ZIŅAS  
Izstāde „Lēciens” galerijā „Bastejs”. Foto: Kristians Poikāns

Pretstatot klasisko un laikmetīgo grafiku 0

Ekspresintervija ar Grafikas kameras valdes priekšsēdētāju Ievu Nagliņu

Agita Salmiņa
26/01/2015

Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados, mainoties politiskajai iekārtai, pārmaiņas piedzīvoja arī grafikas darbnīcas, kuras līdz tam pārvaldīja LPSR Mākslinieku savienība. Gala rezultātā 1994. gadā tika radīta Grafikas kamera, kas nu jau 20 gadus tur roku uz latviešu grafikas pulsa un, identificējot spilgtākos un talantīgākos, velta savas pūles un laiku izstāžu tapšanai. Grafika cauri laikiem ir bijusi mainīga. Kā atzīst Grafikas kameras valdes priekšsēdētāja un jubilejas izstādes „Lēciens” kuratore Ieva Nagliņa, grafikas darbus ne vienmēr var ievietot kādā hronoloģiskā mērauklā – tiklab 70. gados tapis darbs seko mūsdienām raksturīgajam rokrakstam, bet mūsdienās tapis darbs seko senāku laiku tradīcijām. Taču izmaiņas viennozīmīgi ir notikušas un par grafikas valodas daudzveidību pārliecināties var  līdz 7. februārim galerijā „Bastejs” apskatāmajā izstādē „Lēciens”. Otra iespēja redzēt izstādi būs no 11. februāra līdz 22. martam Valmieras Valsts ģimnāzijā, tiesa, nedaudz mazākā apjomā.


Inese Lieckalniņa “Uzruna” (krāsaina litogrāfija) un Ingūna Krolle-Irbe “Uzruna” (zīmējums).
Foto: Kristians Poikāns

Izstādes struktūra balstīta divu autoru  mākslas darbu ‘komunikācijā’, šī brīža aktuālajiem autoriem komentējot vai atsaucoties uz grafikas klasiķu darbiem. Kādēļ izvēlējāties šādu pieeju un ko tā jaunu atklāj par autoriem?

Īsti nevarētu teikt, ka te blakus likti tikai vecmeistari un jaunie mākslinieki, nereti laika distance, kas pastāv starp abu radošajām darbībām ir gluži neliela, piemēram, Ingūnas Krolles-Irbe, kura komentē Ineses Lieckalniņas darbu. No šī skatu punkta vieglāk ir ‘komentēt’ senākus darbus, kur pastāv jau noteikta laika distance. Taču man tas nešķita tik būtiski – vēlējos dot radošu izaicinājumu māksliniekiem. Tas nebūt nav tik viegli – iespaidoties, bet nenokopēt, interpretēt, nekļūstot banālam. Atlasot ‘klasiķu’ darbus, katram piemeklēju kādu šī brīža aktuālo autoru, vadoties pēc dažādiem principiem – izvēlējos gan stilistiski līdzīgus, gan galēji pretējus māksliniekus. Jo atšķirīgākus māksliniekus saliku vienā tandēmā, jo interpretācija tapa interesantāka.


Klāvs Upacieris pie Valentīna Daņiļenko litogrāfijas “Draugu māja” (kreisajā malā) un sava darba
“Valentīna Daņiļenko draugu māja ziemā”. Publicitātes foto

Piemēram, viens no netipiskākajiem darbiem ir Vidagas Grīnbergas animācija „Siens”, kas interpretējusi Māra Subača linogriezumu „Siena kaudze”, kā arī Klāva Upaciera komentārs („Valentīna Daņiļenko draugu māja ziemā”, līmlenta – red.) Daņiļenko litogrāfijai „Draugu māja”. Tas arī bija mans pamatuzstādījums šai izstādei – vēlme tajā atspoguļot grafikas amplitūdā no klasiskām grafikas tehnikām līdz laikmetīgiem risinājumiem. Saliekot dažādu laika posmu mākslinieku darbus blakus, iespējams saskatīt tās izmaiņas, kas notikušas – tas ir viens no izstādes lielākajiem ieguvumiem.


Artūra Ņikitina litogrāfijas no sērijas “Sievietes torss” (dzeltenie darbi attēla vidū). Publicitātes foto

Izstādē satiekas pagājušā gadsimta vidus grafikas meistari un šodienas autori. Kā grafika mainījusies, kādā virzienā grafikas izteiksmes valoda dodas šajā mirklī?

No formālā viedokļa jūtama pāreja no reālisma uz abstrakciju, no tehnikas konkrētības un skaidrākas valodas līdz nenoteiktākai vai neviennozīmīgi traktējamai izpildījuma tehnikai. Bieži vien tiek miksētas dažādas pieejas. Piemēram, izstādē aplūkojamie Lienes Bondares darbi uz tāfeles („Priekšmets Nr. 1” un „Priekšmets Nr. 2” – red.), kur sietspiede savienota ar krītu. Klasisks grafikas darbs ir uz papīra, tiek lietota konkrēta grafikas tehnika – ja tiek lietota sietspiede, tad tikai un vienīgi sietspiede. Tas ir klasiskais priekšstats jeb stereotips par grafiku, arī tas, ka tā ir melnbalta, bet līdz mūsdienām situācija ir būtiski mainījusies.

Taču grafika cauri laikiem ir neviennozīmīga. Izstādē pārsteidz darbi, kas ir tieši pretēji – tās ir 70.–80. gadu grafikas, kas rada mūsdienu grafikas iespaidu. Piemēram, Artūrs Ņikitins – viņš nemainīgi strādā ar ekspresīvu formu, ar  abstrakciju, viņš darbojas ar tēliem, kas ir nosacīti, stilizēti. Tas tikai pierāda to, ka gan toreiz, gan tagad mākslinieki ir ļoti dažādi.


(No kreisās) Baiba Morkāne un Ieva Nagliņa. Publicitātes foto

Kā jūs vērtētu grafikas kā mākslas veida lomu kopējā Latvijas mākslas telpā?

Sarunā iesaistās galerijas „Bastejs” vadītāja Baiba Morkāne: Latviešu grafika nav sevi pozicionējusi tā, kā, piemēram, tas ir Igaunijā. Trūkst starptautisku notikumu. Žēl, ka visā šajā laikā nekas tāds Latvijā nav noticis, un tas ir nepelnīti, jo mums ir izcili grafiķi un izcilas grafikas tradīcijas. Izstādes atklāšanā izskanēja doma, ka Grafikas kamerai un Oforta ģildei vajadzētu tomēr apvienoties un kopīgiem spēkiem radīt ko vienotu. Grafiķu mums ir ļoti daudz, un šī izstāde arī apliecina to, ka ir ļoti daudz jaunu mākslinieku, kas grib piedalīties. Ir nepieciešams kāds notikums, kas sapulcinātu gan Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, gan varbūt arī Skandināvijas māksliniekus. Latvijas māksliniekiem ir nepieciešama starptautiskā aprite, starptautiska integrācija. Bez tās nekur!

Mūsu, Grafikas kameras, loma ir konstatēt dažādas grafikas žanra parādības un atspoguļot tās izstādēs. Latvijā ir daudz labu grafiķu, ar kuriem varam lepoties, taču starptautiskais konteksts ir tas, kurā vēl daudz jāiegulda. Igaunijā notiekošā grafikas triennāle ir tā, kas atdzīvina kopējo ainu, un tas atsaucas arī uz Latvijas grafiķiem, kuri tajā ņem dalību.


Izstāde „Lēciens”. Publicitātes foto

Grafikas kamerai aprit 20 gadi un tajos piedzīvots daudz spilgtu mirkļu, taču – kādi ir pēdējo gadu spilgtākie mirkļi?

Tas, ko esmu aizsākusi savas darbības laikā Grafikas kamerā, ir grafikai veltītas konferences, mazliet vairāk liekot pievērsties grafikas teorijai, jo patiesībā ir ļoti maz pētnieku vai mākslas vēsturnieku, kas interesētos tieši par grafiku. Šajā jomā grafika nav populārs temats. Viennozīmīgi viena no spilgtākajām izstādēm ir pagājušā gada janvārī Rīgas Mākslas telpā atklātā izstāde „Grafika-s”. Tā dalībnieku un mēroga ziņā bija viena no lielākajām grafikas darbu skatēm Latvijā kopš Grafikas kameras pastāvēšanas. Tas arīdzan bija mēģinājums grafiku parādīt laikmetīgās mākslas šķērsgriezumā.

Ja sākumā kameras dibināšanas mērķi bija daļēji balstīti tīri praktiskos argumentos – bija nepieciešama darbnīca, kur strādāt, un aprīkojums, tad laika gaitā tam klāt ir nākušas jaunas funkcijas – tiek rīkotas gan izstādes, gan  konferences, ekskursijas uz kaimiņvalstu grafikas izstādēm, pamazām dibinām un vairojam arī starptautiskos sakarus. 

www.bastejs.lv
litografstudio.tumblr.com
www.facebook.com/grafikas.kamera