ZIŅAS  
Helēna Heinrihsone. Foto: Agita Salmiņa

Saulrietā notiek trakas lietas 0

Ieskats Helēnas Heinrihsones izstādē

Agita Salmiņa
02/04/2015

Foto: galerija „Māksla XO”

Priekšlaicīgs vasaras vēstnesis ir Helēnas Heinrihsones izstāde „Dienasgrāmata” galerijā „Māksla XO”, kas tiks atklāta šodien plkst. 17:00. Koši dzeltenais zibenīgi rada vasaras omulīgo sajūtu, bet, tam mijoties ar spēcīgi violeto un zaļo, katra baltieša atmiņā ataust vasaras negaisa smarža un bagātīgās krāsu buķetes garša. Atsevišķās gleznās manāms cilvēku pāra tēls, kas ienirst tumšā alejā vai kaislīgi ļaujas pludmales saulei un smiltīm. „Sākumā es vēlējos iesaistīt mīlētājus vai mīlas pāri, taču tad es no tā atteicos. Sapratu, ka šoreiz nevis figūras būs galvenās, bet, ka ainava būs tām līdzvērtīga,” skaidro māksliniece. Jautāta, kas viņu fascinē Kolkā – vietā, kur māksliniece guvusi lielāko daļu iedvesmas, – viņa atbild: „Galvenais, ka ir jūra, tas, ka tur ir skujkoki – kadiķi priedes –, ka ir smiltis; tas, ka tur nav jādomā par lauksaimniecību, un tas vedina domāt par dzīves krāšņumu, dzīves baudīšanu.”

Lai arī krāsai un formai Heinrihsones darbos ir liela nozīme, izrādās, iedvesmu viņa rod arī dabas skaņās. „Iedvesmojos no bērzu šalkoņas, kas ir tā kā kapos (smejas). Pavasara putni, vardes. Svarīgs mirklis pavasarī ir, kad pāri lido gulbji un dzērves – tas ir īpaši! Kā viņi brēc, kā viņi dīvaini kladzina!” Idejas darbiem piemetinātas turpat uz vietas plaukstas lieluma skicēs, taču īstie darbi tapuši darbnīcā – pilnīgā klusumā. Arī pirms intervijas māksliniece lūdz ieturēt klusumu, lai ļautos sarunai, un tad aizrautīgi stāsta par katru no darbiem.

Bēgšana no negaisa

„Šis ir viens no pirmajiem darbiem. Pie jūras viss ļoti ātri mainās. Arī tas mani uzrunā Kurzemē un kurzemniekos, jo viņi ir tādi drudžaini, radoši uzlādēti. Arī daba. Pēkšņi ne no kā, ne no šā var uzrasties bieza migla, vai pēkšņi paiet garām baisi negaisa mākoņi.

Uz mani lielu iespaidu atstājušas Kurzemes baroka baznīcas. Tur sastopami tādi samērā naivi motīvi, un viens no populārākajiem bija Dieva roka, kas izlien ārā no mākoņa. Vēlēšanās atkārtot ko tādu manī dziļi iesēdās un nu beidzot ir realizējusies. Varbūt tas cilvēks izskatās naivi un muļķīgi, taču esmu priecīga – man vajadzēja šo motīvu realizēt.”

Pie jūras

„Pie Kolkas raga ir ļoti intensīva lidmašīnu kustība. Sākumā mēs patiešām gaidījām, kad tās satiksies un eksplodēs (smejas). Taču mēs pieradām un sapratām, ka pēc tām pat varam pārbaudīt pulksteni. Viens no caurvijošiem motīviem visās gleznās ir mana vēlme izmantot dažādus izmērus un proporcijas –tīšprātīgi. Šeit redzams miers un plašums pretstatā sīkām zālītēm.”

Ceļš no jūras

„Ir tāds mirklis saulrietā, kad notiek trakas lietas – zaļš, rozā, violets – to nevar aprakstīt! Mēs it kā atrodamies jūras pusē,” māksliniece norāda gleznas perspektīvu, „vienā vakarā ievēroju, ka tur ir tāds tumšs tunelis, un iztēlojos, kā būtu, ja tur būtu tādi kā nirēji, kas nirst nevis jūrā, bet mežā.

Visi darbi ir tapuši klasiski. Apspriedām ar Ilzi Žeivati, kā būtu, ja, piemēram, es būtu nirējiem uzgleznojusi modernus šortus vai stringus – varbūt tas uzreiz kaut kā savādāk izskatītos. Es tagad to pārdomāju, taču man tā kā roka necēlās neko tādu darīt.

Šajā darbā viens no maniem uzdevumiem bija attēlot priežu mežu, taču bez stumbriem. Lai nav vertikāli. Tādēļ tos var uztvert arī kā mākoņus.

Gleznotājai Irēnai Lūsei, kas arī dzīvo mūsu ciemā, tikko bija izstāde galerijā „Bastejs”, kurā viņai savukārt bija glezna „Ceļš uz jūru”. Tā kā tas mums visiem ir klātesošs.”

Nirēji

„Visām gleznām caurvijas violetais. Kad pavadām daudz laika pludmalē, lasām grāmatas un ejam peldēties, esot pretsaulē, jūrā peldošās figūras šķiet tumšas un violetīgas. Tā kā attēlotie iespaidi ir diezgan tieši un konkrēti.”

Lielais vilnis

„Tur sākotnēji bija vairāki cilvēki, bet es viņus aizgleznoju. Šis bija pēdējais darbs, kad biju jau uz tādas robežas, ka šķita, ka pašas darbi brūk virsū (smejas). Gala rezultātā atstāju vienu cilvēku, kuram gāžas pāri lielais vilnis. Šeit atkal ir klātesošs violetais – domājot par tauvojošām Lieldienām, tā ir ciešanu krāsa… Taču šo krāsu nelietoju apzināti, saistot to ar šo nozīmi.”

Izstāde apskatāma galerijā „Māksla XO” līdz 28. aprīlim.