ZIŅAS  
Anna Ķirse. Foto: Rita K. Zumberga

LULU. Iepazīstot laikmetīgo operu 0

Ekspresintervija ar idejas autori Annu Ķirsi

Rita K. Zumberga
13/04/2015

Vakar, 12. aprīlī, ar Kaijas Sāriaho (Kaija Saariaho) operas „Mīla no tālienes” (L'amour de loin) seansu kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē svinīgi tika atklāta laikmetīgā operu cikla LULU trešā sezona. Piecas laikmetīgas operas piecās svētdienās pulksten piecos pēcpusdienā – tāds ir LULU sauklis un reizē mērķis, lai interesentus iepazīstinātu ar pasaulē zināmiem vārdiem un viņu veikumiem, papildus piedāvājot nelielas ievadlekcijas, kurās populārzinātniskā valodā tiek izklāstītas attiecīgās operas aizraujošākās detaļas.

Projekta idejas autore ir jaunā komponiste Anna Ķirse, kura paralēli studijām Mūzikas akadēmijā šobrīd komponē kameroperu pēc Žana Antelma Brijā-Savarēna (Jean Anthelme Brillat-Savarin) darba „Garšas fizioloģija”, ko pāris gadus atpakaļ latviešu valodā izdeva arī „Rīgas Laiks”. Pirmizrāde paredzēta jau nākamā gada pavasarī, un iestudējumā vienojušās vairākas sabiedrībā zināmas personības: režisore Rēzija Kalniņa, diriģents Ainārs Rubiķis un libretists Andris Kalnozols.

„Sižetā par ēdienu filozofiju būs gaidāma visnotaļ interesanta partitūra. Klausītājiem varētu patikt kamersastāva un elektronikas partijas sasaiste, kuru esmu veidojusi no dzīvu cilvēku fizioloģiskajām skaņām, kas ierakstītas Rīgas 1. slimnīcā, – sirdspuksti un magnētiskās rezonanses toņi ir vien daļa no visa. Laikmetīgā opera,” smejas Anna, kad tiekamies dažas dienas pirms LULU 3. sezonas atklāšanas, lai īsā sarunā lūkotu noskaidrot, kur rodamas saknes mīlestībai pret operu, lai tā tik dabiskā formā transformētos vēlmē ziedot laiku bezpeļņas notikumu sērijai. Tāpat centāmies uzzināt, vai Latvijā līdz šim esam apdalīti līdzīgu muzikālo pasākumu rīkošanā un kuru no operas seansiem noteikti nepalaist garām.


Albans Bergs. „Voceks” (Wozzeck). Seanss 3. maijā. Publicitātes foto

Kāpēc tieši opera? Kā savulaik radās ideja un vai nozīmi spēlēja tava komponistes iedaba?

Kad iestājos Mūzikas akadēmijā, mācoties pie izcilā pasniedzēja Andra Vecumnieka, ļoti bieži bija jāanalizē simfonijas, bieži jāskatās dažādi muzikālie darbi un koncerti, tāpēc reizēm iedomājos, ka būtu jauki, ja mēs varētu tos vērot uz lielā ekrāna, kur visu labi var saredzēt. Sākumā seansos plānojām arī koncertus, taču nonācu pie slēdziena, ka tomēr rādīsim vien operas, jo mana interese par tām ir krietni dziļāka. Šķiet, pat ģenētiska. To laikam atklāj stāsts par manu omīti, kura savulaik mācījās Mūzikas akadēmijā par dziedātāju, bet vienā mirklī, kad viņu manā vecumā izsūtīja uz Sibīriju, sapnis sabruka, un viss beidzās ar to, ka viņa principā dziedāja viena mežā. Tas noteikti kaut kur ir atstājis pēdas. Savukārt, pašai mācoties komponistos, interese par operas komponēšanu jaušama kā dabiska, mani saista tieši iespēja sintezēt žanrus.

Kā norit šis LULU organizatoriskais process? Ar ko nākas saskarties laika gaitā?

Pamatā visu darām divatā – es un mana kolēģe, milzīgais palīgs Vizma Zvaigzne, ar kuru kopā studējām. Šobrīd viņa iestājusies Hanns Eisler Mūzikas akadēmijā, Berlīnē, kur mācīsies par dziedātāju, tāpēc arī viņai operas žanrs ir ļoti tuvs.

Sākumā, idejai apaugot ar aktīvu rīcību, meklējām finansējumu, lai LULU operas būtu bez maksas pieejamas visiem interesentiem. Tas jau trešo sezonu izdevies, pateicoties Valsts a/s “Latvijas dzelzceļš”, šoreiz konkrēti SIA LDz Cargo un Kultūrkapitāla fondam. Par pašiem seansiem runājot, ierasti ir divi varianti – vai nu es iegādājos operas DVD ierakstu, vai arī to iegūstu pa tiešo no komponista. Tā līdzīgi mums paveicās iepriekšējā sezonā, kad nejauši starptautiskajās komponistu meistarklasēs Mazsalacā iepazinos ar spilgto kompozīcijas spīdekli Oskaru Bjanki (Oscar Bianchi), kuram pēcāk veiksmīgi palūdzu operas ierakstu. Bet par autortiesībām norēķinos ar AKKA/LAA, kad nopērku licenci.

Tāpat darba procesā izdomājām piesaistīt absolūti lieliskus lektorus, kas pirms seansiem atraktīvā un populārzinātniskā valodā mazliet vairāk pastāsta par gaidāmo operu, lai viss būtu saprotams ne tikai profesionāļiem, bet arī garāmgājējiem, kuri izrādījuši interesi. Kā jau sen zināms – mūsu valsts ir maza, bet laikmetīgā opera ir visnotaļ specifisks žanrs, nemaz neminot, ka daudziem ļaudīm piemīt arhaiska pārliecība, ka opera ir kaut kas ļoti garlaicīgs. Tāpēc viens no mūsu mērķiem ir sabiedrības iepazīstināšana ar jauniem iestudējumiem, unikālām operām, kurās jaušama šī žanra transformācija.


Salvatore Šarīno. „Manas nodevīgās acis” (Luci mie traditrici). Seanss 19. aprīlī. Publicitātes foto

Pastāsti, vai ar nodomu atlasījāt atšķirīgus iestudējumus? Un kuru no gaidāmajām operām dēvētu par savu favorīti un kāpēc?

Jā, principā jēgpilni atlasījām atšķirīgus darbus – ja Salvatores Šarīno (Salvatore Sciarrino) opera ir tāda sensitīva un trausla, tad, piemēram, Albana Berga „Voceks” ir kaut kas pretējs – provokatīvs un brutāli tiešs, kurā atklāti jūtama režisora agresīvā pieeja.

Mana absolūtā favorīte ir jau pieminētā itāļu komponista Šarīno opera „Manas nodevīgās acis” (Luci mie traditrici), kuru izvēlējos tāpēc, ka esmu ļoti liela fane, šķiet, nedēļā pat vairākas reizes pētu šī komponista partitūras. Mani muzikāli uzrunā veids, kā viņš strādā ar vokālu. Tas ir kaut kas unikāls. Šarīno panāk ārkārtīgi kosmisku sajūtu, tādu kā starpdimensionalitāti, kaut ko pilnīgi neizskaidrojumu... Vairāk par šo komponistu 19. aprīlī stāstīs īstens Šarīno eksperts - Jānis Petraškevičs.

Pēc kādiem atlases kritērijiem izlēmāt, kurus operas iestudējumus rādīt seansos? Kas palika aiz strīpas?

Visu laiku kaut kas paliek aiz strīpas. Šoreiz mēs ļoti gribējām parādīt, bet nekur nevarējām iegādāties Pētera Etvoša (Péter Eötvös) operu „Trīs māsas”. Pat rakstījām asistentiem, bet neko neizdevās sarunāt. Par to tiešām žēl. Taču daudzus citus malā atliktos darbus plānojam parādīt nākamajā sezonā, tāpat nemitīgi iznāk jauni iestudējumi, kas veido konkurenci. Svarīgi arī tas, ka tuvākajā laikā man paredzēti trīs operteātru apmeklējumi, kuros došos novērtēt svaigākos veikumus. Vispār, jāatzīstas, manī mīt utopiska cerība – kādu dienu atvest uz Latviju laikmetīgās operas tiešraidi. It kā līdzīgi strādā Forum Cinemas, bet diemžēl tikai ar klasiskajiem iestudējumiem.


Bernds Aloīzs Cimmermanis. „Zaldāti”. Seanss 17. maijā. Publicitātes foto

Cik apzināti programmā iekļāvi Alvja Hermaņa iestudētos „Zaldātus”? Vai tāpēc, ka latviešu režisors?

Ļoti apzināti. Lai ciklā būtu arī latviskais, iepriekšējā sezonā rādījām Andra Dzenīša „Dauku”, šogad būs Hermanis. Īstenībā Alvi mēs aicinājām arī par pirmsseansa lektoru, bet saņēmām atteikumu, jo viņš sevi īsti neredzot šādā ampluā. (Smejas.)

Šī jau ir trešā LULU sezona. Kādas atsauksmes bija pēc pirmajām divām? Vai statistiski jūtama intereses palielināšanās?

Pagājušā gada pavasarī sākām ar trīs operām, rudenī jau bija piecas, bet tagad, lai apmierinātu pieaugušo interesi, pārcēlāmies uz Splendid Palace Mazo zāli. Man tas bija liels pārsteigums – atsaucība bija tik liela, ka cilvēkiem seansu laikā nebija kur sēdēt, nācās piemesties uz grīdas. Nāk arī pieteikumi no grupām, kurām diemžēl jāatsaka, bet, no otras puses – tas lika izsvērt nodomu meklēt plašākas telpas, lai šādas situācijas neatkārtotos.

Atsauksmes arī saņemam, tās ir dažādas, bet pārsvarā ļoti labas. Daudzi ir nākuši un atzinuši: „Es nezināju, ka opera var būt TĀDA!”. Pozitīvā nozīmē. Tāpat ir sajūsminoši novērot, ka uz šiem seansiem ierodas ļaudis pēc 50 gadu vecuma – tas man asociējas ar Berlīni un Rūras triennāles festivālu (Ruhrtriennale) Diseldorfā, kur vecāka gadagājuma cilvēki pacietīgi sēž un skatās, piemēram, Metjū Bārnija River of Fundament, kur viņš govij griež pušu vēderu un pats lien iekšā, bet publikā nav novērojams sašutums, tikai vēlāk visi izdara kaut kādus secinājumus. Tāpēc arī mēs LULU ciklā veicam dažādu iestudējumu atlasi – redzēsiet gan klasiskākus, gan provokatīvākus darbus, lai pēcāk veidotos diskusija.

Vienīgais – apmeklējumu ļoti ietekmē laikapstākļi, operu seansi notiek telpās, un tas tomēr ir kinoekrāns. Tā nav dzīvā opera.

Vasarā seansi taču varētu notikt ārpus telpām?

Man mērķu ir daudz, tikai dodiet finansējumu un viss notiks! (Smejas.) Ja visi apstākļi veiksmīgi sakristu, labprāt uz Latviju atvestu kādu dzīvo iestudējumu un veidotu alternatīvu platformu Latvijas Nacionālajai operai, kura diemžēl laikmetīgo mākslu un konkrēti komponistus īsti neatbalsta, iespējams, nepietiekamā finansējuma dēļ. Spilgts piemērs ir Kristapa Pētersona darbs „Mihails un Mihails spēlē šahu”, kas saņēmis daudz balvas, bet šobrīd nekur netiek rādīts, lai gan gribētāju ir ļoti daudz. Tas ļoti skumdina un jaunam komponistam atņem vēlmi šajā valstī vispār kaut ko radīt šajā žanrā.


Daudziem piemīt arhaiska pārliecība, ka opera ir kaut kas ļoti garlaicīgs. Tāpēc viens no mūsu mērķiem ir sabiedrības iepazīstināšana ar jauniem iestudējumiem, unikālām operām, kurās jaušama šī žanra transformācija. Foto: Rita K. Zumberga

Tu ieminējies, ka LULU plānota sadarbība arī ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, Kuldīgas muzeju, kamermūzikas festivālu „Sansusī” un, iespējams, Cēsu mākslas festivālu. Tās taču būtu operas pa visu Latviju!

Jā, esam sākuši sadarbību ar Nacionālo bibliotēku, kur jau pavisam drīz notiks pirmā ekskursija pa mākslas resursu krātuvēm, pēc tam sekojot laikmetīgās operas lektorijam, ko piedāvā LULU. Savukārt kamermūzikas festivāls „Sansusī”, kurš tikko ieguva „Kilograms kultūras” balvu, izteicis ideju – vienu nakti veltīt mūsu laikmetīgo operu rādīšanai. Tāpat šobrīd norisinās sarunas ar Cēsu mākslas festivālu. Bet no aprīļa atsākas sadarbība ar Kuldīgu, kur uz Kuldīgas muzeja sienas, brīvā dabā, arī tiks rādīti jau pieminētie iestudējumi. Šī draudzība aizsākās jau pagājušovasar un jācer, ka nebūs kā Šostakoviča operas “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta” laikā - gāza lietus, bija absolūta tumsa un neatnāca neviens cilvēks. Bet mums organizatoriem, uz entuziasmu būvētais seanss, kļuva par privāto un patiesībā atstāja neizdzēšamu iespaidu. (Smejas.)

LULU cikla programma (ieeja bez maksas):
19. aprīlis. Salvatore Šarīno „Manas nodevīgās acis” (Luci mie traditrici). Ieraksts no Montepulčāno laikmetīgās mākslas festivāla Itālijā.
3. maijs. Albans Bergs „Voceks” (Wozzeck). Barselonas Liceu teātra iestudējums; režisors Kaliksto Bjeito (Calixto Bieito).
17. maijs. Bernds Aloīzs Cimmermanis „Zaldāti” (Die Soldaten). Ieraksts no 2012. gada Zalcburgas festivāla; režisors Alvis Hermanis.
31. maijs. Pārsteiguma seanss!

www.facebook.com/luluoperas
www.splendidpalace.lv