ZIŅAS  
Lauris Ābele filmēšanas laukumā. Publicitātes foto

Gribējām iepļaukāt skatītāju 0

Ekspresintervija ar filmas “Kastrāts kuilis” režisoru Lauri Ābeli

Rita K. Zumberga
06/03/2015

(09/03/2015 - papildināta 1. rindkopa)

Stāsts par mazpilsētā dzīvojošu puisi un viņa intīmo noslēpumu, kas liedz integrēties vietējā sabiedrībā, izklejojis gan vietējās kino takas, gan paspējis atzīmēties ar žūrijas balvām Krievijā un Čehijā. Nu, “Kastrāts kuilis” ieguvis Grand Prix 45. Starptautiskā Tamperes īsfilmu festivāla starptautiskajā atlasē, kas norisinājās Somijā un noslēdzās 8. martā.

Režisori un reizē brāļi Lauris un Raitis Ābeles ar šo īsfilmu debitēja aktierkino, tāpat zināmu pārliecību nākotnei iekrāja filmas operators Gatis Grīnbergs, kuram “Kastrāts kuilis” bija diplomdarbs, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmiju, savukārt galvenajās lomās iejutušies aktieri Kaspars Kārkliņš un Anete Saulīte.


“Kastrāts kuilis”. Publicitātes foto

Īsais, uz kontrastiem balstītais vēstījums par jaunu vīrieti Valteru un viņa nomācošo noslēpumu, kas neļauj iekļauties pašmāju mazpilsētā, visnotaļ precīzi ataino pārbaudījumus, kurus piedzīvo vientulībai, atsvešinātībai un ilgām pakļautie. Pavadot ikdienu, pieskatot tēva mantotās cūkas un dziedot baznīcas korī, Valters meklē siltākas jūtas meitenes Aijas kompānijā, taču viņa neordinārie vīrišķības apliecinājumi saskarsmi neveicina...

Vienu no brāļiem – Lauri Ābeli sazvanu gandrīz Somu līča vidū, stāvot uz prāmja, kas dodas Tamperes festivāla virzienā. “Šī nominācija ir mūsu filmas augstākais sasniegums,” viņš priecīgi atzīst un atklāj, ka festivāla vērienīgumu noteikti iezīmē arī fakts, ka organizatori apmaksājuši ceļa izdevumus. Sarunai pārtrūkstot četras reizes, tomēr izdodas noskaidrot režisora šī brīža sajūtas, īsfilmas tapšanas aizkulises un tuvākos plānus.

Mazliet papētīju jūsu un brāļa kopīgos veikumus, šķiet, esat interesantu stāstu cienītāji. Kā dzimst scenāriji jūsu filmām? Kā tas tapa ‘Kastrātam’?

Pārsvarā mēs rakstām tos paši, bet nākamajos projektos vēlamies pastrādāt ar kādu citu scenāristu, - šobrīd esam aktīvos meklējumos, jo nojaušam, ka kāds šo darbu var veikt labāk. ‘Kastrātam’ scenārijs tapa vairākos posmos – sākotnēji stāsts balstījās reālā varoņa prototipā Latvijā, bet daļēji ideja attīstījās no savstarpējiem jokiem. Es spēlēju grupā un gadījās, ka, braucot tūrē mazā autobusā, Polijā attapāmies - sen neviens nav bijis dušā! Neapmierinātība auga, līdz sākām jokot – it kā visi baigie džeki, bet sirdī tādi zaķīši! Un no šī joka scenārijs turpināja izvērsties.

Bet par īsto iniciatoru laikam sauktu operatoru Gati, kuram bija nepieciešams diplomdarbs - pienāca pie mums vienā bārā un izteicās, ka jātaisa filma. Mēs izstāstījām izdomāto scenāriju un viņš par brīnumu piekrita.


Kaspars Kārkliņš “Valtera” lomā. “Kastrāts kuilis”. Publicitātes foto

Lūdzu, pastāstiet mazliet vairāk par puisi, kas bija filmas prototips?

Viņam dzīvē nav tādas problēmas, kā mūsu filmā, viņš vienkārši ir netradicionālas seksuālās orientācijas vīrietis. Lai filmai attīstītu patiesāku fonu, mēs apjautājām šī puiša mazpilsētas iedzīvotājus, kā viņi ikdienā attiecas pret citādību. Cilvēki godīgi atbildēja, ka puisim neko sliktu nedara, bet vienkārši nekomunicē. Un tā mums radās doma varoņa stāstu izkopt vidē, kur neviens nav fiziski vardarbīgs, bet tajā pašā laikā šī apzinātā nošķiršanās liedz iesaistīties citās sociālās lomās. Nav jau tā, ka ļaudis ietu un mestu ar akmeņiem, tieši pretēji – atsvešinātība nav ārēji redzama, bet tajā pašā laikā viņš ir kā no citas pasaules. Šobrīd par šo vīrieti man diemžēl nekas nav zināms.

Kā filmas veidošanu iespaidoja fakts, ka režija bija jūsu un brāļa kopdarbs? Radniecīgās saites palīdz, vai tomēr traucē? Kāda ir jūsu pieredze?

Mēs pavisam esam trīs brāļi, arī jaunākais ir iesaistīts kino vidē (Mārcis Ābele – red.). Visu laiku strādājam kopā, arī ikdienā, un nākas secināt, ka trīs galvas ir gudrākas par vienu. Mēs ļoti līdzīgi domājam, mums pat ir līdzīgas intereses, manuprāt, tas kalpo par iemeslu, kāpēc sastrādāties ir krietni vieglāk. Reizēm, šaubu gadījumos, ir diezgan svarīgi dzirdēt viedokli no otra, kurš saprot un ir iedziļinājies tajā, ko tu dari. Varbūt arī audzināšana nospēlē savu lomu - savā starpā esam pieraduši dalīties un tāpēc ar problēmām nenākas saskarties. Ja tomēr sastrīdamies, tad šie ķīviņi nav uztverami nopietni, tā vairāk ir veselīgas dabas padiskutēšana par radošiem jautājumiem.


“Kastrāts kuilis” filmēšanas laikā. Centrā Anete Saulīte un Raitis Ābele. Publicitātes foto

Prāgas īsfilmu festivālā žūrija “Kastrātu kuili”  uzlielīja par “centību un kinemātisko drosmi”. Kā jūs domājat, par kādu drosmi žūrija runāja? Vai tā būtu specifiskā dzimumlomu tēma?

Man grūti pateikt, ko viņi tieši ar to domāja, bet pašam liekas, ka mums - kā jauniem režisoriem un operatoram ar diplomdarba nepieciešamību - vajadzēja būt vēl drosmīgākiem. Vispār esmu pamanījis, ka pārāk daudzi studenti, piesakot savus pirmos darbus, taisa filmas par tādām tēmām, kuras varēs risināt, kad būs vecāka gadagājuma. Kamēr viņi skaitās jaunie režisori, vajadzētu atļauties iebāzt roku kaut kādā citā teritorijā, nevis tādā klasiskā ģimenes drāmā. Protams, to var darīt, bet personiski mūs tas gan neinteresē. Mēs gribējām iepļaukāt skatītāju – nevis daudz, bet tā mazliet.

Kādus elementus piedēvētu savam režisoru sadarbības rokrakstam? Pagaidām nopratu, ka svarīga nozīme piešķirta muzikālajam fonam, tāpat jums patīk interesanti izgaismoti kadri..

Es neesmu pārliecināts, vai mums tas izdodas, bet esam iekšēji vienojušies, ka ārkārtīgi svarīga ir tieši vizuālā pieeja. Mēdz būt tā, ka citiem režisoriem nozīmīgs šķiet tieši saturs, bet forma kļūst tāda otršķirīga. Mums ir citādi – forma ir ļoti svarīga, tāpēc cenšamies piestrādāt pie tā, lai kadri būtu metaforiski un simboliski. Grūti jau tā izstāstīt, bet parasti sākumā ar operatoru izrunājam konceptu, daudz diskutējam par to, kuros brīžos KAS un KĀ tiks attēlots. Parasti iecerēto ainu izanalizējam – kāds varētu būt tās fons, lai pastiprinātu ideju? Konkrēta āķa nav.

Vai baumas par pirmo pilnmetrāžas filmu “Kurzemes vilkaču nostāsti” ir patiesas?

Nē, tā tomēr ir īsfilma, turklāt mana diplomfilma. Beigās mēs izlēmām to pārtaisīt un pabeigsim vien tuvākajā laikā. Pilnmetrāžas filmai šobrīd ir tikai aizmetņi, esam izstrādes agrīnajā stadijā, kad meklējam scenāristu, - lūkojamies pat ārpus Latvijas! Līdz šim paturam prātā domu attēlot mūsdienu sociālās problēmas, bet cilvēki, kam patīk rakstīt scenārijus, atzinušies, ka mūsu idejas viņiem šķiet par drūmu. Tāpēc vēlamies atrast tādu stāsta veidotāju, kuram nebūtu bail no neviennozīmīgas, smagas un drūmas tēmas, kurš izlasītu ideju un apgalvotu, ka viņš gribētu rakstīt vēl trakāk...