ZIŅAS  
(Fragments) Anatolija Belkina „Pašportrets” izstādē „Ļeņingradas andergraunds”. Foto: Jakovs Kaļmens

Nonkonformisms četrdesmit gadus vēlāk 0

Pāvels Gerasimenko
17/02/2015 

4. februārī Sanktpēterburgas Jaunajā muzejā atklāja izstādi „Ļeņingradas andergraunds”, kas veltīta pirms četrdesmit gadiem Ivana Gazas kultūras namā (1974. gada decembrī) un kultūras namā „Ņeva” (1975. gada septembrī) notikušajām izstādēm. Tās bija Ļeņingradā pirmās mākslinieku nonkonformistu ekspozīcijas, kuras varas iestādes atļāva rādīt plašākai publikai.

Jubilejas izstādē tās iniciators, kolekcionārs Īzaks Kušnirs eksponējis vairāk nekā divsimt darbus, ko radījuši deviņdesmit septiņi mākslinieki, tostarp trīsdesmit darbus, kas bija izstādīti arī abās vēsturiskajās izstādēs. Izstādes atklāšanā māksliniekiem – četrdesmit gadus seno notikumu dalībniekiem – uzdevu vienu jautājumu: kas ir palicis atmiņā kā galvenais to dienu notikums?


Aleksandra Arefjeva glezna izstādē „Ļeņingradas andergraunds”. Foto: Jakovs Kaļmens

Izstāde Jaunajā muzejā vispirmām kārtām uztverama no vēstures skatupunkta. Mākslinieku nākšana gaismā ‘Gazas-Ņevas’ pasākumos nebija vis jaundzimušas mākslas kliedziens, bet, drīzāk, jauneklīga deklarācija – „Es esmu!”.

Pašreizējā ekspozīcija ir visai raiba: tāpat kā pirms četrdesmit gadiem līdzās darbiem, kas neiztur moderna skatītāja kritiku, ir tādi, kas apliecina spēcīgu, nobriedušu talantu. Neiznāk nepamanījušam paiet garām Arefjeva loka un Sidlina skolas mākslinieku Vladlena Gavriļčika, Jurija Dišļenko, Jevgēnija Mihnova-Voitenko, Vladimira Ovčiņņikova, Jevgēnija Ruhina darbiem…


Leonīda Borisova darbs izstādē „Ļeņingradas andergraunds”. Foto: Jakovs Kaļmens

Oficiāli neoficiālo opozīciju, kas tolaik bija jaudīgs mākslas un sociālo procesu virzītājspēks, laikam ritot, arvien grūtāk dekonstruēt. Pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi bija Brežņeva stagnācijas pirmā desmitgade; kaut divēja domāšana vienmēr bija padomju dzīves sastāvdaļa, tomēr vēstures perspektīvā tuvs sistēmas gals, kas pienāks kādus desmit ar pusi gadus vēlāk, vēl pat nebija jaušams uz ikdienas dzīves horizonta. Izrādās, panākdami atļauju rīkot izstādi, cīnoties par tiesībām parādīt gleznas, piekārt afišas un uzaicināt publiku, mākslinieki tolaik bija vieni no pirmajiem, kas testēja varu un birokrātiju, dažkārt uziedami padomju monstra iekšienē neparedzētas krokas un kavernas, kas kļuva par ekoloģiskām nišām jaunradei. Sākoties astoņdesmitajiem gadiem, cīņa par radošajām tiesībām Ļeņingradā bija vainagojusies ar zināmiem panākumiem – neoficiālie mākslinieki kopā ar tādiem pašiem literātiem un rokmūziķiem izveidoja savu arodbiedrību. Šī kādreiz māksliniekiem tik svarīgā partijas piederība jau sen zaudējusi nozīmi, un Jaunajā muzejā notiekošajā izstādē skaidri var izcelt tikai šodien vairāk vai mazāk veiksmīgus un pazīstamus autorus.


Dalībnieki kultūras namā „Ņeva” 1975. gada septembrī

Gribas izdarīt vēsturisku secinājumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka, pirms atbildēt uz jautājumu, mākslinieki it kā atduras pret vienkāršu atziņu: modernā māksla, kas Krievijā eksistē, lielā mērā pateicoties mākslinieku cīņai par savām tiesībām septiņdesmitajos gados, ir palikusi sabiedrības nepieņemta – nedz kā domu izpausme veids vai saruna par būtiskām problēmām, nedz kā mākslas valoda.


Nikolajs Sažins un Anatolijs Vasiļjevs. Foto: Jakovs Kaļmens

Anatolijs Vasiļjevs

Pats galvenais bija tikt pāri sēdēšanai pagrīdē, eksistencei puduros, grupās. Visi, kas turējās katrs pats par sevi, savā nodabā, pēkšņi iznāca gaismā. Un pirmoreiz tikās ar iespaidu alkstošo Pēterburgas (toreiz Ļeņingradas) publiku. Interese par to, ko darām, bija spilgta, nevis virspusēja kā retu lietu muzejā. Bija mēģinājums ieiet mākslā un to saprast. Neviens negrasījās būt par nonkonformistu, par ‘citādi gleznojošo’, taču toreiz mākslas attīstības loģika salika cilvēkus šajās pozīcijās. Māksliniekus satvēra mākslas stihija un katru nolika nest savu nastu un pildīt sūtību.

Nikolajs Sažins
Joprojām ir saglabājusies liela notikuma, svētku sajūta: kad, iznācis no metro, redzi, ka jau pie tā ieejas sākas rinda uz izstādi, tas ir ko vērts! Šodien neko tādu nepiedzīvosi, kaut ir tik daudz izstāžu zāļu un ekspozīciju. Droši vien tajā laikā tas drīzāk bija sociāls, nevis mākslas notikums: katrs taču saprata, ka atbilstoši patiesai vērtību skalai, brīvai no šā brīža apstākļiem, tie darbi diez vai būtu pieņemamos augstumos, taču kopumā bija gluži labi. Kaut laiki bija grūti, padomju vara prata radīt svētkus (smejas). 


Solomona Rossina glezna izstādē „Ļeņingradas andergraunds”.
Foto: Jakovs Kaļmens 

Genādijs Zubkovs

Tas bija tiešām satriecošs piedzīvojums. Dzīvokļos un istabās Vladimirs Vasiļjevičs (Vladimirs Sterligovs, Genādija Zubkova skolotājs un mākslinieku grupas izveidotājs – red.) izstādes rīkoja jau pirms ‘Gazas-Ņevas’ pasākumiem. Tieši šīs izstādes atvēra kaut kādus iekšējos izplatījumus, kas nesaplok līdz šai dienai.


Valērijs Mišins. Foto: Nikolajs Simonovskis

Valērijs Mišins

Pats spilgtākais šajās izstādēs bija tas, ka tās notika. Un mēs bijām četrdesmit gadus jaunāki. Ja Padomju Savienībai būtu lemts eksistēt ilgāk, tās būtu turpinājušās, jo tas bija pilsoniskas nepakļaušanās akts, estētika bija otrajā vietā. Kad kultūras namā „Ņeva”, pie loga pīpēdami, skatījāmies ārā, redzējām rindu, kas vijās tālu prom kā Eizenšteina filmā „Ivans Bargais”, tikai sniega nebija.

Dāvids Plaksins

Tas bija lielisks sprādziens, no kura šodien diemžēl ir palikušas vien atbalsis. Pēc tam viss sāka iet uz tādu kā uzdevuma atvieglošanu. Šodien tādām izstādēm nav sociāla pamata. Toreiz gan. Toreiz mūs ļoti sildīja tas, ka Gazas kultūras namā cilvēki dienām ilgi aukstumā stāvēja nebeidzamās rindās, un daudzi tā arī netika iekšā.


Jurijs Petročenkovs (no kreisās). Foto: Nikolajs Simonovskis

Jurijs Petročenkovs

Kas bija tas galvenais toreiz, grūti pateikt, taču atmiņas ir patīkamas: skaties kinohroniku, redzi sejas, atceries un salīdzini. Kā senas dziesmas. Visas minūtes, kas tur pavadītas, saplūst veselā romānā.


Anatolijs Belkins. Foto: Jakovs Kaļmens

Anatolijs Belkins

Toreiz bija sajūta, ka mūsu ir tik maz, un apkārt – pelēka valsts. Tagad pelēkā valsts ir palikusi, un mūsu ir vēl mazāk.