ZIŅAS  
(Fragments) Ivo Briedis. Publicitātes attēls

Paškritiskais ideālists Kārlis Padegs 0

Ekspresintervija ar dramaturgu Ivo Briedi

Agita Salmiņa
30/01/2015

Barona ielas pūlī iezīmējas eleganta, smalka līnija – graciozā gaitā pa to nesteidzīgā gaitā promenē vīrietis spāņu platmalē, zem kuras ieslīpās malas leņķa cauri laužas caururbjošs skatiens. Šādi – gluži kā mītisku parādību – mākslinieku Kārli Padegu atminas lielākā daļa viņa līdzgaitnieku, kas viņu bija titulējuši par Rīgas dendiju. Taču kas slēpjas aiz tēla un kāds ir patiesais mākslinieks?

Dramaturgs Ivo Briedis, pamatīgi izpētījis mākslinieka personību, atzīst, ka Padegs bijis tikpat izsmalcināts kā viņa elegantā līnija grafikas darbos, vienlaikus arī ļoti pretrunīgas dabas cilvēks.

Ivo Briedis un režisors Varis Piņķis radījuši iestudējumu „Padegs un Padegs”, kas intīma dialogā formā stāsta par mākslinieka personību. Pirmizrāde paredzēta 1. februārī plkst. 19:00 izstāžu zālē „Arsenāls”. Nākošās izrādes: 2., 6. un 7. februārī. Izrāde veidota sadarbībā ar Mūzikas un mākslas atbalsta fondu – zīmolu „Kultūrmarka”, kas veido izrāžu ciklu par spilgtām personībām kultūrā un mākslā.   Viņi radījuši tādus iestudējumus kā „Benjamiņa. Kā dzīvot modernam”, „Aisedora. Baskājainā dejotāja”, „Pauļuks. Rāmji”, kā arī  atjaunojuši izrādes „Parīze–Rīga–Parīze” par māksliniekiem Rūdolfu un Elvīru Piņņiem un „Dzejniece. Mirdzas Ķempes mīlestība”.

Pastāstīt par jauno izrādi Arterritory.com aicināja uz sarunu lugas autoru Ivo Briedi.

Kā  jūs raksturotu Padegu kā dramatisko tēlu?

Tā ir pati interesantākā šīs personības šķautne, par ko rakstīt. Tas, kā viņš sadzīvo sevī. Viņš ir tikpat pretrunīgs kā viņa poza – cik viņš ir pretrunīgs uz āru, tikpat arī uz iekšu. Padegs ir tāds mākslinieka tips, kas vienlaikus ir ideālists un pašiznīcinošs. To es arī vēlējos lugā ietvert, šīs viņa dažādās šķautnes. Viņš ātri izraisīja interesi, bet no otras puses – būt viņam tuvumā bija ļoti grūti. Viņš arī bija ļoti vientuļš.

Padega privātā dzīve bija ļoti paradoksāla. Viens ir tas, kāds viņš bija publiski un kā viņu apraksta laikabiedri. Taču starp šiem aprakstiem var pamanīt vienu ļoti interesantu momentu – ap desmitiem vakarā viņš vienmēr ļoti disciplinēti devās mājup. Tas šķiet lielā pretrunā ar to priekšstatu, kāds mums par Padegu iegājies. Viņš bija tāds mājas cilvēks. Dzīvoja kopā ar māti, patēvu un vecmāmiņu, un ģimenes noteikumi bija ļoti strikti. Māksliniekam nebija darbnīcas; turpat, kur viņš radīja, tur arī ēda.

Padegs bija savā ziņā mītiska būtne, viņš arī pats gribēja būt tāds nedaudz pāri stāvošs visai sabiedrībai. Līdz ar to arī viņam piemita šī deviantā uzvedība. Mākslinieks gribēja noliegt esošo, parādīt ēnas puses, tās nedaudz arī pašam pārstāvot. Varētu teikt – kā švīts var pārstāvēt ēnas puses? Taču tā arī ir tikai atkāpe no nomas – švīts, kas iespļauj acīs sabiedrībai… Tajā pašā laikā viņš bija ļoti pašironisks. Viņš ļoti labi apzinājās, ka mēdz būt smieklīgs, un ir teicis: „Neesmu nekāds jaunais dieviņš, bet esmu tukšs, bezgala tukšs cilvēks”. Šis jaunais dieviņš ir tas, ko viņš vēlas radīt, taču saprot, ka tas ir tas pats, ko radījuši citi, ka tas nav nekas jauns un ka kaut kādā mērā viņš ir nolemts būt par parastu cilvēku.

Kā iestudējumā atklājas Kārļa Padega tēls?

Tur aptverts gan tas, ko mēs jau par viņu zinām, ko par viņu ir rakstījusi prese tolaik un tagad, gan tas, kas mīt viņā dziļāk, – vientulība, pretrunīgā daba, tas, kā viņš noved sevi līdz kādām galējām situācijām. Tas, kādos apstākļos viņš rada, bez darbnīcas, jau vien ir interesanti... Viņš rada priekšstatu, ka ir bohēmisks un dzīvo ar lielu vērienu privātajā dzīvē, taču patiesībā ir tieši pretēji. Eksistē ļoti daudz iluzoru priekšstatu par Padegu. Gribējās  lugā ieskicēt gan to publisko, gan privāto. Taču izrāde ir būvēta kā mākslas vēsturnieces saruna ar viņu. Vēsturniece vienlaikus ir arī sieviete, kurai izveidojas attiecības ar šo vēsturisko personāžu. Rodas problēmsituācija, kad ārkārtīgi interesanti un fascinējoši cilvēki savstarpēji pievelkas, bet veselais saprāts liek viņiem turēties pa gabalu.

Izrādes uzdevums nav atrādīt jau zināmo. Šis darbs stāsta par to, kā ir būt māksliniekam.

Katra mākslinieka attiecības ar mākslu ir intīmas un ļoti īpašas. Kādas tās bija Padegam?

Man šķiet interesanti, ka viņš droši vien pats sevi uzskatījis par tādu kā mākslas darbu. Viņš kā persona ir turpinājums tam, ko viņš dara. Viņš visu laiku ir mainīgs, ar skaistu līniju un skaistu profilu… Tajā pašā laikā izaicinošs... Viņš vēlējās būt opozīcijā meinstrīmam, bet vienlaikus arī labi pelnīt.

Padegs stipri šaubījās, vai viņu pēc nāves vispār atcerēsies, un pēc būtības tā arī notika – Padomju Savienības laikā cilvēki par viņu aizmirsa, pareizāk sakot, viņiem lika aizmirst. Tikai 80. gados viņš no jauna tika celts gaismā. Mūsdienās esam viņu pieņēmuši kā lielu un būtisku personību mākslā.

Nenoliedzami Padegs mūsdienās patiešām ir novērtēts, bet kādēļ vēl ir interesanti par viņu runāt?

Manuprāt, vienmēr ir interesanti runāt par māksliniekiem nevis kā par kaut kādiem mītiskiem varoņiem, bet kā par reāliem cilvēkiem, kuri patiesībā dzīvo lielās mokās. Tā nav tāda patīkama būšana, no vienas puses tā ir Dieva dota dāvana, no otras – tas ir tieši pretēji. Par to arī es vēlētos likt padomāt skatītājiem. Ir būtiski novērtēt māksliniekus – šie cilvēki tomēr kaut ko ziedo. Talants ir kā lāsts, kas jāizdzīvo! Padegam ir savi līdzinieki, piemēram, Modiljāni – viņos abos ir kaut kas līdzīgs ne tikai personības ziņā, bet arī mākslā. Padega pretrunīgums savukārt liek domāt par Frānsisu Bēkonu, kurš savās gleznās cilvēkus iztēlojas kā tādas efemeras – laikā un telpā izsmērētas – būtnes. Mēs vēlamies sevi notvert, bet tas īsti neizdodas, mēs varam iedomāties, kādi vēlamies būt, taču tas izslīd caur pirkstiem. Padegs tam ir izcils piemērs – viņš sevi veidoja, sevi nesa sabiedrībā, taču tas viss viņam, manuprāt, šķita tukšs un nevajadzīgs. Bet tāds bija viņa iekšējais uzstādījums – nepieciešamība pēc kontrasta.

Izrādē tiks izmantotas mākslinieka darbu reprodukcijas. Kuri darbi tiek izcelti un ieņem nozīmīgu lomu stāstā par viņu?

Sākotnējais lugas nosaukums bija „Padegs un astrālais”, kas ir viens no viņa darba nosaukumiem. Šī glezna, manuprāt, raksturo viņa pretrunīgumu, kuru viņš acīmredzot vēlējās visiem atklāt. Šī glezna kalpoja par lugas izejas punktu. Izrādē būs iekļauti arī daži grafikas darbi. Interesanti, ka kritiķi Padegam pārmeta, ka viņš netiek ar sevi galā, ka vēlas kļūt par kādu literāru varoni, projicēt uz sevi kādu tēlu, ka viņš nav viņš pats, ka viņam bail pašam no sevis... Padegā mīt kaut kas no Hamsuna Pāna – ne velti viņš  ilustrējis Knuta Hamsuna darbus. Varbūt pat viņā mīt kaut kas no Ibsena Branda – tikai viņam bija cita ‘reliģija’.


Ivo Briedis. Publicitātes attēls

www.bilesuparadize.lv/padegsunpadegs