ZIŅAS  
Foto no personīgā arhīva

Ir stāsti, kas vienkārši jāpastāsta 0

Ekspresintervija ar jauno režisori Līvu Vilnīti

Agita Salmiņa
27/03/2015

Ik gadu Igaunijas Arhitektu savienība sadarbībā ar Baltijas Filmu un mediju skolu (BFM) organizē arhitektūrai veltītu filmu uzņemšanu, ļaujot studentiem kino valodā pastāstīt par Igaunijas jaunceltnēm vai restaurētajām ēkām. Šogad viena no pieciem autoriem ir latviešu studente Līva Vilnīte, kura izveidojusi stāstu par Vīlandes estrādi. Uzdevums nav  bijis viegls – izrādās, ēkas ir vēl sarežģītākas aktrises par primadonnām. Sarunā ar jauno režisori atklājas viņas dziļā interese par sociāliem jautājumiem – Līva radījusi arī dokumentālus video par bāra dejotāju Liepājā un morga mākslinieku. Jautāta, kādēļ šādas tēmas, viņa atbild, ka ir stāsti, kuri vienkārši ir jāpastāsta. Tāda pati motivācija ir arī topošajai spēlfilmai „Saulīte”, kuras komandu veido nopietns Latvijas radošo izglītības iestāžu studentu kodols – iesaistīti pārstāvji no RISEBA, Latvijas Kultūras akadēmijas, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas un Rīgas Dizaina mākslas vidusskolas. Galveno lomu filmā atveidos Rīgas Krievu teātra aktrise Jana Ļisova. „Saulīte” ir dramatisks stāsts par mātes un meitas attiecībām, kam cauri vijas ar mātes slimību saistītā traģika. Filmas uzņemšana tiks sākta tuvāko nedēļu laikā un tai joprojām tiek vākti līdzekļi.

Šķiet, dziļā interese par cilvēku un sabiedrību likusi Līvai arī stāstu par Vīlandes estrādi pavērst emocionālā gultnē.


Stāsts par Vīlandes estrādi

Līdz šim esi darbojusies vairāk dokumentālajā kino. Kas tevi uzrunāja arhitektūras žanrā?

Arhitektūras kino bija liels izaicinājums. Tas ir netipisks žanrs. Pirmkārt jau, galvenajā lomā ir ēka, nevis cilvēks vai dzīvnieks. Šajā gadījumā nav tik daudz jādomā par cilvēcīgām emocijām, bet par to, kā cilvēks saprot arhitektūru. Tad, kad mēģini fiziskā lietā ielikt kaut kādas sajūtas, cilvēka emocijas, tad tas uzreiz ir liels izaicinājums. Manā gadījumā varbūt bija nedaudz vieglāk, jo estrādei ir sava pievienotā vērtība – kultūras mantojums. Tā ir ēka ar tradīcijām, un tādā veidā šo stāstu pastāstīt bija vienkāršāk.

Esmu arhitekta meita, arī pati kādreiz vēlējos būt arhitekte. Tādēļ šis žanrs pats par sevi šķiet interesants – esmu redzējusi, kā arhitekts domā, kas viņam ir svarīgs telpā un būvē.


Līva Vilnīte. Foto no personīgā arhīva

Pastāsti, kādas bija pirmās sajūtas un idejas, iepazīstoties ar Vīlandes estrādi.

Prezentācijā sapratu tikai daļu no stāstītā, jo to visu stāstīja igauniski. Kursa biedrene tulkoja katru desmito vārdu, un gala rezultātā pierakstīju dažus atslēgas vārdus – dziesmas, deju laukums, balta, sabiedrībai nav pozitīva attieksme, kapi (smejas).

Atminos to sajūtu, pirmo reizi ieraugot Vīlandes estrādi un saprotot, ka dzīvē tā ir pavisam vienkārša. Kaut arī atklāta nesen, tā bija jau paspējusi novecot – vietējie bērni bija paguvuši to apķēpāt. Sapratām, ka vajadzēs ieguldīt mazliet vairāk darba, lai to parādītu no cēlās puses. Tādēļ arī nolēmām, ka koncentrēsimies uz kultūras mantojumu.

Vai vari iedomāties arhitektūras kino bez cilvēka?

Varu! Pirms diviem gadiem šajā pašā konkursā tapa filma par bāku. Filma radīja sajūtu, ka māja komunicē pati ar sevi. Tas bija ļoti interesanti! Šī gada konkursā tapa stāsts par Tallinas hokeja zāli – tur mājas ar logu palīdzību runāja savā starpā – sazinoties un aprunājot jaunpienācēju, viena otras logos midžinot gaismiņas. 

Taču šajā gadījumā šķita, ka tradīcija nāk kopā ar cilvēku. Man tas šķita pareizi. Taču vislabākās arhitektūras filmas tomēr šķiet tās, kur nav cilvēku.


Foto no personīgā arhīva

Tomēr šajā gadījumā liela loma ir cilvēkiem. Kā nonāci līdz stāsta scenārijam?

Jau prezentācijā, dzirdot stāstu par Vīlandes estrādi, man acu priekšā pavērās aina ar puiku, kurš iepazīst estrādi caur sajūtām, caur tās  iekšējo ‘dvēseli’ – to emociju, to atmiņu un kultūru, ko estrāde nes sevī. Vēlējos parādīt to, ka viss vienmēr ir mazliet vairāk, nekā mēs redzam un iedomājamies. Gribēju parādīt arhitektūras maģisko pusi. Pamēģini ieklausīties – tā nes sevī kultūras atmiņu, tradīciju!

Kas ir tie cilvēki, kas šajā gadījumā stāsta estrādes stāstu?

Tie bija vietējie iedzīvotāji. Kopā ap astoņdesmit. Viņi bija ļoti atsaucīgi – kopā dziedāja un dejoja, nesa ābolu kastes, tantes bija sasmērējušas maizītes, viens ar otru dalījās. Kā nedzied, tā visi izvelk savas maizītes! (Smejas.) Viņi palīdzēja viens otram – tas bija milzīgs komandas darbs. Domāju, ka vīlandieši vēlējās parādīt savas tradīcijas un tas viņiem bija svarīgi. Tādēļ atdeve no viņu puses bija fantastiska – arī dziedot to pašu dziesmu divdesmito reizi, acis joprojām mirdzēja.


Foto no personīgā arhīva

Tu esi radījusi divus dokumentālos stāstus ar izteikti sociālu pieskaņu. Kas tev kā režisorei ir svarīgs?

Man vienmēr rūp, lai stāsts, kuru grasos stāstīt, man pašai kaut ko nozīmētu. Jo es esmu tā pirmā auditorija. Ja stāstu neizjūtu caur katru sīkāko ķermeņa šūniņu, es to nevaru izstāstīt. Mani uzrunā stāsti, kas ir arī sabiedrībai nozīmīgi. Tādēļ es arī veidoju filmas par bāra dejotāju vai par morga mākslinieku. Veidot filmu par krematoriju man bija liels izaicinājums, jo man vienmēr bijis bail no mirušiem cilvēkiem. Un domāju, ka noteikti arī citiem ir bail. Gribēju noskaidrot, kādēļ man ir bail.

Mēs nekad neiedomātos, ka šie cilvēki patiešām mīl savu darbu. Šķita interesanti, ka, lai arī abu dokumentālo filmu varoņi gājuši cauri dažādām dzīves grūtībām, viņi ir laimīgi būt tur, kur viņi ir. Ir viņiem mazliet skumja tā acu izteiksme sejā... Taču viņi ir izveidojuši savu pasauli. Dažkārt šķita, ka tā pasaule ir daudz interesantāka par reālo pasauli.

Uzņemot dokumentālo filmu, man ir svarīgi būt vienā līmenī ar filmas varoņiem un dažkārt ļaut viņiem vadīt sevi, nevis otrādi. Svarīgi ir arī pašai kaut kādā mērā izdzīvot to, ko piedzīvo viņi.