Foto

Sastapt nemitīgu pirmatklāsmi

Ekspresintervija ar mākslinieku Kasparu Zariņu 

Rita K. Zumberga
10/02/2015

“Četras izstādes”
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs
13.februāris - 12.aprīlis, 2015

Četri Zariņi, vienoti un reizē tik atšķirīgi, gādājuši par vairākiem pārsteigumiem Daugavpils Marka Rotko mākslas centra izstāžu sezonas atklāšanas projektā – 13. februārī plkst. 16.00 iepazīsim “Četras izstādes”, kas sevī iemieso Vijas Zariņas “Portretus”, Kaspara Zariņa “Simptomus”, Paulas Zariņas “Apziņas” un Martas Zariņas-Ģelzes “Asaru kolekciju”.

Projekta kuratore Inga Šteimane atklāj, ka Vija Zariņa pirmo reizi ķērusies klāt lielizmēra portretgleznu sērijai, savukārt Kaspars Zariņš izmēģina spēkus ārpus ierastajām robežām – atteicies no audekla un eļļas, radot darbus jaunā tehnikā uz saplākšņa ar fleksi, turklāt abstraktā stilā. Paulas Zariņas gleznas turpina viņas interesi par ainavu, bet priekšplānā izvirza tās metafiziku. Diemžēl, piedzīvojot skumju un liktenīgu pavērsienu, Martas Zariņas-Ģelzes instalāciju redzēsim vien konceptuāla izklāsta veidā.

Rīkojot izstādi Daugavpilī, šķita mazliet nepareizi atstāt bez ievērības saikni ar Marka Rotko mākslu, tāpēc katrā no ekspozīciju aprakstiem piezīmētas interesantas sakritības, kas pašu mākslinieku neatkarīgo veikumu tikai paspilgtinās.

Kasparu Zariņu uzrunājām īsi pirms došanās ceļā, sagatavošanās darbi paredzēti jau savlaicīgi, - izstādes visām četrām daļām tiek veidoti īpaši iekārtojumi un stendu izvietojumi. Iesaistīto ļaužu nopietno pieeju mākslinieks apstiprina arī vēlāk, stāstot, ka viņa lielizmēra mākslas darbus uz Daugavpili vedīs termoregulācijas autobusos, neļaujot jebkādiem apstākļiem ietekmēt to kvalitāti. Tāpat, pārstāvot galvaspilsētnieku intereses, nākas uzzināt, ka vismaz daļu no izstādes visticamāk redzēsim arī Rīgā. Taču sarunu labpatīk uzsākt ar tincināšanu – kā tas nākas, ka audekla vietā nu jaušams saplāksnis, kurā rindojas neskaitāmi lieli un mazi dobumi ar gredzeniem?


Kaspars Zariņš. D. saplāksnis, akrils, slīpējums ar leņķa slīpmašīnu. 200x120cm. 200x120cm

Mākslas notikumu sekotājiem, kas pieraduši pie jūsu iepriekšējiem veikumiem, par pārsteigumu, iespējams, kļūs pilnīgi jaunais izteiksmes veids – spēle ar saplāksni. 

Cilvēki varbūt to nezina, bet būtībā finieri kā tādu esmu jau reiz izmantojis 2002. gadā, kad izstādē galerijā “Daugava” biju eksponējis 70 cm augstas un aptuveni 40 cm platas kastītes, - būtībā apaļgleznas, kā es tās saucu. Vai, precīzāk sakot, kantainas gleznas, kurām var apiet apkārt. Tāpat ir bijušas gāzbetonā kaltas sejas.

Kopš laika, kad pārstāju izmantot Pedanta tēlu, – attīstoties ‘aiziešanas’ procesam, katrā izstādē šobrīd mēģinu meklēt un atrast jaunas un citādākas izteiksmes formas, kas atspoguļotu manas ieceres. Šajā gadījumā doma radās organiski - mājās slīpējot koka grīdu, taču savu ietekmi noteikti atstāja arī Parīzes FIAC mākslas meses apmeklējums, kurā vienkārši ar ‘antenām’ uztvēru jaunu ideju. Sekojot notikumiem Eiropas mākslas attīstībā, nonācu pie domas, ka vēlos uztaisīt gleznu vai vizuālu attēlu, kas būtu ar viena materiāla dominanti - materiāls pārstāvētu 80% no šī mākslas akta. Šī tendence vizuālajos attēlos ir novērojama – pat bronzas plāksne var kļūt par gleznu. Man tas šķita interesanti, tur sastopama arī nemitīgā pirmatklāsme - slīpējot šos 3 cm biezos finierus, iedziļinoties procesā, man nav ne jausmas, kas pēcāk tur atklāsies. Tikai darot šo darbu, tu to saproti. Principā tā ir savaldīta improvizācija, kas savienota ar apzinātu krāsas izvēli, ko piemeklēju konkrētajam finierim. 

Eiropā novērojami impulsi šādam izteiksmes veidam ar materiālu?

Jā, sekojot līdzi tam, kas notiek pasaulē, skaidri redzams, ka glezniecība tās klasiskajā izteiksmē, kā mēs to pazīstam līdz 20. gs. beigām, kļūst par retu parādību. Ar to principā nodarbojas tie mākslinieki, kas apguvuši profesionālo glezniecību. Bet tas, kas notiek pašlaik, vismaz, kā es to saprotu, - glezniecība transformējas. Tā apaug un papildinās ar idejām dažādu materiālu izvēlē, kas, protams, neizslēdz arī klasiskos medijus, taču samanāms - kur viens materiāls kļūst par dominanti, tas visbiežāk vairs nav klasiskais materiāls. Tās jau var būt stikla pērlītes, vai tie paši Demjena Hērsta tauriņi. 

Vispār mūsdienās māksla ir ļoti sajaukusies un starp dažādām tās izpausmēm tādas striktas robežas jau vairs neeksistē. Otra tendence, kas notiek, – klasiskās tehnikas tiek pārradītas ar iespējami modernākiem materiāliem, princips tiek paņemts, bet ielikts jau pavisam citā ‘sistēmā’, ja tā var izteikties.


Kaspars Zariņš. B. saplāksnis, slīpējums ar leņķa slīpmašīnu. 200x120cm. 200x120cm

Atklājiet mazliet savu darbu radīšanas praktisko pusi – kā tapuši “Simptomi”? Vai ir izvēlēts konkrēts saplāksnis, vai krāsu izvēle ir nejauša?

Izmantoju divpadsmitkārtīgu saplāksni, kur katrs no tiem ir 2 metrus augsts, 1,20 metru plats. Katrs darbs sastāv no divām šīm plāksnēm, lai gan labprāt uztaisītu vēl lielāku, bet vietas un apstākļu ierobežojumi to liedz. (smejas) Izmantoju akrila krāsas, bet reizē paturēju prātā svarīgāko – vēlējos, lai materiāls saglabā autentiskumu. Tāpēc ir pat darbi, kuros vispār nav krāsas – tikai saplāksnis un slīpējums, ko savukārt veicu ārā, svaigā gaisā, tie ir briesmīgi putekļi! Principā tas ir savā veidā brutāls un reizē arī delikāts process, jo jādarbojas ar slīpripu, kas ‘iet’ līdz pat 2,5 cm dziļumā. Finieris ir interesants materiāls, katra šķiedru kārta līmēšanas procesā tiek likta pretējā virzienā, tādējādi es ar savām darbībām iegūstu šo īpašo zīmējumu.

Krāsas gan izvēlējos intuitīvi, – piemēram, dzeltenās, baltās un zilās krāsas paņēmu tīrā veidā, jo likās ļoti piemērotas, savukārt sarkanais darbs sastāv no dažādiem sarkanajiem toņiem. Savā ziņā bija svarīgi pielietot Īva Kleina (Yves Klein) principu, kurā viņš savulaik pierādīja, ka viena krāsa var būt informācijas nesēja.


Vija Zariņa. Paula. 150x150cm

Kā radās doma par vērienīgo Zariņu ģimenes četrdaļīgo ekspozīciju?

Vairāku sakritību rezultātā – aptuveni pirms gada mūsu ģimenes draugi no Latgales puses uzvedināja uz ideju izstādīt darbus Rotko centrā. Satiekot izcilo profesionāli, kuratori Ingu Šteimani, tā arī tas materializējās. Izdomājām konceptu, aizbraucām vairākkārtīgi uz pašu Rotko centru, kur savukārt izveidojās laba sadarbība ar Māri Čačku un pārējiem darbiniekiem. Viņi piedāvāja lielisku versiju – četras plašas telpas, katru aptuveni uz 100 kvadrātmetriem, kas zināmā mērā ir gods un prieks. Izlēmām katrs taisīt savu izstādi, jo, paldies Dievam, māksla ir individuāls akts, nevis kaut kas kopējs.

Tiešām šīs četras daļas ir ārkārtīgi dažādas, - mums būtu interesanti uzzināt jūsu redzējumu īsā formā par katru no tām.

Mums visiem bija pārliecība, ka nevēlamies atdarināt Rotko un tamlīdzīgi, bet Šteimane uzstāja, ka izstādītajiem darbiem savā ziņā tomēr būtu jāizriet vai kaut kādā veidā jātuvinās Rotko mākslai, kas, piemēram, man derēja – iepriekšējā izstādē galerijā “Alma” arī pārstāvēju abstrakcionismu. Interesanta sakritība, ka Rotko kā tīrs abstrakcionists arī piedzima vien 47 gadu vecumā, - man ir 52 gadi. (smejas) Tas kaut kādā mērā liecina, ka cilvēks zināmā briedumā, iespējams, nonāk pie sava veida idejas skaidrības jeb attīrīta mākslas ceļa, kā arī pārstāj baidīties no novitātes. Taču tam jau pamatā palīdz iepriekšējā pieredze.

Runājot par pašu izstādi, jāpiemin, ka diez vai mēs kādreiz atkārtosim šādu mākslas aktu, jo zināmu apstākļu dēļ Marta vairs nav šajā pasaulē. Tāpēc viņas iecerēto un izstrādāto konceptu, kas ir ļoti skaidri un konceptuāli definēts, mēs izlēmām izvietot izdrukas formā, - pašu darbu jau nevar uztaisīt... 

Kas attiecas uz Viju – viņai arī viss šis ir sava veida izaicinājums. Viņa uzgleznojusi lielas sejas jeb portretus, kuros esam pārstāvēti gan mēs, četri ģimenes locekļi, tāpat arī sveši cilvēki. Šķiet, šajās gleznās viņa mēģina vērsties pie skatītāja ar tiešo informatīvo jeb pētošo atklātību, taču pati to noteikti definētu skaidrāk. 

Savukārt Paula, kā jauna gleznotāja, ir sava mākslas ceļa sākumā, – manuprāt, viņā savienojusies gan mana, gan sievas, gan varbūt pat mana tēva krāsu sajūta – tā ir ļoti īpaša un skaista. Tāpat viņas darbiem piemīt arī kaut kāds sievišķīgs noslēpums, kas ir ļoti labi, jo māksla bez noslēpuma nav nekas. 


Paula Zariņa. Astotā apziņa. 180x160cm

Savai darbu sērijai dodot vārdu “Simptomi”, apzināti jokojāties un spēlējāties ar cilvēku uztveri, kuri automātiski mēģina atbildēt uz mūžīgi satraucošo jautājumu “kam simptomi?”

Nē, nosaukums piedzima nejauši, kad mēs vienkārši ar Ingu Šteimani sarunājāmies. Starp citu, izstādē tiks rādīta filmiņa, kur stundas garumā mēs visi esam stāstījuši par gatavošanās procesu, un tur es atklāju, ka šie simptomi ir savā ziņā zīmes. Tos izmanto gan medicīniskā aprakstā, tāpat tie var būt laika simptomi. Nekādā gadījumā nevēlos skatītājam parādīt ar pirkstu, kas viņam būtu jāredz, un tāpēc simptomi savā veidā vizuāli ir līdzīgi... simptomiem. (smejas) Primāri tā ideja saistījās ar dabas novērojumiem, piemēram, ar jūras dibenu.

Bet, vispārīgi runājot, jebkura māksla, kas tiešām ir patiesa, atspoguļo savu laiku. Laikmetīgs nav tikai tas, kas izmanto tikai sava laika paņēmienus, - tas noteikti nenozīmē, ka saturs ir laikmetīgs. Pieminu to saistībā ar iecerēto Laikmetīgās mākslas muzeju (par kuru neviens nezina, kur tas būs un kas tur būs) – pienācis pēdējais laiks beigt māksliniekus iedalīt, kā es saku, ‘spitālīgos’ un ‘mazāk spitālīgos’ jeb ‘laikmetīgos’ un ‘nelaikmetīgos’ un vēl sazin kādos. To jau laiks izsijās, vai kāds bijis laikmetīgs, vai nē. Tas viss ir diezgan mulsinoši un, man šķiet, – nepareizi. Kad cilvēki vienosies, ka māksla, vai nu ir, vai mākslas nav, - tad arī strīdi beigsies.

www.rothkocenter.com