vienlaikus paši kļūstot par tās sastāvdaļu. Šajā darbā māksliniece pārvērš skatīšanās procesu fascinējošā cilvēka studijā. 

Pati autore par darbu sēriju saka: “Vērojot skatītājus izrāžu laikā, arvien pārliecinos par šinī procesā slēpto mistēriju, līdzpārdzīvojumu un saplūsmi. Jo emocionālāka izrāde, jo nekustīgāks, sastingušāks skatītāja skatiens un poza. Četrdesmit piecas minūtes aizturētas elpas pārvēršas gandrīz reliģiskā pārdzīvojumā, kas iznīcina “es”, tā vietā piedāvājot saplūsmi ar mūziku, deju un uz skatuves notiekošo." 

Iveta Vaivode tiek dēvēta par vienu no spēcīgākajām Latvijas jaunajām fotogrāfēm. Māksliniece  ir piedalījusies izstādēs Latvijā, Lietuvā, Beļģijā, Lielbritānijā, Francijā un ASV. Savukārt pēdējā laika spilgtākais publiski skatāmais fotogrāfes radošais veikums ir pagājušā gadā Laikmetīgās mākslas centrā kim? notikusī izstāde Terminus, kuru Vaivode veidoja kopā ar pazīstamo jaunās paaudzes krievu fotogrāfu Aleksandru Gronski. 


No sērijas “Opera”. 2011

Sarunā ar Arterritory.com Iveta Vaivode stāsta par sērijas tapšanu un pārdomām, kādas radās projekta laikā, kā arī atklāj, ka izstādē apskatāmie darbi tapuši nesen, proti, laika posmā no šīgada janvāra līdz oktobrim.

Kā radās ideja izstādei “Opera”?

Ideja radās kāda LNO iestudējuma apmeklējuma laikā. Ja atrodaties otrajā balkonā, jūsu skatam paveras ne vien operas skatuve, bet arī liela daļa skatītāju. Viņu vidū manu uzmanību visvairāk saistīja tie, kuri visu cēliena laiku ne reizi nepakustējās. Šis mākslas skatīšanās process tobrīd, iespējams, mani aizkustināja daudz vairāk nekā pats iestudējums. 

Kāda nozīme ir faktam, ka darbi tapuši operā? Vai svarīgi ir arī tas, ka tā ir Latvijas Nacionalā opera?

Fotogrāfija kā vuārismu ģenerējošs un apliecinošs medijs, manuprāt, referencē arī pašas operas kā sociālās skatuves parādību. Tam, ka projekts tapis tieši LNO ir visai praktisks iemesls. Taču darbu sērija skatāma arī ārpus nacionāla un lokāla konteksta.

Nenoliedzami liela nozīme “Operas” darbos ir tehniskajiem paņēmieniem. Lūdzu, pastāstiet par tiem mazliet vairāk!

Viena kadra ekspozīcijas laiks atbilst viena izrādes cēliena garumam. Savā ziņā šis tehniskais paņēmiens noliedz fotogrāfijas kā izšķirošā mirkļa “iemūžinātājas” ideju. Ilga ekspozīcija savukārt sniedz iespēju novērot procesu, nevis atsevišķi fiksētu mirkli. Turklāt šī fotogrāfiskā ilgstamība izpaužas kā laika līmeņu veidošana, ko līdzīgi kā arheoloģijā iespējams pamazām atklāt. Vienlaikus, arī lai uztvertu mākslas darbu, ir nepieciešams laiks un ilgstošs skatiens.

Kādi atklājumi vai refleksijas par operas/izrādes/mākslas darba skatīšanos kā tādu radās sērijas tapšanas laikā ?

Tam, kā cilvēki skatās, piermēram, operu, ir zināms kods. Ir vispārpieņemti noteikumi – kādas uzvedības normas jāievēro dodoties uz operu, teātri vai kino. Tajā pat laikā katrs skatītājs savās izpausmēs ir unikāls. Aptverot laika šķērsgriezumu, atklājas zālē notiekošā dramaturģija. Turklāt fotogrāfijai savā ziņā piemīt atmaskojoša daba, jo tas, kas izrādes laikā noris tumsā, ilgās ekspozīcijas ietekmē kļūst fiziski redzams. Pati ideja skatīties un uztvert mākslas darbu tumsā, manuprāt, arī ir fascinējoša. Atrodoties tumsā, skatītājs iegrimst gandrīz meditatīvā stāvoklī, viņš pārstāj apzināties pats sevi, pārstāj kontrolēt žestus un mīmiku. Šis brīdis man ir no tiesas interesants. 


No sērijas “Opera”. 2011

Zigfrīda Annas Meirovica bulv. 6
Rīga, Latvija
www.galerija21.lv