ZIŅAS  
„Viena skatītāja apmeklējums”. Publicitātes attēls

Vārdi ir lieki 0

Ekspresintervija ar Reini un Kristu Dzudzilo

Agita Salmiņa
25/03/2015

Mākslinieku pāra Kristas (1987) un Reiņa Dzudzilo (1989) izstādi „Viena skatītāja apmeklējums” piesaka sirreāls „Arsenāla” Radošās darbnīcas augsto kāpņu attēls – pakāpienu rinda aizvijas augšup, it kā ietiecoties citā dimensijā. Tāds arī ir abu mākslinieku nolūks – pārvarot šīs kāpnes, kas kalpo kā daļa no iniciācijas/ pārejas procesa, skatītājs tiek ievests citā pasaulē. Katram šī izstāde būs savādāka, vēsta tās veidotāji. Bagāžā ņemot līdz šim pieredzēto un tam mijoties ar izstāžu zālē izveidoto scenogrāfiju, radīsies neskaitāmi sajūtu stāsti un to variācijas. Aicinot māksliniekus uz sarunu par izstādi, viņi min, ka ir atteikušies no atklāšanas procesijas, kā arī no tradicionālajām sarunām ar māksliniekiem, ko rīko muzejs. „Vārdi to visu samezglotu”, bilst Reinis. 

Lai gan sarunai abi piekrita, tas, kas pavērsies skatītāju acu priekšā, pārvarot stāvās kāpnes, joprojām paliek kā intriga un ir katra apmeklētāja paša ziņā. Vien izstādes pieteikumā atklāts, ka autoru uzmanības centrā atrodas cilvēks, un savu ekspozīciju „Arsenāla” Radošajā darbnīcā viņi vēlas organizēt dramaturģiski, radot izvērstu instalāciju – vidi, kurā iedarboties uz klātesošā cilvēka maņām. Pēc mākslinieku ieceres projekts „Viena skatītāja apmeklējums” piedāvās doties ceļā un pieredzēt gan subjektīvu, gan kolektīvu pārdzīvojumu.

Izstāde „Viena skatītāja apmeklējums” tiks atklāta 27. martā un būs pieredzama līdz 3. maijam.


Reinis un Krista Dzudzilo. Foto: Kristīne Madjare

Kas izstādē nodrošina subjektīvā un kas – kolektīvā pārdzīvojuma klātbūtni? Kādas cilvēka maņas tiek stimulētas un ar kādiem līdzekļiem?

Reinis: Personisks pārdzīvojums skar tevi individuāli, bet tas var skart arī kolektīvi, apzinoties sevi kā daļu no cilvēka daudzskaitlī. Proti, tā kā dzemdību namā, kurā, es pieļauju, dzemdētāja jūtas radniecīga visām mātēm, kas tajā brīdi ir vienlīdz tuvu, jo šīs sāpes un dzimšana viņas vieno.

Krista: Tas ir pilnīgi subjektīvs pārdzīvojums, kas pārtulkots vizuālās zīmēs, jo arī kolektīvs pārdzīvojums sākas individuālajā. Mēs visi esam mirstīgi. Cilvēkiem ir daudz kopīgā.

Reinis: Bet maņa pamatā tiek skarta viena – tā ir redze. Un tālāk jau viss pēc šīs redzes aizskaršanas notiek cilvēkā individuāli.

Krista: Pat tad, ja skatītājs neļaujas, vide vienalga uz viņu iedarbojas. Tāpēc mēs mēģinām radīt nogriezni telpā un laikā, kurā kaut kas notiek, bet var nenotikt arī nekas.


Krista Dzudzilo. Skaidrība

Izstādē esat radījuši dramaturģiskus apstākļus ‘viena apmeklētāja izstādei’, taču  katrs apmeklētājs ir savādāks, pārstāvot vismaz vienu no dramaturģisko personāžu prototipiem. Arī izstādes pieteikumā minēts, ka skatītāja piedalīšanās mākslas notikumā paredzēta rūpīgi. Taču kāda loma izstādē ir neparedzētajam, spontānajam?

Reinis: Tie nav tādi dramaturģiski tēlu apstākļi. Bet konflikts – kā viens no dramaturģijas stūrakmeņiem – šajā ekspozīcijā ir. Mēs paredzam to, ka uz šo izstādi cilvēki nāks tāpat, kā viņi ir to darījuši arī iepriekšējās izstādēs „Arsenāla” Radošajā darbnīcā. Un tas ir viens no šiem rūpīgajiem paredzējumiem.  

Krista: Es nezinu, vai tā ir rūpīgi pārdomāta piedalīšanās, bet nenoliedzami par skatītāju mēs domājam. Skatītājs, skatoties un domājot par darbu, kļūst par daļu no tā – vēlas viņš to vai nē. Pat tad, ja viss ir pilnīgi skaidrs, skatītāja personīgā pieredze ir neietekmējama. Piemēram, ar ko viņš satikās, ejot uz izstādi, – varbūt ar bērnudārza bērnu grupiņu vai ar bēru izvadīšanas procesiju, un tas vistiešāk ietekmēs mūsu darbu – par ko šis darbs kļūs. Vai smiltis kļūs par spēļu laukumu vai par pēdējo atvadu sauju.

Jūs esiet atteikušies no izstādes atklāšanas, kā arī no muzeja sarunām. Piedāvājot atvērtu vidi, skatītājam pašam ļaujat pieredzēt radīto vidi, taču kāda ir šī vide – vai tā būs ērta vai neērta skatītājam? Vai ir kādas tēmas, par ko tā mudinās domāt?

Krista: Cerams, ka mudinās domāt jēdzīgas domas.

Reinis: Mēs atteicāmies no atklāšanas un sarunām, atsakoties no klātienes darba skaidrošanas, jo ekspozīcija, mūsuprāt, ir gana skaidra un mūsu klātbūtne tur būtu lieka. Kā arī ‘viena skatītāja apmeklējums’ jau nosaukumā ir vienskaitlis, tālab šis kolektīvais saiets – atklāšana vai muzeja sarunas – šo ideju saduļķotu.

Tā nebūs atrakcija, kur skatītājs ir dalībnieks, kam jāpalecas vai jānotupstas. Tā būs izstāde, kuras pamatā ir skatītājs.


Reinis Dzudzilo. The End

Reiz intervijā minējāt, ka scenogrāfijai ir savs ievads, iztirzājums un gals. Radītajai scenogrāfijai nav noteiktas ‘režijas’, tā ir palaista ‘brīvā dabā’... Kādas transformācijas piedzīvo scenogrāfija, kurai nav režijas un kura ievietota izstāžu zālē? Kāda bija jūsu motivācija?

Krista: Radot darbus, kas tiek eksponēti izstāžu zālē, atšķirīgs no teātra ir daudz kas un reizē nekas, jo mēs esam vizuālās mākslas pārstāvji, arī strādājot teātrī. Arī domājot par izrādi, tu sākumā esi viens un darbu pilnīgi pakļauj sev. Sekojoši vizuālā režija ir arī izstāžu zālē. Vizuālam darbam ir savs sākums un gals attiecībā pret skatītāju. Skatītājs, ienākot izstādē, tiek pakļauts darbam laika nogrieznī, kura garumu viņš vada pats.

Reinis: Šajā izstādē nav telpas darbība, kas ir scenogrāfija, bet ir skatītāja darbība. Proti, skatītājs aptver izstādes ideju pakāpeniski, jo darbs ir izveidots tā, ka to var pieredzēt laikā un darbībā.

Krista: Mēs radām ne tikai pašus darbus, bet apstākļus, kas vada skatītāju. Un ja to apzināti nedara, tad apstākļi rodas paši.

Jūs minējāt, ka vārdi klātienē šo izstādi samezglos. Kad lasītājam labāk lasīt šo interviju – pirms vai pēc izstādes pieredzēšanas un vai vispār, jūsuprāt, nepieciešams lasīt jebkādus paskaidrojumus?

Reinis: Darbu tam nevajadzētu ietekmēt, un arī šajās atbildēs mēs to neizskaidrojam, tā kā izlasīšana var paskaidrot kaut ko vairāk par mums pašiem.

Krista: Ir bijušas reizes, kad, lasot tekstu par darbu, tas kļūst par vienlīdzīgu vai pat vērtīgāku mākslas darbu un tad tekstam ir jēga, bet savādāk vārdi ir lieki.

kristadzudzilo.lv
reinisdzudzilo.lv