ZIŅAS  
Foto: Ansis Starks

It kā nejauši, bet tieši tā, kā tam jābūt 0

Mākslinieki iepazīstina ar Venēcijas biennālei topošo darbu

Agita Salmiņa
02/04/2015

Šodien bijušajā tekstilfabrikā „Boļševička” mākslinieki Andris Eglītis un Katrīna Neiburga plašāku publiku iepazīstina ar Venēcijas biennālei topošo instalāciju ARMPIT. Lielākā konstrukcijas daļa ir pabeigta, atlikusi vien pēdējā piektdaļa, kura tiks pabeigta uz vietas Venēcijā.

Arterritory.com radās iespēja ielūkoties instalācijas radīšanas procesā mirkli pirms oficiālās tikšanās. Aiz bijušās fabrikas masīvajām durvīm, kas no vecuma mazliet izliekušās uz āru, paveras divstāvu koka konstrukcija, kuru papildina dažāda izmēra un lieluma video ekrāni – tajos gruntīgi vīri metina, vīlē, kaļ un urbj. Kamēr konstrukcija top, tā paslēpusies zem plēvēm, uz kurām ritmiski pil pavasara lietus piles – taču rāmo noskaņu pārtrauc griezīgas, dunošas un grabošas skaņas... Rodas iespaids, ka garāža ir dzīva. Noslēpumainā būve vilina tālāk, no vienas telpas vedinot uz otru, acis piesaista arvien jaunas detaļas vai video redzamie personāži. Andris Eglītis atzīst, ka vismaģiskākais mirklis darbnīcā ir, kad, darbojoties nakts vidū, ir ieslēgti prožektori un viens ar savām domām vari ‘meditēt’. Radot instalāciju par garāžu fenomenu un rosinot pārdomas par tā nozīmi vīrieša esībā, mākslinieki vecajā fabrikā radījuši paši savu ‘garāžu’.


Foto: Ansis Starks

Kā nonācāt līdz idejai, ka jādarbojas kopā pie viena projekta?

Andris: Katrīna bija aizsākusi garāžu filmēšanu, bet es biju sācis veidot arhitektoniskas būves, kas šķita, ka varētu kopā darboties labā dialogā. Katrīnas darbos vienmēr paralēli ir kāds vispārējs konteksts, un garāžu tēma kalpo kā labs atspēriena punkts, lai runātu tālāk par vīrieša pasauli, par cilvēka vēlmi kaut ko radīt.

Šī projekta ietvaros vairāk kā citreiz sapratu, ka esmu rūdīts formālists. Mani mazāk saista stāsts vai sižets, bet interesē formas un materiāla apvienojums, kurā nozīme tiek tālāk sublimēta vai kondensēta.

It kā mēs katrs darbojamies savā laukā, savā teritorijā, taču, kad veidojam šo telpu, kurā ienāk video, vai, no otras puses, video, kas ienāk objektā vai arhitektoniskā veidojumā, viss kopā labi sasaucas.

Instalācijā izmantotie materiāli šķiet autentiski – no nomaļām garāžām

Jā! Šeit arī ir tās attiecības starp to, kas tas ir un ko tas veido, kas tā ir par formu. Piemēram, esmu paņēmis ready-made elementu – izmantoju materiālu, kam jau ir sava vēsture, kas ir jau piesūcināts ar kaut kādu savu nozīmi. Tikpat labi to var izmantot arī kā skulptūras elementu, kur tai tiek nojauktas robežas starp tās realitāti un vienkārši abstrakciju.

(Eglītis pārvietojoties pa instalāciju norāda uz dažādiem tās elementiem.) Ēkas stūris, kas ir nošķiebies, formas, kas atgādina mašīnu spārnus… Mani interesē robeža starp racionālo un estētisko vai poētisko. Lielā mērā viss, ko mēs darām, ir poētisks…


Foto: Andrejs Strokins

Jums bija neoficiāla tikšanās ar projektā iesaistīto kori un ‘garāžu vīriem’. Kādi bija viņu komentāri, redzot jūsu interpretāciju par šo specifisko garāžu fenomenu?

Reakcijas bija ļoti dažādas – bija cilvēki, kas bija gaidījuši precīzu garāžas rekonstrukciju. Taču lielākā daļa to uztvēra kā mākslas darbu, kas nav tiešs realitātes atveidojums.

Jā, jo katram garāžā top kas cits, taču garāžu fenomens runā par vienu…

Projekta gaitā sapratu, ka vīriešiem šis fenomens ir izteiktāks. Mēs atrodamies šajā materiālajā, fiziskajā pasaulē, un darbošanās ap kaut kādām lietām, to veidošanu, labošanu ir tāds esamības veids. Tā ir tā dzīvošana zināmā mērā. Patība.

Tas savā ziņā arī apliecina to, ka esi saimnieks pār savām lietām, ka neesi patērētājs. Tas ir brīvības apliecinājums. Projekta gaitā arī apjautām, ka katrā no šiem vīriem ir kaut kas no anarhista (smejas).


Foto: Andrejs Strokins

Konstrukcija ir diezgan sarežģīta, tās pārvešana un no jauna rekonstruēšana būs liels izaicinājums.

70 līdz 80 procenti no darba ir pabeigti. Instalācija ir realizēta līdz tādam līmenim, lai apjaustu tās apjomu un tehniskās vajadzības.

Šķiet ieguldītas pamatīgas ģeometrijas studijas.

Projektam bija piesaistīts inženieris un arhitekts Austris Mailītis. Visam bija jāatbilst drošības prasībām, lai būve būtu stabila.

(Sarunai pievienojas Katrīna Neiburga)

Jums katram tomēr ir sava pieeja mākslai, savs veids, kā izteikties. Kā atradāt kopīgu valodu, kurā runāt par vienu tēmu?

Andris: Mums ļoti labi padodas kopā domāšana.

Katrīna: No rīta dzerot kafiju, kaut kas ienāk prāta, tad to apspriežam, tad atkal kaut kas ienāk prātā.

Kā jūs redzat šo tēmu globālākā kontekstā?

Katrīna: Survival Kit versijā video bija pārsvarā krievu tautības vīrieši, un šķita, ka interesantāk būtu apskatīt, kas notiek vēl citās garāžās. Šie vīri bija jau sagatavoti tam, ka nākšu, bija daudz atvērtāki, un varēju viņus daudz tuvāk izpētīt.

Vienā no instalācijas daļām ir Rīgas Doma zēnu kora un RTU vīru kora Gaudeamus sadziedāšanās, audiāli atveidojot garāžas skaņas, spēlējoties ar tām.


(Šo instalācijas interaktīvo daļu mākslinieki ļāva izmēģināt arī man. Pa īpatna metāla liekuma kāpnēm uzkāpju uz tādu kā ‘pilota platformu’, kur, iesēžoties auto beņķī un uzliekot austiņas, tieku ievesta meditatīvā procesā – ‘pilota kabīnei’ abās pusēs piestiprināti divi ekrāni, kuros vienā garāžas skaņas atveido zēnu koris, bet otrā – vīru koris. Nospiežot tālvadības pogu, ekrāni sāk kustēties uz riņķi, un tieku ievesta citā – ‘garāžu’ realitātē.) Foto: Andrejs Strokins

Šajā sadziedāšanās procesā redzam, kas notiek procesā no puikas līdz vecam vīram. Šeit sastopamies ar vīrieša biomasas pētniecību, par ko stāsta mūsu kurators – tas nozīmē, ka vīrietis piedzimst, pavada dzīvi garāžā un nomirst (smejas). Tas liek domāt par dzīves īslaicīgumu un par to, kā to pavadīt.

Andris: Tas ir par mūžīgo dilemmu, kā sadzīvot ar pasauli.

Katrīna: Kā pavadīt laiku uz šīs zemes...

Andris: Veidot attiecības ar pasauli...


Foto: Ansis Starks

Vai tā nav drīzāk tāda kā nolīšana no pasaules?

Andris: Skatoties, kas tā pasaule ir!

Katrīna, līdz šim savos darbos esi fokusējusies uz sieviešu pasauli, bet  šoreiz esi iedziļinājusies ļoti vīrišķā pasaulē. Vai tas ir jauns pagrieziena punkts tavā daiļradē?

Katrīna: Nedomāju, ka ar to nodarbošos vēl padziļinātāk. Taču man ir vēl ļoti daudz materiālu, no kuriem varētu izveidot veselu filmu. Šeit izmantoju vairāk tikai vizuālo materiālu, ir nedaudz arī tekstuālais, taču tas nav galvenais. Drīzāk to paredzēts piedzīvot ar sajūtām, iet cauri instalācijai ar savu pieredzi.

Neoficiālajā instalācijas prezentēšanā bija ieradies viens no ‘garāžas’ vīriem un gāja cauri instalācijai kādas piecas reizes – izrādās, viņš  esot vēlējies palūkoties, kādi jauni instrumenti parādījušies, ko tie citi dara, kaut ko nošpikot. Cilvēki šai tēmai pieiet ļoti dažādi (smejas).


Foto: Andrejs Strokins

Kā reaģēja iesaistītā zēnu kora dalībnieki, jo kā nekā būvēšana un savas telpas radīšana ir zēnības gadiem ļoti tuva?

Katrīna: No zēnu kora diemžēl ieradās ļoti maz cilvēku. Taču mūsu pašu bērniem tas šķita kā štābiņš, kā piedzīvojums... Radās tāda rotaļīguma sajūta – tur šo to var paslēpt, tur kaut kas kustas…

Andris: Viena no asociācijām, kas varētu rasties, ir bērnības sapņa piepildījums – štābiņš.

Kas bija lielākais izaicinājums, radot instalāciju?

Andris: Tīri tehniski to visu izveidot. Braukšu līdzi uz Venēciju to līdz galam pabeigt, jo tā ir arhitektūras tēlniecība, nav tik vienkārši. It kā varētu domāt, ka te viss ir tāds nejaušs un neprecīzs, taču tajā pat laikā tas ir tieši tā, kā tam jābūt.

Katrīna: Grūtākais bija nepazust un nezaudēt ticību, kādēļ to dari.