ZIŅAS  
Supervāka noformējumā izmantota Romāna Korovina bilde no sērijas “White Cube”

Ekspresintervija ar izdevuma „Talka” veidotāju Vladimiru Svetlovu 0

Agita Salmiņa
02/02/2015 

Izdevniecībā „Orbīta” tapis 174 lapaspušu biezs izdevums, kas vizuālā un tekstuālā formā vēsta par latviešu detektīvu, tā autoriem un varoņiem, diplomātiskajām dāvanām un dāvanām vispār, mītiem, kas veidojas ap slaveniem cilvēkiem, personāžiem, Rīgu, rituāliem, lietām. Taču šis nav parasts izdevums, tas savā būtībā balansē starp žurnālu un grāmatu un ir sava veida eksperiments tā radītājiem – Vladimiram Svetlovam un Annai Volkovai, kuri, to veidojot, centušies paši rast atbildi uz jautājumu, kādā virzienā šobrīd dodas drukātie izdevumi un kā radīt izdevumu, kas saturiski ‘cīnās’ ar laiku.

Izdevumā lielu lomu spēlē vizuālais noformējums, to veido dokumentālas, inscenētas un modes fotogrāfijas, kuru autori ir latviešu un ārzemju fotogrāfi. To vidū ir Gunārs Binde, somu fotogrāfs Henriks Dunkers (Henrik Duncker), igauņu fotogrāfe Krista Meldere (Krista Mölder), kā arī Maija Kurševa un Pēteris Līdaka. Savukārt saturisko daļu veido scenāriju un romāna fragmenti, īsas lugas un, protams, dzeja, savu lomu tajos veltot oriģinālvalodai. Ar šo ‘lēni novecojošo’ publikāciju, kā to raksturo tās veidotāji, iespējams iepazīties galerijā „Istaba” un veikalā Nice Place Mansards, bet plašāk par to komentēt Arterritory.com aicināja vienu no „Talkas” veidotājiem Vladimiru Svetlovu.



No Vladimira Svetlova sērijas “Коллекция”

Raksturojiet, kas ir „Talka” – grāmata vai žurnāls? Un kas veido tās saturu?


„Talka” ir gadagrāmata, taču pēc sava rakstura ir tuva žurnālam. Saturiski mūs interesē temati, kas pēc būtības ir ļoti līdzīgi tiem, kuriem pievēršas žurnālu kultūra – zvaigznes, mode, dizains, intervijas. Taču mēs uz šiem tematiem skatāmies no cita skatupunkta. Mēs spēlējamies ar stereotipu par žurnāliem. Ar šo izdevumu vēlējāmies parādīt, ka šim saturam var būt cits risinājums. Mani personīgi interesē jautājums, vai un cik ilgi žurnāls var izdzīvot un kādā veidā.„Talka” ir personificēts skatījums par šīm žurnālu tēmām. Varoņu (autoru – red.) izvēlē ļaujam viņiem brīvi izteikties, mēs viņiem uzticamies. Žurnāla saturā ir daudz mistiskā un nepārbaudītā, piemēram, viena no intervijām ir ierakstīta spiritiska seansa laikā. Svarīgi, ka mums pieder brīvība individuāli izvēlēties varoņus, kas šķiet aktuāli. Tikai, atšķirībā no žurnāla, to aktualitātes amplitūda šajā gadījumā ir pāris desmiti gadu. Šajā izdevumā vēlējāmies runāt par laiku – par to, kas ir izmainījies laika posmā no 20. gadsimta vidus līdz mūsdienām. No otras puses mūs interesē varoņi un lietas, kas dzīvo ilgtermiņā, kas ir kā ikoniskas figūras.


No Mārtiņa Grauda un Vladimira Svetlova materiāla “Кастинг”

Nenoliedzami vizuālais salikums, radot „Talku”, bijis svarīgs. Kādu vēlējāties radīt izdevuma vizuālo tēlu?


Kopā ar Annu Volkovu, izdevuma foto un māksliniecisko materiālu redaktori, tiecāmies uz to, lai žurnāls izteiktu komentāru gan tekstuāli, gan vizuāli. Viens no pamattematiem ir Latvijas detektīva fenomens, kas spilgti uzsprāga 70. gados. Iepazīstoties ar [Anatola] Imermaņa detektīvu, pamanījām, ka tā galvenais varonis inspektors Mūns nav skaidri iezīmēts, mēs uzzinām, ko viņš dara, bet tā arī negūstam priekšstatu par to, kāds viņš ir. Lai saprastu to, kāds viņš varētu būt, kopā ar režisoru Mārtiņu Graudu nolēmām likt šo lomu izspēlēt dažādiem cilvēkiem – gan reālam policistam un izbijušam izmeklētājam no 70. gadiem, gan mūsdienu biznesmenim, gan profesionāliem aktieriem un kinokritiķiem. (Kastingā piedalījušies Bruno Birmanis, Igors Radčenko, Ināra Slucka, Dmitrijs Rancevs, Nils Raumanis, Arnis Rītups un Valdemārs Dortāns – red.) Interesanti, cik plaša var būt varoņa interpretācija un cik neviennozīmīgs viņš var būt!  Mēs meklējām citu veidu, kā runāt par Rīgu kā par pilsētu, bet bija grūti to realizēt ar skatienu no iekšpuses. Tādēļ izvēlējāmies igauņu autori Kristu Melderi, kas runā par mums it kā pazīstamām lietām, bet tādu skatienu no malas, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgs. Romans Korovins savukārt atklāj mistisko Rīgu bilžu sērijā White Cube.
 Aplūkojam arī tādu tematu kā diplomātiskās dāvanas. Tā ir arhaiska komunikācijas forma starp valstīm un amatpersonām. Interesanti ir censties atšifrēt kultūras kodus, kas tajās iekļauti. Tā ir kā spēle – atšifrēt nozīmi vai formu, ko ielicis cilvēks, kas to dāvinājis. Šeit vizuālais risinājums ir spēlē. Spēle ar kultūras kodu. (Foto sērijas autors somu fotogrāfs Henriks Dunkers.)  


No Henrika Dunkera sērijas “Dāvanas pēc protokola”

Izdevumā figurē trīs valodas. Vai zem tā slēpjas kādi principi vai pamatojums?

Mēs uzskatām, ka multikulturālisms ir mūsu kultūrvides nākotne. Šīs valodas izvēlējāmies, jo tās ir tās, kas figurē Latvijā. Angļu valodu izvēlējāmies kā svešvalodu, ar kuru pazīstami gan krievvalodīgie, gan latvieši. Vizuālā valoda arī ir valoda, un tā ir universāla.
 Žurnālā katrs materiāls nedublējas visās valodās, jo vēlējāmies izvairīties no tulkojumiem. Es pieļauju, ka šādi varbūt var rasties interese paplašināt kultūras un valodas telpu.


No Andreja Strokina sērijas “Disorders And Obstacles”

Kāda ir jūsu attieksme pret drukāto formātu, ņemot vērā šī brīža digitalizācijas fonu? Kādā virzienā, jūsuprāt, žurnāls dodas?


Šis projekts savā ziņā arī ir tāds vīzijas projekts. Es gadiem ilgi strādāju ar žurnāliem. Interese par to manī ir ļoti patiesa, un es nezaudēju ticību, ka žurnāls var būt interesants medijs, lai arī būtībā ļoti konservatīvs. Žurnālu kultūrā nav lielu pārmaiņu kopš 20. gadsimta 50. gadiem. Tas bija viens no galvenajiem medijiem, kas veidoja klipu estētiku un  domāšanas veidu. Tajā laikā tas bija visspilgtākais medijs, kas darbojās popkultūras jomā, konkurējot gan ar kino, gan melnbalto televīziju. Šobrīd žurnāli piedzīvo krīzi; auditorija, kurai žurnāli šķiet interesanti, paliek ļoti šaura. Tādēļ šis medijs varētu mainīties. Nedomāju, ka esmu vienīgais, kas meklē jaunu valodu un jaunas formas. Manuprāt, žurnāls varētu virzīties uz grāmatas pusi, jo papīra grāmatas sāk kļūt par vērtīgu objektu. Grāmatām paliekot mazāk un pārsvarā lasot digitāli, grāmatas un žurnāli kļūst par vairāk personificētu lietu, kuras forma un saturs ir ļoti saistīti ar autoru un autora pozīciju. Jo, ja tas ir vienkāršs vēstījums, to nav vērts realizēt uz papīra. Grāmata dod iespēju baudīt lasīšanu arī fiziski. Materiālu izvēle, papīrs, formāts ir vēl viens veids, kā runāt ar lasītāju.

www.talka.lv