ZIŅAS  
Jānis Straupe. Foto: Rita K. Zumberga

Es vēlos palikt izgudrotājs 0

Ekspresintervija ar mākslinieku Jāni Straupi

Rita K. Zumberga
08/04/2015

Nule mūs sasniegušas lieliskas ziņas – Eiropas lielākajā komercgalerijā Decoratum, kas specializējas ekskluzīvo dizaina mēbeļu segmentā, ekspozīcijas priekšplānā vietu raduši latviešu mākslinieka Jāņa Straupes funkcionālie mākslas darbi – skapis The Beetle un krēsls Chair in chair. Londonas iedzīvotāji ik dienu ar interesi vēro, kādus pārsteigumus tiem atkal sagādājis galerijas īpašnieks Džefs Salmons (Jeff Salmon), kurš zinātāju aprindās izslavēts ar neticamu apķērību un tirgus nerva smalko uztausti, tādējādi ‘Vaboles’ atrašanās skatlogā dēvējama par nozīmīgu iespēju Latvijas dizainam izrauties starptautiskajā arēnā.

„Skapi uz Londonu aizvedu pats – izīrēju busiņu un, līdzi braucot diviem palīgiem – sievai un Ievai Andžānei –, pāris dienu laikā nokļuvām galā. Draugi smējās – tu taču esi liels mākslinieks, vajadzētu, lai meistari atnāk un saliek, kamēr tu kafiju un konjaku iedzer, parunā... Bet man tieši forši likās – paši aizvedām, paši izpakojām un salikām, tad brīdi parunājāmies un braucām prom. Nebūtu pakošanas, ‘Vaboli’ vispār saliktu divdesmit minūtēs – sāls ir uzbūvē, kas veidota pēc Lego principa”, piedzīvoto atstāsta Jānis Straupe, kad aprīļa sākumā tiekamies viņa darbnīcā Vecmīlgrāvī.


Skapis The Beetle. Publicitātes foto

Siltajās telpās kokskaidu smaržu mutulī valda pamatīga rosība – meistari aktīvi strādā pie unikālo mēbeļu pasūtījumiem. „Lai taptu mani mākslas un dizaina darbi, ikdienā darbnīcā jānopelna nauda”, skaidro Straupe un norāda, ka nemīl papīru ‘būšanas’, tādēļ neraksta projektus un nelūdz finansējumus dažādiem fondiem, pats sponsorē savas ieceres un mazliet pat lepojas ar gadiem noturēto neatkarību.

Šādā veidā gaismā nākušas formā askētiskas, savukārt raksturā un nodomā āķīgas kumodes, kurās sadzīvo neskaitāmas dažādu formu un izmēru atvilktnītes, liecinot par meistara rotaļīgo noskaņojumu un bagāto fantāziju. Tāpat jāizceļ ‘krēsls krēslā’, kas 2008. gadā saņēmis Latvijas Gada balvu dizainā un dižojas ar tik taisnām līnijām, ka maldīgi rada priekšstatu par stīvumu. Grāmatplaukts „Eglīte” ar augšupvērstiem plauktiem estētiski aizēno mēbeļu industrijas grandu sasniegumus, savukārt Rocking chair jeb šūpoļsoliņš var kļūt par neaizvietojamu biedru ikvienam, kas vēlas mazināt ikdienā sakrājušos spriedzi.


Krēsls Chair in chair. Publicitātes foto

Kā loģiski skaidrot šo pēkšņo starptautisko interesi par jūsu funkcionālajiem mākslas darbiem?

Londonas pārstāvji tā arī jautāja – kāpēc viņi tikai tagad par mani uzzinājuši? Ieva (Andžāne – red.) godīgi atbildēja, ka pats pirms tam par iespējām nebiju interesējies – kā siļķe mucā šeit strādāju, esmu priecīgs par visu, kas apkārt notiek, un nekur savus darbus neesmu reklamējis. Decoratum ir pirmie, kas tagad ar to nodarbojas. Man vienkārši jābūt pacietīgam un jācer, ka viss izdosies veiksmīgi, tādējādi radot apstākļus un finanšu līdzekļus, kas ļautu izpausties manai spēcīgajai pusei – unikālu dizaina un tēlniecības mākslas darbu veidošanai.

Vispār esmu pateicīgs Ievai Andžānei, kas ir šī panākuma pamatā, – viņa nodarbojas ar e-pasta vēstuļu rakstīšanu, starptautisko saziņu un birokrātiju, tikmēr ļaujot man būt vienkārši māksliniekam. Vienmēr esmu paļāvies, ka jādara viss, kas patīk, un pārējais jau sakārtosies. Vienīgais, kas mēdz apgrūtināt – idejas ir atliku likām, bet kā tās pēcāk realizēt dzīvē? Es uzskatu, ka labi būtu, ja pēc parauga izveides, kāds cits to produktu ražotu – es vēlos palikt izgudrotājs. Bet savulaik šādu amatnieku meklējumos izbraukāju vairākus uzņēmumus, līdzi ņemot samērā vienkāršu prototipu, atklāju meistariem visus noslēpumus un tehnoloģiju, kā pats esmu sākotnēji strādājis, bet nevienam neizdevās to atkārtot...


Mani draugi, mākslinieki, pārmeta, ka es vienmēr visu par daudz ‘stāstošu’ taisu. Nodomāju – uztaisīšu tādu kā kubu, nevienam neteikšu, kā to atvērt, - ar kumodi Cres iepazīstina Straupe un atklāj, ka tā tapusi bez nevienas skrūves. Publicitātes foto

Tiešām, pārlūkojot jūsu paveikto, nepamet sajūta, ka dizaina mēbeles reizē ir arī inženiertehniskie brīnumi. Atklājiet mazliet radīšanas procesu – vai sākumā ļaujaties vizuālajai vīzijai un tad nākas papūlēties, lai mākslas darbu padarītu funkcionējošu un ērti lietojamu?

Sākumā, protams, ir neskaitāmas skices. Pieredzei ar gadiem augot, kļūstu aizvien prasīgāks, līdz ar to jāveic ļoti nopietna atlase, kas daudziem darbiem liedz realizēties, paliekot vien zīmējumu līmenī. Kad esmu izvēlējies skici, kas pašam patīk, sāku prātot, kā to tehniski izpildīt, pēc tam atliek vien maketa gatavošana, kuru visbiežāk realizēju mazākā mērogā – 1:5 vai 1:10. Bet pat tad, kad strādāju jau pie paša darba, joprojām nav skaidri zināms, ar ko tas viss beigsies – kokam ir sava elastība, tas var padoties mazliet vairāk vai mazāk. Tas ir pilnīgi neaprēķināms lielums, kas liek daudz eksperimentēt, lai panāktu vēlamo. Ļoti interesants process. Un, ja viss būtu zināms jau sākumā, ar to visu varētu arī nenodarboties.

Varbūt tas ir mans iekšējais maksimālisms, bet nevaru nekādi pastrādāt paralēli – ja tiek taisīts kas unikāls, darbnīcā neko citu vairs nedara, mēs ar meistariem nododamies vienam konkrētam projektam. Domājam tikai par vienu lietu. Vispār īpatnēji – dizaina darbi mēdz rasties tieši tad, kad nav pasūtījumu, un vēl ironiskāk – kad naudas arī nav.

Kā klajā nāca šobrīd aktuālais skapis ‘Vabole’? Kāds ir tā izcelsmes stāsts?

Pirms daudziem gadiem kāds draugs vēlējās investēt manā mākslā un palūdza pārskatīšanai skices. Vienā no tām viņš atrada kaut ko līdzīgu vabolei – ja es tev parādītu, galīgi tā nešķistu, pat pietuvinātā izskatā – un uzstāja, ka iedos pusi naudas (tolaik tie bija padsmit tūkstoši latu), lai taisu augšā. Ja vēlāk to izdotos pārdot, tad nopelnīto sadalītu.

Tikpat labi vaboles vietā varēja būt cits kukainis, vai pat putns. Varbūt situācijai pateicīgs bija fakts, ka vabolei spārni ir zem bruņām, kuras pirms lidojuma jāatver un atvēzti jāatstāj. Pati forma noteica, kā ar to tālāk strādāt. Mēs neapstājāmies pie paveiktā un gājām arī dziļumā – iekšpusē attīstījām vēl visādas lietas, ko ierasti citi meistari nedara. Pirmkārt, ‘Vabolē’ netika izmantota furnitūra, neskaitot durvju viras, nekas cits netika pielietots, viss darbojas uz koka salaidumiem. Viss ir izjaucams un saliekams bez instrumentiem – iekšā salikām 500 gadu senas amatniecības prasmes. Otrkārt, skapī ierīkojām divpakāpju slēpņus – tiem šerpums vērtējams pēc tā, ka, ja cilvēks meklējot kaut ko atrod, tad tālāk vairs netaustās un pat neiedomājas, ka īstenībā slēpnis turpinās.


Tēvs bija matemātikas skolotājs, man tas kaut kā pārmantojās... Foto: Rita K. Zumberga

Izklausās pēc nopietna pārbaudījuma un pamatīga darba...

Tas ir viens no laikietilpīgākajiem projektiem, ko jebkad esmu paveicis. Nenormāli sarežģīts, sākumā pat nesapratu, kā rīkoties. Tīrais darbs vien paņēma 2–3 mēnešus, bet sākotnēji vēl bija neskaitāmi maketi... Pat tad, kad šķita – nu jau gatavs – sapratām, ka durvis neveras. Augšējā karnīzē, kurā bija ieguldīts milzīgs tēlniecības darbs – katra detaļa savulaik mālos uztaisīta un pie kokgriezēja meistara izveidota –, atradām kļūdu un bija jāpārtaisa. Noplēsām nost, iemetām krāsnī un taisījām vēlreiz. Tēlniecība tā jau nav viegla, skulptūru izveidošana nav viegla, bet iedomājieties – tēlniecības darbs, kuram jāfunkcionē? Es taču vēlējos to pozicionēt kā skapi! (Smejas.)

Ar kādu naudas summu pašlaik jārēķinās kādam ‘Vaboles’ kārotājam? Vai esat paredzējis šo sēriju turpināt? Varbūt galerija jau devusi ziņu, ka skapis atradis saimnieku?

Pašlaik ‘Vaboles’ cena ir 85 000 dolāru, kas sākumam ir visnotaļ labi, taču šo ideju mēs vairs neatkārtosim. Plānā pagaidām iecerēta skapja ekspozīcija Decoratum galerijā, taču Džefs Salmons atzina, ka nevēlas to uzreiz pārdot – viņš labi zina, kāpēc darbu savulaik izvēlējies un acīmredzot nešaubās, ka tas tiks nopirkts, bet pagaidām publicitātes un reklāmas nolūkos paredzējis vismaz pusgadu paturēt galerijā. Džefs pieteicies par manu pārstāvi pasaulē, līdz ar to strādā pie tā, lai manu vārdu atpazīst vairāk, jo pašlaik esam vien ceļa sākumā. Šobrīd novērojama liela interese, materiālu par ‘Vaboli’ publicējuši jau diezgan daudzi mediji.

Nereti savu izpildījumu novērtējot attālināti, nonākam pie secinājuma, ka šo to varētu uzlabot. Vai Londonas galerijā šobrīd eksponētas darbu sākotnējās versijas?

Kopš abi darbi radīti, pagājis krietns sprīdis, tāpēc, apzinoties savu perfekcionista dabu, piedzīvoju kādu pozitīvu lietu – ar laika distanci tiešām pamanīju mazas tehniskas kļūdiņas, kuras varētu izlabot. ‘Vaboli’ mēs atrestaurējām nedēļas laikā – izjaucām ārā, novērsām kļūmes, notonējām un uztaisījām kā konfekti. Tieši tas pats ar krēslu – pamainot pa milimetriem kādas 20 pozīcijas un izdomājot tehnoloģiju, kā masīvam kokam izņemt iekšpusi, – atvieglojām to par deviņiem kilogramiem, līdz tas sver vien četrpadsmit. Un jau zinām, kā to izdarīt atkārtoti, lai svaru vēl samazinātu. Tāpat, ievērojot amatniecības likumus, panācām neticamu krēsla izturību un elastību – varu uz tā nostāties un palēkties, nekas nenotiks! Gals ir kā tramplīnam!

Jā, šķiet, nevienam vairs nav noslēpums, ka jums patīk mākslinieciska rotaļa ar kustību un šūpošanos.

Kājas šai idejai aug izstādēs, kur novēroju personīgu nepatiku pret statiskiem darbiem. Skaidrs, mēbeles jau nav roboti vai kuģi, tās nepārvietojas, bet man vienkārši gribējās piešķirt kustību ar kādiem fizikas paņēmieniem. Savukārt šūpojošos soliņus Rocking chair labprāt iecienījušas mammas, kurām ir mazi bērni, – tie labi palīdz būt kustībā un iemidzināt mazuļus. Viens no pēdējiem darbiem, ko vēl neesmu pabeidzis, ir svārsts. Milzīgs objekts, kas stāv uz zemes, un, cilvēkam stāvot telpā, kurā svārsts kustas, varētu būt smalks optiskais efekts, kas radītu gāšanas sajūtu. Man jau gribas paprovocēt. (Smaida.)


Makets ‘kāpnēm–šūpolēm’. Publicitātes foto

Man uzreiz prātā nāk jūsu ‘kāpnes–šūpoles’, kas šobrīd atrodas Līgatnes Vienkoču parkā. Šķietami neprātīgs sapņa realizējums.

Jā, tās astoņus metrus augstās kāpnes ir rotaļlieta pieaugušajiem, kaut gan patīk arī bērniem. Divi cilvēki, no kuriem viens ir bijušais prezidents Guntis Ulmanis, gandrīz savainojās. Kad tās vēl stāvēja pie manis mājās, savureiz Ulmanis bija ieradies ciemos ar vīna pudeli, lai parunātu ar meistariem, un ieraudzījis: „O, baigās trepes, es uzkāpšu te augšā!” Sāka iet, bet neiedomājās, ka, ejot pāri centrālajai daļai, mazliet jānogaida, jo citādi kāpnes strauji sasveras uz otru pusi un var nokrist lejā. Tā kā nevarēju vienkārši bļaut – ei, apstājies! – un prātoju, kā vispār viņu uzrunāt – par prezidenta kungu vai citādāk –, nācās vienkārši ķert kāpnēm galu un izglābt. Latviešu tauta jau nepiedotu citu iznākumu. (Smejas.)

Atklāti sakot, esmu izdomājis jau turpinājumu – „Kāpnes, kuru nemaz nav”. Parādīšu arī maketu – izskatās kā slīpa siena, kas iet virzienā uz augšu, bet cilvēkam, uzkāpjot uz taisnās plaknes, tā izmainīs savu formu un kļūs par pakāpienu. Augšā uzkāpt būs viegli, bet lejā – tur gan nāksies pārvarēt psiholoģiskas grūtības. Būs pašam jāizdomā, ka pa priekšu jāliek papēdis. Bailīgi! Varbūt ideja izgāzīsies, bet jāpamēģina – es taču nevaru naktīs mierīgi gulēt...

Ikdienā ļaujat ģimenei izmēģināt funkcionālos mākslas darbus – piemēram, kumodes un krēslus? Liekas, būtu izdevīgi no pietuvinātiem cilvēkiem uzzināt nianses par lietojamības ērtumu...

Mājās tiešām stāv daži mēbeļu paraugi, bet kaut kā nav iegājies, ka mēs ar ģimeni tos lietotu. Savulaik gan ‘Vabolē’ šo to ielikām, tur pat vīns iztecējis, ko nācās arī vēlāk angļiem atzīt, kad traips tika pamanīts. Labi, ka viņi pozitīvi uztvēra un izteicās, ka izdomāšot par to kādu stāstu un leģendu. (Smejas.) Bet jāatzīst, mums mājās viss ir funkcionāls un askētisks, apzināti sienas krāsotas baltas, lai apkārt nebūtu nekas traucējošs – lai spētu radīt un domāt. Tāpēc cenšos no darbiem tikt vaļā, lai aiziet dzīvē kā izauguši bērni, un varu sākt visu no jauna.


Ideja radās, braucot pa Latvijas laukiem un piefiksējot asociācijas ar priedi, - par brīvdabas instalāciju „Mezozojs” stāsta mākslinieks. Foto uzņemts Rīgas jūras līcī festivāla RojaL norises laikā

Varbūt arī šobrīd kaut kas jauns padomā?

Jā, man ienāca prātā kāda ideja par mākslas darbu – garu koridoru, kas sastāv no daudzām durvīm un mazākiem koridoriem. Tātad cilvēks, ejot iekšā, atver durvis, kas pēc tam ar atsperes mehānismu aiztaisās ciet. Tā kā rokturu nav, atpakaļ viņš netiek un jāiet vien uz priekšu. Bet nav zināms, cik tālu vēl jāiet, un katras nākamās durvis paliek arvien mazākas... Lai būtu vēl interesantāk – ārā būtu divas medmāsiņas, no kurām viena asinsspiedienu izmērītu pirms došanās iekšā, otra – iznākot jau no koridora ārā. Varētu noskaidrot, vai māksla emocionāli iedarbojas uz cilvēka veselību. Par sevi jau negarantētu... (Smejas.)


Šis objekts visvairāk atspoguļo manu domāšanas veidu un saucas “Līdzsvara meklējumi”.
Foto: Rita K. Zumberga

www.straupe.com