ZIŅAS  
Publicitātes attēls

2015 – Hardija Lediņa gads! 0

Ekspresintervija ar Solvitu Kresi

Agita Salmiņa
09/01/2015

Pirms divām dienām Laikmetīgās mākslas centrs nāca klajā ar paziņojumu – 2015. gadu pasludinām par Hardija Lediņa gadu! Šis ir Latvijas avangarda mūzikas un mākslas klasiķa 60. jubilejas gads, pagājuši aptuveni desmit gadi, kopš mākslinieks aizgājis mūžībā, taču, šķiet, viņš joprojām ir ‘gaisā’ – par viņu runā, viņu citē un uz viņu atsaucas, bet, kas ir pats zīmīgākais, – no viņa joprojām iedvesmojas un top jauni darbi. Vācot materiālus par Hardiju Lediņu un viņa atstāto mantojumu, Latvijas laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi pārsteidza Lediņa klātbūtne tik daudzu mākslinieku daiļradē, kas pārstāv ne tikai avangarda mūziku vai mākslu, bet arī citus medijus.

Mākslinieks, kuru tagad dēvējam par ‘multimediju patriarhu’, kultūras pasaulē ienāca 20. gadsimta 70. gadu beigās, droši runājot par ārpasaulē notiekošajām laikmetīgās mākslas norisēm, savdabīgā veidā tās integrējot Latvijas mākslinieciskajā vidē. Lediņu Krese dēvē par katalizatoru, kas ap sevi vienmēr pulcēja radošu kolektīvu, nemitīgi rosinot jaunas sadarbības. Viens no viņa ciešākajiem līdzgaitniekiem bija Juris Boiko, ar kuru kopā radīta lielākā daļa projektu – mūzikas ieraksti, performances, akcijas un intervences. Centra direktore atminas, kā, pusaudzei esot, pirmoreiz sastapusies ar Lediņa performanci. Tā atstājusi uz viņa spilgtu iespaidu, vēl šobrīd skaidrā atmiņā katra detaļa. Mākslinieka pēdējos dzīves gados abu pazīšanās un draudzība kļuva daudz ciešāka, kopā sadarbojoties dažādos projektos. Laikmetīgās mākslas centrs uzņēmies arī mākslinieka darbu arhivēšanu un glabāšanu. Sīkāk par to, kādēļ būtu jārunā par Lediņu laikmetīgās mākslas kontekstā un ar kādiem pasākumiem viņa daiļradi plānots iedzīvināt šogad, stāsta Solvita Krese.


Solvita Krese. 2014. Foto: Kristīne Madjare

Kādēļ būtu  jārunā par Hardiju Lediņu un kāda ir viņa loma laikmetīgās mākslas kontekstā?

Ideja par Hardija Lediņa gadu radās, domājot par Latvijas kultūrpolitikas tendencēm un vēlmēm veidot kanonus, balstīties nacionālās vērtībās, par ko parasti izsakos kritiski. Domāju, ka māksla nav tikai šīs sastingušās vērtības, ka tas nav tikai Rainis un Ziedonis. Kādēļ būtu kaut kas jāiekapsulē tikai kaut kādā hierarhiskā sistēmā? Pasludinot šo par Hardija Lediņa gadu, vienlaikus ar ironiju un nopietnību vēlamies apgalvot, ka arī Hardijam Lediņam būtu jāietilpst šajā kanonā. Manuprāt, viņš ir viena no figūrām, kura ietekmē ļoti plašu mākslas lauku, un ir ļoti daudz mākslinieki, kuri no viņa  ietekmējušies. Ienācis mākslas pasaulē, viņš būtībā detonē alternatīvo mākslas telpu, viņš ir tās būtisks katalizators.

Ar ko Lediņš ir īpašs? Kas veido viņa radošās darbībās pamatkodolu?

Viņa unikalitāte slēpjas viņa daudzpusībā. Pēc izglītības Lediņš ir arhitekts,  domājis par pilsētbūvniecību un radījis utopisku māju skices. Viņš ir universāls cilvēks, kas rada gan tekstus, gan mūziku un performances – viņa radošums nav iekapsulēts kāda vienā mākslas medijā. Viņš nekad nedomāja par mākslu, viņš bija cilvēks antena, kas uztvēra pasaulē notiekošo. Ir divi fundamentāli mākslinieka citāti – viens, kurā viņš runā par laika garu un atmosfēru – laika garu, kas rada visas jaunās tehnoloģijas un tendences mums apkārt, bet vietas atmosfēra ir kas tāds, kas sakņots mūsos pašos un ir ļoti lokāls – saliekot tos abus kopā, rodas šī unikālā sajūta, ko viņš salīdzina ar potencometru, kuru grozot uz vienu vai otru pusi palielinās laika gars vai vietas atmosfēra. Šīm abām stadijām esot balansā, rodas šī īpašā, unikālā sajūta. To viņš arī spēja savienot. Un otrs citāts, kas kalpo arī par tādu kā šīgada moto, ir par to, ka jebkurš punkts spēj ģenerēt visu. Apgalvojot, ka zināma unikalitāte slēpjas spējā radīt turpat uz vietas un uzreiz, atrodoties kādā konkrētā punktā,– piemēram, sēžot Kolkas ragā, tur ierakstītās skaņas translēt uz vēl 6 pasaules valstīm. („Starptautiskais telefonkoncerts” – red.)

Hardijs nekad nevērtēja to, ko viņš dara, vai apkārt notiekošos notikumus kādā hierarhijā. „Šeit un tagad” bija viņa pasaules centrs. Tas, manuprāt, ir fascinējoši! Tikai tagad mēs to visu ievietojam mākslas kartē, taču, kad viņš radīja, viņš par to nedomāja. Lediņam bija svarīgi tas, ko viņš dara, taču viņš nekad necentās to ietilpināt mākslas kontekstā.

Viņš ir autsaiders – ārpus institucionalizētās vai etablētās mākslas institūcijas. Tāpat kā, piemēram, Dišāns tika izsvilpts no mākslas galerijām, taču tagad lasām par viņu mākslas vēsturē. Tā notiek bieži, ka autsaideri vai margināļi ieiet mākslas vēsturē biežāk, nekā pirmo rindu mākslinieki. Tāpat arī Lediņa loma, manuprāt, ir ļoti nozīmīga.

Hardija Lediņa aktivitātes un darbi ir iedvesmojuši vairākus māksliniekus. Kā jūs raksturotu, kas zīmīgs šai pēctecībai – ko no Lediņa pārņem jaunie mākslinieki?

Interesanti skatīties, kā ar šo materiālu darbojas tā paaudze, kas personīgi Hardiju nepazina. Šis materiāls nav noslēgts, tas ir atvērtā formā, ar to var darboties tālāk. Piemēram, izrādās, ka Roberts Gobziņš raksta bērnu žurnālam „Zīlīte”, kur janvāra numurā rubrikā „Zvaigznīšu brīdis” ieintegrēts Hardija Lediņa dziesmas teksts. Gobziņš stāsta par roņa ceļojumu uz Amūru, viņš netiek pāri Baltkrievijas robežai un izlemj pārvērsties par kurmi un rakt. Tālāk seko psihodēlisks citāts no Hardija, ka ala ir kurmja identifikācijas zona, kas viņam ir realitāte – tāds postmoderns teksts. Tas, ka tas tiek publicēts „Zīlītē”, manuprāt, ir brīnišķīgi!

Vēl pārņemta tiek Hardija tēlu sistēma, ko viņš izmantoja, – neizbēgami jāpiemin arī Juris Boiko un „Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca” (NSRD) – tie ir sirreāli un absurdi tēli, kuros bija daudz no tā dēvētas „Ēzopa valodas” – tā laika un sabiedrības kritikas. No tiem iedvesmojušies daudzi. Otra vadlīnija ir viņa muzikālā pieeja –  Lediņa minimālisma mūzikas stilistika tiek bieži citēta, gan arī  tiek citēti vārdi vai frāzes, kas ir ļoti lipīgi.

Arī mani Lediņš ietekmējis ar savu domāšanas virzību, arī pati mēdzu bieži viņu citēt.

Kādas cerības liekat, pasludinot šo par Hardija Lediņa gadu? Kāds ir tā mērķis un nolūks?

Tas, manuprāt, iezīmēs kādus jaunus pieturas punktus Latvijas mākslas telpā. Kaut vai pati Hardija Lediņa personības izcelšana liks pārvērtēt esošo vērtību sistēmu. Tas nav tikai un vienīgi tikai par viņu kā par personību, bet tas arī rosina plašāk paskatīties uz mūsu neseno mākslas vēsturi. Uz daudzām lietām, kas tiek uztvertas par marginālām, varbūt būtu jāskatās nopietnāk. Ne vienmēr tas, kas notiek muzeju izstāžu zālēs, ir svarīgāks par to, kas notiek, piemēram, „Totaldobžē”. Svarīgi ir runāt par marginālā vai neordinārā sektora lielo nozīmi, spēku un potenciālu.

Ja būtu jānosauc spilgtākie un varbūt neordinārākie Hardija Lediņa gada notikumi, kas tie būtu?

Gada ietvaros katru mēnesi veidosim kādu pasākumu. Tajos vēlamies integrēt gan viņa laika biedrus, gan jauno paaudzi, sekojot Lediņam raksturīgajam principam, ka māksla saplūst ar dzīvi. Rudenī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiks atvērta izstāde par Hardiju Lediņu, ko varam nodēvēt par viņa ‘kanonizācijas’ procesu. Tajā tiks izgaismotas viņa daiļrades dažādās šķautnes, gan arī parādīts  viņa plašais sadarbības tīkls, gan arī ietekmes, no kā viņš iespaidojies. Tad tiks pirmatskaņots arī Platona Buravicka aranžējums NSRD albumam „Kuncendorfs un Osendovskis”, ko izpildīs Sinfonietta Rīga stīgu sastāvs diriģenta Normunda Šnē vadībā.

Taču jau 22. janvārī, kad notiks Hardija Lediņa gada atklāšana, mūzikas kafejnīcā/veikalā „Upe” tiks atvērts Hardija Lediņa informācijas centrs ar viņa veidotu instalāciju, kur, pateicoties pietura.lv, būs iespēja klausīties viņa dziesmas. Atklāšana noslēgsies NABAKLAB, kur uzstāsies Toms Auniņš ar TV Maskava un virkne citu mūziķu, kuri savā daiļradē iespaidojušies no Lediņa, kā arī tiks atklāta Margrietas Dreiblates gleznu izstāde, kurā figurēs tēli, kas aizgūti no mākslinieka dziesmu tekstiem.

Diāna Popova (Hardija Lediņa gada pasākumu kuratore): Performanču rekonstrukcijas kā tādas ir kaut kas līdz šim nebijis, un ar to īpašs ir šis Lediņa gads. Pirmā rekonstrukcija būs LU Botāniskajā dārzā „Binokulāro deju rekonstrukcija”, kur piedalīsies gan vēsturisko performanču dalībnieki – Roberts Gobziņš, Ingūna Rubene, Nils Īle un citi –, gan jaunie mākslinieki – tādi kā Gundega Evelone un viņas performanču komanda. Viņi kopā šai performacei veidos gan jaunu vizuālo tēlu, gan arī muzikālo noformējumu.

Tiks atsauktas atmiņā arī Hardija Lediņa vadītās diskotēkas “Kosmoss”, kas tika rīkotas kultūras namā “Oktobris”. Viena diskotēka -lektorijs notiks vēsturiskajās telpās, kur pašlaik darbojas Pestīšanas Armija – tur Lediņa laikabiedri stāstīs par tolaik aktuālo mūzikā un mākslā – vēsturiski šajos lektorijos tika stāstīts par Rietumu mūziku un tamlīdzīgiem tematiem. Savukārt pavasarī notiks piemiņas gājiens uz Bolderāju. Sākot ar februāri, tiks atklāts koncertu cikls „Zū-zāti-ti-ti”, kurā tiks atskaņoti Hardija Lediņa dziesmu aranžējumi.

Solvita Krese: iespējams izdosies noslēguma pasākumu iekļaut arī „Staro Rīga” programmā, kur Lediņš gluži kā Antiņš varēs uzrāpties Stikla kalnā (Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – red.).

www.lcca.lv