ZIŅAS  
„kim? Rezidences Balva 2015”. Attēls: Aleksandra Samuļenkova

Arterritory jautā - „kim? Rezidences Balvas” finālisti atbild 0

Rita K. Zumberga
27/02/2015

Šovakar, 27. februārī, plkst. 18.00 Latvijas Mākslas akadēmijā svinīgi tiks pasniegta „kim? Rezidences Balva”, kas vienam no pieciem finālistiem dos lielisku iespēju pavadīt divus mēnešus KW Laikmetīgās mākslas institūtā Berlīnē, reizē stiprinot profesionālās prasmes, konkurētspēju un starptautisko sadarbību, tāpat sekmējot Latvijas mākslas atpazīstamību ārvalstīs.

kim? Rezidences Balvas” kritērijus varēja izpildīt mākslinieki līdz 40 gadu vecumam, kuri aktīvi piedalās izstādēs un saistītajos pasākumos Latvijā un ārpus tās, kā arī pēdējo piecu gadu laikā ir piedalījušies vismaz vienā kim? veidotā projektā. Gada sākumā starptautiska žūrija no deviņiem pretendentiem, kas teicami atbilda prasībām, apbalvojumam kā atbilstošākos izvirzīja Ievu Epneri, Kasparu Groševu, Darju Meļņikovu, Krišu Salmani un Mika Mitrēvica un Kristīnes Kursišas radošo apvienību. 


(No augšas, kreisās puses) Darja Meļņikova, Ieva Epnere, Kaspars Groševs, Miks Mitrēvics un Kristīne
Kursiša, Krišs Salmanis. Kolāža no kim? publicitātes materiāliem

KW Laikmetīgās mākslas institūts ir īpaši atzīstama vieta laikmetīgās mākslas radīšanai un izstādīšanai – Berlīnes centrā esošais ēku komplekss ietver sevī ne tikai izstāžu zāles, pasākumu un darba telpas, bet arī kafejnīcu, mākslinieku studijas-dzīvokļus un darbnīcas – visu, kas nepieciešams radošo procesu stiprināšanai un atbalstam. Savukārt no māksliniekiem tiek prasīta vien ļaušanās notikumiem un pēcāk publiski apskatāms māksliniecisks veikums, lai novērtētu pieredzētā vai pirmatklātā raksturu.


KW Laikmetīgās mākslas institūts, Berlīne  © Fette Sans, 2011

Īsi pirms balvas pasniegšanas Arterritory.com, cenšoties izdibināt mākslas rezidenču nozīmību finālistu dzīvēs, izmantoja iespēju un uzdeva jautājumus arī par laikmetīgās mākslas lomu mūsdienu sabiedrībā un noskaidroja, vai ir kādi izteiksmes līdzekļi, kurus dēvēt par pietuvinātākajiem laikmeta garam.

Ko māksliniekam nozīmē atrašanās rezidencē,
apzināta izraušanās ārpus ierastā?

Ieva Epnere: Tā kā man jau iepriekš bijusi ļoti pozitīva pieredze ar mākslas rezidencēm, tad varu droši apgalvot, ka tās māksliniekam lielā mērā nāk par labu. Strādāšana ārpus ierastās vides ne vienmēr ir vienkārša, taču manā gadījumā nereti idejas un labākie darbi ir radušies tieši tur. 

Kaspars Groševs: Varu tikai minēt - ģeogrāfisks attālums no ikdienas niekiem, jaunas satikšanās, vides maiņa un nedzirdētas alus šķirnes.

Darja Meļņikova: Domāju, ka tā ir sava veida dekorāciju maiņa. Pārmaiņas vispār nāk pa labu… Radošiem procesiem it īpaši. Vide, cilvēki, dienas garums tiešā vai netiešā veidā ietekmē rezultātu.

Miks Mitrēvics: Rezidence nozīmē mākslinieka ķermeņa pārvietošanu uz citu vietu.  Ķermeņa mobilizāciju, diskomfortu ar neizbēgamu fizisku piepūli, kas savukārt veicina asinsriti, svaiga gaisa pieplūšanu smadzenēm un veselīgāku miegu pa naktīm.

Krišs Salmanis: Man ir sanācis būt divu veidu rezidencēs. Vienā notiek normāls darbs, tikai koncentrētā, no ikdienas blakus lietām attīrītā atmosfērā. Ir skaidrs uzdevums, ko gribu paveikt, un laiks un miers to izdarīt. Tā ir tapuši vairāki laikietilpīgi darbi. Otra veida rezidences ir izraušanās no pierastā. Tas notiek, ja rezidencei ir specifiski definētas prasības – vietējās publikas iesaistīšana, notikumu māksla, sakaru dibināšana, nodarbību vadīšana u.tml. Tas man ir izaicinājums, ko pievarēt ir grūti, taču dažkārt arī svētīgi. Par notikumu mākslinieku neesmu kļuvis, bet redzesloks paplašinās un gadās, ka atklājas negaidītas spējas.

Kāda ir laikmetīgās mākslas loma mūsdienu sabiedrībā?
Vai tai vispār var piešķirt lomu?

Ieva Epnere: Laikmetīgā māksla tiek radīta šodien, tāpēc tā tiešā mērā ir mūsu laikmeta spogulis. Ja mākslinieks ir sociāli aktīvs, tad ar mākslas palīdzību var aktualizēt kādus noteiktus jautājumus un skart tēmas, kuras nereti ir ārpus komforta zonas, iespējams, pat zināmā mērā nedaudz ietekmēt kādus procesus, kas notiek sabiedrībā. Īpaši šobrīd, kad ar sociālo mediju atbalstu var sasniegt ļoti plašu auditoriju. 

Kaspars Groševs: Mūsdienu sabiedrība, manuprāt, ir pārāk vispārināts vārdu salikums, bet noteikta sabiedrības daļa kultūru, tajā skaitā laikmetīgo mākslu, joprojām lieto dažādiem nolūkiem. Pārējos tā ķer netieši. Kāda īsti loma? Pakavēt brīvo vai neizmantoto laiku, kad pa TV neko interesantu nerāda, veikalā viss nopirkts un draugus slinkums apciemot. Varbūt pie reizes kaut ko paprātot, ar kādu pastrīdēties, sajusties, ka kaut kas noderīgs paveikts u.tml.

Darja Meļņikova: Ja runājam par lokālo situāciju, tad loma ir visnotaļ nenozīmīga. Mums ir diezgan šaura cilvēku grupa, kuru laikmetīgā māksla spēj ieinteresēt.

Miks Mitrēvics: Tāda pati kā laikmetīgajai mākslai pirms 100 gadiem – iedvesmot izkāpt laukā no savas ikdienas kastes un paskatīties uz plašākiem apvāršņiem.

Krišs Salmanis: Māksla ir viena no ļoti retajām nodarbēm, kurai nav lomas. Katrs mākslinieks pats nosprauž savas mākslas uzdevumu. Lēmums taisīt mākslu bez sabiedriskas nozīmības ir tikpat leģitīms kā lēmums ar saviem darbiem izmainīt pasauli. No tā varētu secināt, ka sabiedrībā mākslai piemīt atbrīvotājas loma. Vairums profesiju iegrožo - jurists darbā neceps maizi un autobusa šoferis nevadīs tramvaju. Tas ir tikai saprātīgi, taču neviļus veido priekšstatu par dzīvi kopumā kā reglamentētu, skaidros laukos sakārtotu sistēmu. Bet mākslinieks var vadīt tramvaju kā mākslas darbu, vai pats sev operēt aklo zarnu. Ja kāds šo praksi vēro, arī viņam varbūt kļūs pieņemamāki dažādi dzīvesveidi, mazināsies neiecietība pret atšķirīgo. Bet es to iztēlojos kā iespējamo mākslas blakni, tas noteikti nav tās uzdevums.

Vai, jūsuprāt, kāds no mākslas izteiksmes līdzekļiem šobrīd ir
tiešāk un tuvāk saistīts ar laikmeta garu kā citi?

Ieva Epnere: Protams, ka mūsdienās ar jauno tehnoloģiju klātesamību mākslā ienāk ļoti daudz jaunu instrumentu un izteiksmes līdzekļu. Nosaukt vienu konkrētu nav iespējams un, manuprāt, nav arī vajadzīgs.

Kaspars Groševs: Vispirms iedomājos, ka varbūt kāda 19. gadsimta mūzikas atskaņošanas ierīce, piemēram, fonogrāfs ar vaska cilindriem, varētu neatbilst laikmeta garam, tomēr no otras puses, – kādēļ lai es tā apgalvotu? Galu galā muzejos tādus joprojām var aplūkot, kāds noteikti veic kādus pētījumus šajā saistībā, internetā pieejami neskaitāmi ieraksti un fotogrāfijas, visbeidzot bez fonogrāfa visdrīzāk nebūtu visu pārējo mūzikas glabāšanas formātu. Tādēļ atbildēšu, ka, manuprāt, jebkuru izteiksmes līdzekli šodien var droši izmantot un lieki neuztraukties.

Darja Meļņikova: Augstas veiktspējas kompozītmateriāli. Māksla kļūst aizvien sintētiskāka.

Miks Mitrēvics: Šķidrie kristāli un akvarelis.

Krišs Salmanis: Laikmeta garu raksturo terorisms un IKEA, no kuriem ne vienu, ne otru neuzskatu par mākslu. Viss pārējais ir vienkārši neiedomājams iespēju un kombināciju mudžeklis. Tādā ziņā māksla un laikmeta gars šobrīd ir ļoti tuvi viens otram.

www.kim.lv