ZIŅAS  
Andrejs Strokins. Foto no personīgā arhīva

Meklēju esenci, ne īstenību 0

Fragments no intervijas ar fotogrāfu Andreju Strokinu

Rita K. Zumberga
05/02/2015

Andrejs Strokins (1984) atzīst, ka fotogrāfijai pievērsies samērā vēlu, – pabeidzot Celtniecības koledžu, saņēmis dāvanā mazu digitālo kameru, kuru ceļojumā uz Poliju aiz garlaicības licis lietā. Knipsējis baložus un visādus niekus, līdz process iepaticies. Jāsaka, - par laimi! Jau šovakar, 5. februārī, plkst. 18.30 Laikmetīgās Mākslas centra Ofisa galerijā tiks atklāta Strokina pirmā personālizstāde Latvijā - „Traucējumi un šķēršļi”, kurā mākslinieks pievērsies alkohola tēmai, kas izpaužas gan kā savdabīgs psiholoģisks stāvoklis, gan ritualizēts kultūras fenomens.

Savulaik Strokins veiksmīgi darbojies foto žurnālistikā, bet darbu aģentūrā pametis rutīnas un apnikuma dēļ, taču paturot prātā vēlmi sfērā padarīt ko nozīmīgāku. Lēmuma pamatotība apstiprinājās, kad viņš kā neatkarīgs fotogrāfs pamanījās uzvarēt vairākos nozīmīgos fotokonkursos – Kaunas Photo Star, La Quatrieme Image, Photo Annual Awardsdokumentālās fotogrāfijas kategorijā u.c. Tomēr pats par savu lielāko panākumu Andrejs dēvē iekļūšanu World Press Photo organizētajā Joop Swart meistarklasē ‘2014, kurā tiek izvēlēti 12 vistalantīgākie fotogrāfi – nākotnes foto žurnālistikas cerības. “Tas ir lieliski, ka esmu to fotogrāfu skaitā, kuru sniegums ilgtermiņā diktēs industrijas trendus. Meistarklase ne tikai bija laba iespēja sevi pieteikt starptautiskajā tirgū, bet arī labs variants, kā nodibināt kontaktus ar sfēras līderiem,” viņš priecājas.

Jāpiebilst gan, - panākumi sekojuši pamatīgam darbam un pieejas meklējumiem, visupirms nācies atrast sev piemērotāko foto kameru, ar kuru radīt savu personīgo ‘rokrakstu’, bet idejiskā līmenī savas pēdas noteikti atstājis Strokina iecienītais fotogrāfs Weegee, kuram patika spēlēties ar kadra psiholoģiju – uzņemot Ņujorkas kriminālās epizodes, fotogrāfijā tikām neparādījās pašas slepkavības vai autoavārijas, bet, piemēram, cilvēku pūlis, kas atnācis uz to noskatīties.


No izstādes “Traucējumi un šķēršļi”. Foto: Andrejs Strokins

Ar Andreju tiekamies īsi pirms ekspozīcijas uzstādīšanas un kopā ar Sergeju Timofejevu cenšamies uztaustīt notikumus, kas izkopuši fotogrāfa domāšanu, kā arī noskaidrojam gaidāmās izstādes pamatnotis. Piedāvājam fragmentu no intervijas, ar ko plašāk varēs iepazīties Arterritory.com krievu valodas versijā.

Lai gan Bolderāja neskaitās savs rajons, Strokinam tā ir īpaša vieta - fotografēt tur braucis bieži. Izeja uz jūru, vēsturiskā arhitektūra un interesantie krievvalodīgie ļaudis, kas, dzīvojot izbijušā padomju militārā zonā, ieguvuši savdabīgu zīmogu, nu, kļuvuši par lieliskiem iemesliem atgriezties. Pēcāk teritoriju ‘paplašinājis’ un sācis apciemot arī Daugavgrīvas un Spilvas rajonus.

Andrejs Strokins: Savā vizuālajā pieejā meklēju kaut kādus ekstraordinārus momentus, kādas noteiktas situācijas un lietas. Bolderāja pēc būtības nav nemaz tik interesanta, man liekas,- ja cilvēks no malas tur aizbrauktu, diez vai pamanītu tās lietas, ko es redzu. Es meklēju esenci, īstenības šajās fotogrāfijās nav, bet noķertie kadri ir kā atslēgas momenti man pašam. 


No fotosērijas “Cilvēki kāpās”. Foto: Andrejs Strokins

Kad sastopies ar tādiem mežonīgiem brīžiem, kā situācijā ar tiem iereibušajiem vīriem uz ledus, vai redzi tikai vizuālo aspektu? Vai tomēr situācija pati par sevi arī svarīga?

Protams, situācija arī ir svarīga. Piemēram, foto uz Daugavgrīvas ledus tapa tāpēc, ka viens no vīriem pats palūdza, lai es viņu nofotografēju. Viņš bija tik ļoti piedzēries, ka sāka vilkt nost kreklu, paņēma un pacēla milzīgu ledus gabalu, līdz tas izvēlās no rokām uz uzkrita uz blakus esošās sievietes galvas. Otrs vīrietis sāka uz viņu aurot – “Tu ko? Ko aiztiec manu sievieti?!” – es nospiedu vienu kadru un aizbēgu no turienes. (smejas) Piedzērušies ļaudis tur, protams, ir daudz, likās, ka kaut kā viņi jāparāda.

Vai tas bija aizsākums arī konkrētajai fotoizstādei “Traucējumi un šķēršļi”, kad pamanīji, ka situācijas ar iereibušiem ļaudīm var izskatīties interesanti?

Nē, šis vairāk bija sevis izzināšanas projekts - vairāk par mani un manu vidi, par iedzeršanas vajadzībām. Teiksim tā, - tas, kas notiek Bolderājā, jau ir alkoholisms. Bet šajā projektā es nemēģinu runāt par alkoholismu, par tādu kā atkarību, bet vispār par sociālo rituālu - pats pie sevis centos saprast, kāpēc ir jālieto alkohols, lai socializētos?


No izstādes “Traucējumi un šķēršļi”. Foto: Andrejs Strokins

Kas atklājās šajā izziņas procesā?

Tā kā esmu ļoti kluss un bieži vien nerunīgs, aizejot uz kādu pasākumu, alkohols ir kļuvis par veidu, kā noņemt stresu. Man nav problēmas sarunāties ar vienu vai diviem, bet tieši daudziem cilvēkiem - ātri, ātri pāris vīna glāzes, - un tad jau var kaut ko runāt. Mēģināju atrast priekš sevis veidu, kā no tā aiziet, vēlējos paskatīties uz  šīm situācijām – bāriem un tusiņiem - no malas, nedzerot tajā brīdī. Varbūt tas raksturo visus manus projektus, - esmu vērotājs, kaut kādas lietas pamanu un nofotografēju; neesmu stāstnieks, vairāk strādāju ar tēliem.

Fotogrāfijām, protams, apakšā ir visādi stāsti. Krēsls ir no mediju telts Positivus festivālā,  un tajā brīdī likās, ka lieliski ilustrē reibuma stāvokli, kuru mēģināju attēlot, lai gan tas ir kas ļoti abstrakts un praktiski netverams. Savukārt atkritumi ir Daugavgrīvas dabas liegumā pēc Jaunā gada svinībām, 1. janvārī aizbraucu uz putnu vērošanas torni un tas skats fotografēts no tā. Bet meitenes foto ir no Mākslas akadēmijas karnevāla pagājušogad.


No izstādes “Traucējumi un šķēršļi”. Foto autors nezināms

Jautājums rodas par tām dažām senilā paskata fotogrāfijām, kas iekļautas pa vidu fotosērijai. Tās izskatās kā no citas pasaules, kāds ir to stāsts?

Jau kādu laiku nodarbojos ar amatierfotogrāfiju kolekcionēšanu, meklēju senas bildes dažādos antikvariātos, visādos interesentu salidojumos. Šīm fotogrāfijām nav nekāda konteksta, nav arī zināms autors vai laiks. Nekas nav zināms. Toties man bija interesanti tās izmantot savā kontekstā, kas varbūt atklāj zināmu sāpi attiecībā uz medijiem – bieži vien, kad strādāju aģentūrās, manas bildes tika izmantotas dažnedažādos kontekstos, ne tādos, kādos es gribētu tās rādīt, ne tādos, kādos tās tapa. Principā tās kļuva par ilustrāciju rakstam vai kādai paustai domai. Es gribēju pastrādāt ar to pašu, vārdu sakot, manipulēt ar šīm fotogrāfijām, veidojot kādu naratīvu. Tā kā iedzeršanas lieta nav ne manas paaudzes problēma vai ikdiena, bet tā jau velkas līdzi no sensenām dienām, likās, ka tas būtu normāli, ja saliktu abu veidu fotogrāfijas kopā.


No izstādes “Traucējumi un šķēršļi”. Foto autors nezināms

To pases bildi, kas izskatās kā salīmēta kopā, tādu arī atradu - kur parasti blakus ir četri foto, divi bija nogriezti, bet atlikušie ielocījušies viens uz otra, kas man likās interesanti šajā kontekstā. Principā visas bildes, kas ir šajā projektā, ir mani novērojumi vai atradumi – es neesmu neko inscenējis. Bet tas arī ir milzīgs apgrūtinājums, jo kaut kādu ilustrāciju projektu es varētu uzbliezt nedēļas laikā, taču ar novērojumiem ir sarežģīti, ne katru brīdi kaut ko tādu pamani. Savā uzstādījumā mēģināju nerādīt, kā cilvēki dzer tusiņā, bet centos vienkārši izvilkt no tā kaut kādu abstraktu momentu.

Tieši vēlējos jautāt – piemēram, lietuviešu fotogrāfs Rimalds Vikšraitis savās fotogrāfijās atklāj precīzu skarbumu saistībā ar alkoholu un cilvēkiem, vai tu apzināti atstāj kaut ko kadrā, vai izvairies? It kā ir situācija, bet neatbilst kaut kādam tavam uzstādījumam par atklātumu?

Es varu būt pasākumā un just – ir moments – bet man liekas, ka tas ir tāds Kartjē-Bresona (Henri Cartier-Bresson - red.) mīts, ka tu nospied slēdzi, uztaisi vienu kadru un viss ir – liec pie sienas! Čerņa var parādīties, bet es nevēlējos to rādīt tādā klišejiskā izpratnē. Viens no piemēriem ir fotogrāfijā ar puisi zaļumballē, kas gulēja zemē ar uzrakstu ‘kopā lopā’ uz pieres. Tā ir vienīgā bilde no mana arhīva, kuru fotografējot neapzinājos, kā to izmantošu, stāvēja cietajā diskā un, kad sāku strādāt pie šī projekta, likās, ka tā varētu organiski iekļauties. 


No izstādes “Traucējumi un šķēršļi”. Foto: Andrejs Strokins

Tavās fotogrāfijās bieži parādās dažādas sabiedrības grupas, dažādas paaudzes, reizēm vispār nav redzami cilvēki. Citkārt no malas, nezinot kontekstu, grūti saprast tavas fotosērijas ideju - it kā tā sastāvētu no tik daudziem maziem atsevišķiem dzīves mirkļiem, radot iespaidu, ka doma ir paslēpta.

Bet tā ir fotogrāfijas būtība. Tu ieliec kaut ko kadrā, bet viss pārējais paliek ārpusē. Man nav uzstādījums paslēpt kaut ko, vai padarīt nesaprotamu un superdīvainu, - piepūle ir vajadzīga arī no skatītāja. Skaidrs, ka tā nav parasta reportāžas fotogrāfija, tas nav ziņu materiāls, tas ir jālasa kaut kā citādāk. Mums Latvijā tieši no skatītāja puses vispār nav spēcīga vizuālā kultūra, neesam pārāk izglītoti. Kā to mainīt? Ieteiktu iet uz izstādēm un interesēties. (smaida)

Kā iepriekš atklāji, šajā jaunākajā izstādē esi pētījis smalko robežu, kas sākusies no sevis paša. Vai esi kādreiz apzināti nostājies kameras otrajā pusē, lai kaut ko no malas noskaidrotu?

Jā, esmu, bet tas bija vairāk tāds kā sevis izzināšanas process mācību nolūkos. Savulaik Ludzā pārģērbos vietējo iedzīvotāju drēbēs un ļāvu viņiem mani iemūžināt. Bet, jāatzīstas, selfiji mani neuzrunā. (smejas) Taču kaut kādā mērā es tāpat parādos visās fotogrāfijās, - nevis fiziski, bet tieši veids, kā es fotografēju. Tas ir neizbēgami. 

strokins.info
www.lcca.lv