Tumšā perioda nepieciešamības
Ekspresintervija ar Lieni Mackus un Artūru Arni
Rita K. Zumberga
17/03/2015
Foto: Rita K. Zumberga
Lienes Mackus un Artūra Arņa izstāde „Ziemas miegs”
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerija
16. marts-10. aprīlis, 2015
Vakar, 16. marta vakarpusē, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā tika atklāta izstāde „Ziemas miegs”, kurā, izmantojot tēlniecības, skaņas un scenogrāfijas valodu, mākslinieki Liene Mackus un Artūrs Arnis radījuši savu stāstu par miegu kā neparastu apziņas stāvokli, kas ļauj pietuvoties nomodā nepieejamām sajūtām.
Šādā formātā abi sastrādājušies pirmo reizi – Liene Mackus, liekot lietā savas tēlniecības prasmes, plastilīnā atdzīvinājusi iluzorus un fantāzijas pilnus mirkļus no apslēptākajām prāta dzīlēm, savukārt Artūrs Arnis uzņēmies atbildību par skaņu un gaismu scenogrāfiju, lai papildinātu ekspozīcijas atmosfēru un izceltu eksponātu dažādās šķautnes.
Īsi pirms lielā notikuma abus māksliniekus satieku izstādei paredzētajās telpās, un spožo dienasgaismu pēkšņi nomaina patīkama krēsla – mazām lampiņām izgaismojot reljefos tēlniecības objektus, uz sienām rotājas fantasmagoriski tēli, bet fonā saklausāma daudzbalsīga murdoņa, kurā tikai vēlāk atšķetinu cilvēku dziedājumus. „Nosaukums „Ziemas miegs” jau mazliet norāda uz šeit sastopamo gaisotni – ierasti ziemā ir tumšs, tāpat arī miegā, tāpēc šeit redzamais ir vien loģisks iznākums,” idejas attīstības gaitu ieskicē Artūrs Arnis.
Liene Mackus: Centāmies savienot dažādus medijus – manu iecienīto skulptūru veidošanu un Artūra agrāk iekrātās šūpuļdziesmas, kas kopā rada tādas no realitātes nobīdītas ainavas kā sapnī; ar šo speciālo apgaismojumu pat mēģinājām padarīt tās neobjektīvākas, raisot iedomātas sajūtas par aizceļošanu.
Pastāstiet mazliet vairāk par šīm šūpuļdziesmām? No jums nopratu, ka Artūram ir īpašs stāsts.
Artūrs Arnis: Es kādu laiku strādāju un mācījos Berlīnē, tāpēc gāju valodas kursos, kur satiku jaukus cilvēkus no dažnedažādām valstīm – Brazīlijas, Ķīnas, Izraēlas utt., pilnīga Bābele vienuviet. Vārdu sakot, veids, kādā izvēlējos viņiem pietuvoties, bija neparasts, bet man saprotams – katram palūdzu iedziedāt šūpuļdziesmu savā dzimtajā valodā, ievērojot būtisku nosacījumu: liku iedomāties, ka uz rokām ir bēbis, kas jāiemidzina, lai rezultāts izdotos īpaši sirsnīgs un intīms.
Liene Mackus: Jā, mūs ļoti interesēja tieši intimitāte un tāda nobīdītā apziņa. Faktiski šūpuļdziesmas bija idejas pamatā – tā mēs izvēlējāmies netiešā veidā ilustrēt miega stāvokli.
Iespējams, nav vīriņš, varbūt tā pat ir sieviņa, - stāsta Mackus. Publicitātes foto
Kas ir šīs nomodam nepieejamās sajūtas, ko piedāvā jūsu „Ziemas miegs”?
Artūrs Arnis: To varētu dēvēt par tādu kā sava veida ‘tiekšanos’ pēc nepieejamām sajūtām un vietām. Jo ir taču skaidrs, ka darbs tiek veidots pie pilnas apziņas un viss pārējais ir tikai mērķtiecīgas pūles...
Liene Mackus: Artūrs labi pateica par to ‘tiekšanos’. Iespējams, mēs nemaz tik ļoti negribējām tā konkrēti ilustrēt noteiktas vietas un sajūtas.
Artūrs Arnis: Vairāk piemērots šķiet stāsts par piedzimšanas vietu – piemēram, mums Latvijā viss ir samērā zaļš un līdzens, bet ir cilvēki, kuri uzaug pilnīgi citādākā vidē, kur, teiksim, ir kalnains apvidus. Un doma grozās ap to, cik ļoti mūsu apziņa ir pieskaņojusies savai izcelsmes vietai, kur mēs esam ikdienā, un cik mums tajā pasaules skatījumā nepieejama ir tā vieta, kas citiem liekas pilnīgi dabiska.
Liene Mackus: Idejiski apskatījām dažādās pieredzes, kas mūsos iekšēji mīt dabiski vai varbūt savulaik piedzīvotas bērnībā. Šajos darbos nav atrodami konkrēti mani vai Artūra sapņi, vairāk nojaušama kopīga un kolektīva pieredze.
Artūrs Arnis: Izstādē novērojama ļaušanās sajūtai un intuīcijai, tā ir iešana kaut kādā neapzinātajā, nepavisam ne kontrolētajā iztēles virzienā, kas varbūt pavisam spēcīgi novērojama miegā vai citā ‘izmainītā apziņas stāvoklī’ (smejas).
It kā ģērbj savu masku virsū, vai varbūt tērpj nost, lai gatavotos miegam? - Mackus min
Man pašai ‘ziemas miegs’ reflektīvi saslēdzās ar hibernāciju – enerģiju taupošu stāvokli. Vai šajos darbos kaut kas no šīs domas arī tika ielikts?
Liene Mackus: Jā, ir gan.
Artūrs Arnis: Mēs ļoti apcerējām senāku laiku, kad nebija ne televīzijas, ne preses, bet vienīgā gaisma bija no skaliem, kas dega vidēji 5 līdz 7 minūtes. Tumsa iestājās jau četros pēcpusdienā, un skaidrs, ka cilvēki negāja uzreiz gulēt – viņi dzīvoja paši savā nodabā, un tad tur daudz kas arī uzbūrās...
Liene Mackus: Papildinot domu – mūsuprāt, tumšajā sezonā prasās šī ieraušanās intravertajā pasaulē, kur iztēlei paliek ļoti daudz vietas.
Artūrs Arnis: Stāsti vairāk vizualizējas, kad ir tumšs un nav citu informācijas avotu; gribot, negribot – nākas baroties no saviem iekšējiem impulsiem. Lūk, brīnumainais prāts un iztēle.
Tad šī izstāde vairāk būs saprotama ziemeļniekiem, jo ir taču valstis, kur tumšais posms ir ļoti īss, pat necils un nespēlē būtisku lomu?
Liene Mackus: Jā, droši vien šī ir lokāla māksla. Un, godīgi sakot, mani tieši interesē šī lokālā ainava un īpaši sajūta, kā mēs uztveram saikni ar dabu.
Lūdzu, iepazīstiniet mazliet ar dažiem darbiem un to tapšanas gaitu.
Liene Mackus: Tēlnieki atpazīs – pilnīgi visas skulptūras veidoju no cieta, pelēka plastilīna, kas savā ziņā iezīmē ideju, ka sapnis ir gaistošs, tāpat kā gaistošais materiāls. Darbiem neesam izvēlējušies atsevišķus nosaukumus, šie, piemēram, ir vienkārši sniegoti kalni, kas aug tādā interesantā un noteiktā slīpumā. Tur jau viss ir nolasāms, manuprāt.
Jāatzīst, ka tīri intuitīvi mani ietekmējis Gabriels Garsija Markess... Mani vispār ļoti ietekmē kaut kāda literatūra, bet īpaši patīk tieši Markesa meistarīgi veidotā fikcija, kas īstenībā domāta kā realitāte. Tu izlasi viņa autobiogrāfiju un pēcāk stāstu, bet beigās – tas pats vien ir, jo smalko robežu nevar atkost...
Bet šajā darbā es vienkārši iedomājos par akmeņu lauku, kurā pēkšņi sākuši augt krūmi, tāpēc akmeņi ieķērušies zaros un tiek pacelti gaisā. Domāju par to neiedomājamo spēku, kas dabā valda pats no sevis. Realitātē esmu ko līdzīgu manījusi, bet šoreiz viss savijies kopā ar manu fantāziju.
Taču vīriņš, kas pozicionēts kā izstādes galvenais tēls, iespējams, nav vīriņš, varbūt tā pat ir sieviņa. Precīzāk sakot, tas ir cilvēks, kas pārģērbies, uzvilcis bārdu un maskējas. Gluži kā latvieši, kad iet ‘maskās’ – viņi arī savelk visādas kažokādas un cepures. Man šķita, ka tas saskan ar ideju par tumšo periodu, kurā parādās nepieciešamība darīt dažādas neracionālas lietas. Līdzīgi uzvedas otra būtne kažokā – viņš it kā ģērbj savu masku virsū, vai varbūt tērpj nost, lai gatavotos miegam? Mēs varam tikai minēt.
Kā vienu no pēdējiem darbiem varu izcelt kalnu, uz kura aug struktūra, kas līdzinās kokiem, varbūt pat šūnām, kaut kam tādam, kas dzīvē nav sastopams, bet teorētiski pamats varētu būt atrodams. Redzat, stūrī ir pat mazs tūristu autobusiņš (smejas). Šis darbs ne tikai prasīja skrupulozu pieeju, bet bija arī nomierinošs un iemidzinošs process, kas gan man ļoti patika – tas bija tik meditatīvi! Par sarežģītāko šo darbu nesauktu, bet vienmēr jau nākas mazliet šaubīties, kāds būs kopējais iespaids, vai būs nobīde? Vai efekts būs pareizs?
Artūrs Arnis: Arī gaismas un ēnu spēles uz sienām veidojām apzināti – kā vēl vienu slāni tai saredzamajai, sajūtamajai daļai. Tā ir iluzorā puse, rotaļa, kurā prātojam, kas no īstenības paliek pāri?
