ZIŅAS  
Ernests Kļaviņš. Foto: Agita Salmiņa

Ikdienas pieredze kā būtiskākais dzīvē 1

Ekspresintervija ar mākslinieku Ernestu Kļaviņu

Agita Salmiņa
19/01/2015

Foto: Agita Salmiņa

Ernesta Kļaviņa (1977) darbi, iespējams, iespiedušies atmiņā ar 2011. gada izstādi „Karš starp titāniem un rūķīšiem” galerijā „Alma”, kas tika izvirzīta Purvīša balvai 2013. Viņu dēvē par parodistu, un ikdienā viņš ir iecienīts karikatūrists, kura darbus var skatīt iknedēļas žurnālā „Ir”, kā arī laikraksta „Diena” senākos izdevumos. Paralēli tam mākslinieks aktīvi darbojas konceptuālajā glezniecībā, viņa „trumpis ir spēja ar vienkāršiem līdzekļiem runāt par sarežģītām lietām.  Savos darbos viņš izmanto robustu, strupu līniju, kādas atrodamas bērnu zīmējumos, bet gleznās redzamie tēli var šķist līdzīgi multiplikāciju filmu varoņiem. Tomēr bērnišķīgums ir maldīgs, jo Ernesta Kļaviņa talants ir, naivi smaidot, nospiest gaili un jau ar pirmo lodi trāpīt.” Tā mākslinieks tika pieteikts izstādē „Garās piles” (2012). Taču izstādē „Nirējs” nav ne miņas no parodijas vai kariķēšanas. Tajā valda ikdienas realitāte. Bet saruna ar mākslinieku noris karikatūrai raksturīgā formā – īsi, konkrēti un kodolīgi!

Kas ir vadošais motīvs, kas caurvij izstādi?

Tā ir ikdienas realitāte, kas tiek iezīmēta. Un animācijā atveidotais nirējs simbolizē iegrimšanu šajā ikdienas realitātē. Tā nav tikai Rīgas ikdiena, tās ir ainas, ar kurām saskaros ikdienā. Izvēlētajās ainās nav domāts ietvert nekādu sociālo kritiku vai vēlmi uzsvērt kādu sociālo slāni. Izvēlējos portretēt tādas ainas, kuras, manuprāt, ir vērts gleznot. Tā, piemēram, tapa darbs ar onkulīti darbnīcā – ikvienas lielākas ēkas puspagrabā vai pagrabā mēdz būt tādi onkulīši, no kuriem tiek ņemti ratiņi vai kaut kas tamlīdzīgs. Ar viņiem gan nesanāk bieži sastapties, jo viņi ir noslēpušies savā aliņā. Es ikdienā ceļoju pa pietiekami dažādām vietām, lai sastaptos ar dažādām situācijām un ainām – attēloju meitenes Makdonaldā un ezermalu Ikšķilē, makšķernieku jūrā.

Man ir tāda grāmatiņa, kurā es ik dienas skicēju. Pēc tam no skicēm top gleznas. Es nedomāju, ka tās nes sevī kādu lielu vēsti. Manuprāt, cilvēki neko svarīgu viens otram pateikt par dzīvi nemaz nevar. Izņemot tiešo ikdienas pieredzi, nekas cits liels dzīvē nemaz neeksistē.

Izstādē esat iekļāvis arī animācijas darbu par nirēju – šīs izstādes vadmotīvu…

Tajā atveidots sajūtu cikls – ir piepūle, tad seko neveiksme, tad atkal saņemšanās. Nirēja pirmsākumi meklējami pirms vairākiem gadiem izdotā grāmatiņā, stāstā par nirēju, kura treneris ir Hitlers, par viņa centieniem kļūt par labāko, tādējādi zaudējot saprātu. Bet šajā animācijā vairāk pārņēmu tieši nirēja tēlu kā tādu. Taču izstādē iekļautajiem darbiem nav sižeta, jo dzīvei nepastāv sižets. Tādā ziņā šie attēli ir reālistiskāki nekā stāstījums, attēls daudz ko  pasaka.

Bet kas jums liek skicēt, iemūžināt šīs ainas?

Iepriekš veidoju vairāk fantastikas motīvus, taču tagad saprotu, ka šo tēmu esmu izsmēlis. Es ikdienā strādāju par karikatūristu žurnālā „Ir”. Gribējās līdzīgu pieeju pielietot ikdienas realitātei, nevis atveidot politiskus notikumus, kas ir pārejoši. Tie ir mirklīgi, vienā brīdī tas ir svarīgi, bet pēc kāda laika tas viss jau ir aizmirsts. Taču onkulītis kā bija pagrabā, tā arī vēl kādu laiku būs. Tas ir kaut kas ilglaicīgāks.

Taču komiksam vai karikatūrai raksturīga pasmiešanās, ironija vai kritika. Šajā izstādē to nevar redzēt.

Šeit nekādai kritikai arī  nav jābūt! Taču vispār ar to sastopos un man ar to nav problēmu. Piekrītu, ka agrāk gleznoju groteskākus darbus, taču pašlaik man tas ir apnicis.

Jūs apgalvojat, ka nevēlējāties likt uzsvaru uz kādu sabiedrības daļu, nabadzīgākiem iedzīvotājiem u.tml. Tomēr te neredzu Rīgas centra pompozās dāmas un kungus, bet drīzāk vienkāršos cilvēkus…

Rīgas centrā nesaskatu nekādu pompozumu! Pār peļķēm lēkā gan nabagi, gan bagātie. Tas viņu smalkums varbūt man paslīd garām. Neredzu, cik viņi lieliski īstenībā (smejas).

Aiga Rīga - 19.01.2015 14:34
newyorker sitie neizturetu kritiku pat kaa karikatura