ZIŅAS  
Žurnāla “(ne)māksla” titulbilde. Foto: Luīze Lote Nežberte

Netalantīgu cilvēku bērns - “(ne)māksla” 0

Ekspresintervija ar žurnāla izdevēju Gustavu Bērziņu

Rita K. Zumberga
31/03/2015

“Parasto cilvēku (ne)māksliniecisko dīvainību vieta. Tikko dzimis krāms,” tieši šādiem vārdiem sociālajos tīklos sevi piesaka alternatīvais mākslas žurnāls “(ne)māksla” - 28 lapaspusēs rodami 22 darbi, kurus par savdabīgiem dēvētu vien sauss aculiecinieks. Kas mudina septiņpadsmitgadīgu puisi nakts vidū spēji pieņemt lēmumu izdot žurnālu, kurā pēc izmeklētiem kritērijiem publicē vien darbus, kas apzināti komplimentē sabiedrības, iespējams, neizveicīgākajai daļai?

Gustavs Bērziņš mācās Humanitārās privātģimnāzijas 12. klasē un prāto, ka vienudien studēs žurnālistiku. Pašlaik viņš uzskata, ka “(ne)māksla” vērtējams kā izglītojošs veids, kādā kultūrai piesaistīt jauniešus, kas ikdienā par to neinteresējas. Viņš aicina projektam pievienoties ikvienu, kurš savas kvalitātes nav apzinājis profesionālajā mākslā, bet izpaužas uz papīra izdrukājamās formās – zīmējumi, dzejoļi, īsstāsti vai citas mirkļa fiksācijas, viss ir labs diezgan, ja izpilda galveno kritēriju – darbam jābūt tik tehniski viegli izpildītam, lai šķistu, ka to varētu būt radījis arī talantiem neapveltīts cilvēks. “Tas gan nenozīmē atkāpes no estētiskuma. Tehniski viegli un estētiski baudāmi nav vienkāršākā kombinācija,” viņš apgalvo.

Zine (no ‘magazine’) žanra žurnāli labprāt koķetē ar nopietnību un ierasti tos veido amatieri, kas visbiežāk ir kādas īpašas izklaides formas fani. Jautājot, ar kādu saukli “(ne)mākslai” labpatiktu sevi pārdot, Gustavs atbild nevilcinoties: “Esmu netalantīgu cilvēku bērns!”


Gustavs Bērziņš. Foto: Rita K. Zumberga

Septiņpadsmitgadīgi jaunieši pārāk bieži nepamostas kā jaundibinātu žurnālu izdevēji, kas notika tavā gadījumā? Kā sākās stāsts par “(ne)mākslu”?

Kādu nakti, precīzāk sakot, 15. janvāra naktī ap plkst. 2:00, biju viens mājās, skatījos mākslas skolas bērnu skaistās bildītes un uznāca kaut kādas skumjas, pat paliku dusmīgs, ka es neko tādu nevaru paveikt, man nav māksliniecisko spēju. Aizkaitināja doma, ka daži ir tik talantīgi, kamēr citi bešā, tāpēc izlēmu, ka jāizveido žurnāls, kurā var publicēties arī tie, kuru darbi ir vismaz nedaudz smuki, varbūt pat krāmīgi un ļevi, bet tajā pašā laikā baigi forši. Paint programmā uzzīmēju logo un tā viss sākās.

Pie kā tu ķēries tajā janvāra rītā? Kā noritēja darbs pie pirmā žurnāla?

Sākotnēji uztaisīju Facebook lapu un tādu kā notikuma pieteikumu, kurā prezentēju “(ne)mākslu” kā zine – paštaisītu minižurnālu, kas laikam jauniešiem iepatikās un tāpēc daudzi vienkārši paši sāka pieteikties. Ļoti palīdzēja draugi, kas ar šo informāciju dalījās savos sociālajos tīklos. Uzliku deadline un vairāk kā 100 cilvēku iesūtīja dažādus darbus, no kuriem publikācijām izvēlējāmies vien divdesmit divus. Interesanti, ka ziņu deva pat četrdesmitgadnieki, kuri centās ar mani vienoties par savu darbu izmantojumu, slēdzot kaut kādus līgumus un vēl nezin ko, īsti nesapratu pat kāpēc. Beigu beigās žurnālā nopublicēti tikai jauniešu darbi.


(no kreisās) Beates Poikānes darbs un Alises Kalaidas darbs. (c) “(ne)māksla”

Pēc kādiem kritērijiem notika atlases process? Vai tiešām pietiek ar nosacījumu, lai ir tehniski tik vienkārši, kā netalantīgas rokas darināti?

Palīgos paņēmu vēl trīs cilvēkus, no kuriem viens ir spīdošs jaunietis no Mākslas akadēmijas, bet pārējie divi, diezgan ironiski, arī no mākslas skolām. Tikai man nav šādas izglītības, bet uzskatīju, ka atlases procesā viņiem varētu būt nedaudz ‘labāka acs’. Par labiem ‘nemākslas’ piemēriem uztvērām darbus, kas izskatījās kā nepabeigti laukumi, kur nebija pilnībā uzvilktas līnijas, vai pat, uzmetot ātru skatienu, šķita kā zīmēti autobusā. Zini, “(ne)mākslā” var iekļūt arī darbs, kas ir tik minimālistisks, ka kļuvis pat glīts. Un viss noteikti nesākas un nebeidzas ar vizuālo mākslu – izdevumā varam iekļaut jebko, kas izdrukājams uz papīra, tie tikpat labi var būt īsie stāsti vai rīmes...

Tāpat bija svarīgi, lai darbi izskatās cool, kas nav nemaz tik viegli izprotams vārds. Manuprāt, tas ir kas tāds, kas patīk acij, – iespējams, izdevusies kompozīcija. Tā taču mēdz būt, ka, uzlūkojot mākslas darbu, jūti simpātijas, bet nevari izskaidrot kādēļ. Un man tā ir gandrīz vienmēr, jo neko nezinu par mākslu.

Kāda atsaucība bija žurnāla pirmajam numuram? Cik noprotu, tūdaļ jau iznāks otrs izdevums?

Pirmā žurnāla atklāšanas pasākuma laikā nopirka uzreiz piecdesmit žurnālus, bet kopumā laikam visus simts, jo naudas trūkuma dēļ nebiju izdrukājis vairāk. Un kamdēļ gan – tā nav tik plaša patēriņa prece. Taču cilvēkiem patika, viņu vidū bija sastopami visdažādākie patērētāji – sākot ar mākslas studentiem, beidzot ar vienkāršiem interesentiem. Vienu žurnālu iegādājās pat no komiksu žurnāla Kuš! redakcijas, domājams, lai noskaidrotu, kas mēs tādi esam.

Otrais izdevums gaidāms visnotaļ drīz - klajā nāks jau 4. aprīlī, arī šoreiz veidojam pasākumu Chomsky. Piedzīvojot to visu vēlreiz, uzdevumi šķiet vieglāk paveicami, makets principā pabeigts, vēl tikai bildītes jāiemet iekšā. Tāpat palīdzēja tas, ka cilvēki jau bija sapratuši, kas “(ne)māksla” par žurnālu. Ja sākumā man bieži iesūtīja mākslas darbus, kaut ko tādu, kas ir tiešām skaisti uzgleznots, tad šobrīd vairāk atkosts ‘nemākslas’ žanrs.


Abi darbi no Marijas Luīzes Meļķes. (c) “(ne)māksla”

Kas ir šie mākslinieki, ko esi piesaistījis? Vai vari izcelt dažus darbus, lai iezīmētu “(ne)mākslas” saturu?

Manu favorītu lokā noteikti ir Marijas Luīzes Meļķes zīmējumi, viņai ‘nemākslas’ padarīšana izdodas īpaši labi, var pat teikt - uztvērusi vilni. Savā darbā viņa nedaudz pasmējusies par mūsdienu jauniešiem - uzzīmējusi smēķējošu meiteni Nike botās, bet apakšā atklājusi, ka tā ir “Femme Fatale”.

Tāpat lieliski darbi padodas Barbarai Dzērvei un noteikti jāpiemin Rihards Raudonis -  viņš izceļas ar ļoti interesantu pieeju – ne tikai labi raksta dzeju, bet prot jebko uzzīmēt citādāk. Piemēram, pirmajā “(ne)mākslas” izdevumā aizraujošs ir Marka Rotko portrets, ko Rihards radījis kādā negulētā naktī. Pilnīga ‘nemāksla’, bet man personīgi ļoti patika.

Neparasts stāsts ir arī par žurnāla titulbildi, ko fotografējusi Luīze Lote Nežberte - kā tas izskatās, puisis kaut kādā pasākumā spontāni izdomājis atļaut otram sev nogriezt matus? Tā ir sasodīti stulba izvēle! Un reizē forša. (smejas) Tas bija vispiemērotākais vāks, ko vispār varēju izdomāt šim projektam. Pieļauju domu, ka nākamajā numurā fotogrāfijas būs vairāk – galvenais, lai tās būtu īstā ‘nemākslas’ garā, labā kvalitātē ar krāmīgu saturu.

Pašā noslēgumā ir manis paša ‘nedzejolis’, kurš vietu atrada tāpēc, ka nebija ar ko aizpildīt lapu – tieši tik izvēlīgi bijām atlases procesā.

burgers burgers
kosmonauts
čili pica
makdonalds

Iepriekšminētās rindas spontāni radās kādā Rīgas dzejas slemā, pamanot, ka pasākums sāk nedaudz pazaudēt dzejoļu deklamēšanas ieceri – jaunieši kāpa uz skatuves un jokojās. Man tas īsti nepatika un tādēļ ar labu draudzeni Luīzi, kura toreiz piedalījās, vienojāmies - ja viņa uzvarēs, uzsauks mani uz skatuves un es noskaitīšu šīs rindas ar saukli: šis ir tikpat nopietns dzejolis kā iepriekšējie, tā ka vērtējiet! Diemžēl viņa neuzvarēja.

Vēl man patika piecpadsmitgadīgā Kirila darbs, kurā viņš uzzīmējis cigaretes, kaut kādas sievietes un savus gada skaitļus nosvītrotā formā, it kā norādot, kas joprojām liegts. Jāatzīst, par lielāko daļu no darbiem man zināms visai maz, bet droši varu apgalvot, ka visi nopublicētie autori ir ļoti interesanti kā personības.


Dzelde Mierkalne. (c) “(ne)māksla”

Kādi ir visambiziocākie plāni attiecībā uz šo projektu?

Visambiciozākie? Pats trakākais, ko varu iztēloties, iespējams, pēc divdesmit gadiem uztaisīsim kaut kādu ‘nemākslas’ kultūras centru. Foršu vietu, kur pavadīt laiku.

fb.com/nemaksla