Latvijas ainava piecu fotogrāfu un pētnieku skatījumā
Ekspresintervija ar fotogrāfu Alni Stakli
Agita Salmiņa
13/02/2015
“Latvijas ainava”
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs
13.februāris - 12.aprīlis, 2015
Šodien, 13. februārī, Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā tiks atklāta jaunā izstāžu sezona. Vienu no izstādēm veidojuši pieci spilgti Latvijas laikmetīgās fotogrāfijas pārstāvji: Arnis Balčus, Reinis Hofmanis, Alnis Stakle, Iveta Vaivode un Ilze Vanaga, kas piedāvā kritiskus un mākslinieciski izaicinošus stāstus par vidi, kurā dzīvojam, veidojot kolorītu un refleksīvu mozaīku par „Latvijas ainavu”. Vizuālais vēstījums papildināts ar zinātnisku rakstu krājumu par tēmu, kura tapšanā piedalījušies kulturologs Sergejs Kruks, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, filozofs Kārlis Vērpe, ekrāna mediju pētniece Laine Kristberga un Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas profesors Ivars Austers, bet grāmatu noformējis Krišs Salmanis.
Reinis Hofmanis. „Uguns”
Grāmata sākas ar Arņa Balčus fotostāstu „Viņpus Zilupei”, kas ir tapis Latvijas–Krievijas pierobežas novadā Zilupē. Izmantojot dokumentālā manierē tapušas fotogrāfijas, arhīva materiālus un nezināmu autoru fotogrāfijas, „Arnis konstruē pasakas naratīvam līdzīgu fotostāstu par vietu, kas ikdienas retorikā bieži tiek raksturota kā ekonomiski nestabila un Latvijai politiski nelojāla,” vēsta izstādes kurators Alnis Stakle. „Reinis Hofmanis fotostāsta „Uguns” ietvaros fotografē ainavas, kurās īpaša vieta ir atvēlēta ugunsgrēkam kā notikumam, kas piesaista vērotāju pūļus. Ugunsgrēka vērotāju šausmu un/vai skatīšanās baudas sastindzinātās pozas dūmu pielietajās ainavās kļūst par Reiņa fotogrāfiju galveno priekšmetu. Mans fotostāsts „R teorija” ir dienasgrāmatisks, daļēji dokumentāls, daļēji fiktīvs stāsts par Latvijas galvaspilsētu Rīgu. Fotostāstā es pievēršos šķietami dīvainām vietām, sastaptiem īpatņiem un neizskaidrojamām priekšmetu kombinācijām, radot personīgo Rīgas vizuālo teoriju.
Iveta Vaivode. „Klēpis”
Savukārt Ivetas Vaivodes fotostāsts „Klēpis” radīts, autorei atgriežoties savas dzimtas izcelsmes vietā Pilcenē, kas ir ciemats Latgalē. Vairāku gadu garumā Iveta, iepazīstoties ar vietējiem iedzīvotājiem un kļūstot par daļu no šīs komūnas, fotogrāfiski meklēja māju sajūtu, rodot to savas dzimtas sievietēs un lauku dzīves rāmajā ritējumā. Grāmatas beigās publicēts Ilzes Vanagas gleznainais fotostāsts „Mājas”. Ilzes šķietami vienkāršie, poētiskos kodos balstītie darbi nav viegli atkodējami, jo ir gan biogrāfiski, gan arī dziļi skar latviskās mentalitātes tapšanai vēsturiski un mitoloģiski nozīmīgo kultūrainavas daļu – jūrmalu.”
Izstāde būs aplūkojama līdz 12. aprīlim Daugavpilī, taču ar grāmatu jau šonedēļ var iepazīties arī Rīgas grāmatnīcu plauktos. Vairāk par izstādi un tapušo foto grāmatu vēsta Alnis Stakle.
Alnis Stakle. „R teorija”
Ar šiem pieciem fotogrāfiem esam jau pazīstami, taču kādi jauninājumi novērojami šajā izstādē? Kādas jaunas tendences vai skatupunkta maiņa atrodama viņu darbos, atklājot „Latvijas ainavu”?
Kaut arī mums šķiet, ka esam informēti par šo fotogrāfu darbiem, katra jauna darbu sērija iezīmē kādas viņiem līdz šim neraksturīgas pieejas un tēmas. Nebijušais šajā gadījumā ir gan autoru apvienošanās šādā kopprojektā, risinot specifisku tēmu vairāku gadu garumā, gan arī katra autora individuālais veikums. Grāmatā iekļautie fotostāsti ir piedēvējami Latvijas laikmetīgās autorfotogrāfijas skolai, kas vēsturiski balstās gan Rietumu fotogrāfijas diskursā, gan ietver sevī unikālas, tikai postpadomju videi raksturīgas kultūrietekmes. Šie pieci fotostāsti ieskicē jaunu paradigmu Latvijas autorfotogrāfijā, kurai ir raksturīga novēršanās no konvencionāli skaistā un pievēršanās ikdienišķajam, personīgajam un šķietami nesvarīgajam ainavā.
Vai varat iezīmēt spilgtākos kadrus „Latvijas ainavā” un par ko tie liek aizdomāties, par ko tie reflektē?
Manuprāt, kļūdaini ir gaidīt no fotogrāfijas spilgtākos kadrus, jo autorfotogrāfijas diskursā sērijas darbu kopums rada jēgu. Atsevišķi attēli reti spēj atklāt kopējo sērijas vēstījumu. Īpaši ņemot vērā, ka darbi tapuši vairāku gadu garumā.
Izejot no tā, sastopoties ar šiem pašiem stāstiem foto grāmatā, kā tie sasaucas ar pētnieku veiktajiem novērojumiem un secinājumiem par ‘Latvijas laikmetīgo ainavu’? Vai abi – vizuālais stāstījums un intelektuālais novērojums – vēsta vienu un to pašu ?
Vizuālais un verbālais atšķirīgi konstruē jēgu. Atšķiras gan stāsta kods, gan arī atkodēšana. Var teikt, ka jēga tiek konstruēta, pretstatot vizuālo verbālajam vai otrādi. Šai grāmatā pieci Latvijas fotogrāfi un pieci zinātnieki apvienojušies unikālā starpdisciplinārā pētījumā par Latvijas laikmetīgo ainavu. Grāmatas virstēma ir ainava – virsma kontemplatīvam skatienam, skatuve īpatnam vai ikdienišķam notikumam, kā arī, protams, katalizators indivīda tapšanai par to, kas viņš kļūst tikai kādas konkrētas ainavas ieskauts.
Ilze Vanaga. „Mājas”
Ko pētnieki secinājuši un kādām problēmām tie pieskaras pētījumā par Latvijas laikmetīgo ainavu?
Es laikam nespēšu dažos teikumos raksturot precīzi grāmatas saturu, taču būtiskākais ir tas, ka grāmatā ainavas attēlojums un refleksija par to bieži vien tiek konstruēta, meklējot un atrodot gleznaino un sublīmo ikdienišķajā, vēršot skatītāja skatu nevis uz nesasniedzamo tālumā, bet aicinot pašreflektīvi ielūkoties sevī un vidē tepat līdzās.
Vai tapusī grāmata ir ierasta foto grāmata vai arī tā ir kaut kādā ziņā inovatīva?
Mums izvērsās brīnišķīga sadarbība ar Krišu Salmani kā grāmatas mākslinieku. Līdzīgi kā Kriša mākslas darbos – smalkas nianses pauž nozīmīgus vēstījumus – arī grāmatas dizains sevī ietver Krišam vien raksturīgās pieejas, kas sākas ar grāmatas vāku un klusi turpinās līdz grāmatas noslēgumam.
Alnis Stakle. „R teorija”
Jūs pats izstādē piedalāties ar foto stāstu par Rīgu - it kā tik pazīstamu un zināmu teritoriju. Kādu to ieraugāt šajā foto stāstā? Vai nebija sarežģīti veidot skatījumu no ‘iekšienes’?
Rīga kļuva par manu mājvietu 2011. gadā, un man Rīga līdz ar to nav nemaz tik pazīstama, zināma un iekšēja teritorija. Mans stāsts par Rīgu arī nav gluži dokumentāls vai žurnālistisks. Respektīvi, es nevēlos ilustrēt kādu sociālpolitisku aktualitāti. Mani darbi stāsta par manu personīgo ceļu caur pilsētu kā teritoriju, un, lai pietuvotos tai, lai skaidrotu to sev pašam, es radu personīgo Rīgas vizuālo teoriju. Tas, protams, nav empīrisks pētījums, bet daļēji fikcionāls, daļēji dokumentāls attēlu kopums, kas tapis vairāku gadu laikā Rīgas teritorijā. Šajos darbos man ir svarīgi nenovilkt pašam striktu robežu starp patieso un izdomāto, atstājot to skatītāju ziņā, kas, manuprāt, paver skatītājiem daudz plašākas iespējas vēstījuma jēgas meklējumos un interpretācijās.
