Foto

Ekspresintervija: Atis Artemjevs

Agita Salmiņa
12/12/2014

Viens no modīgākajiem apģērbiem šobrīd, iespējams, ir tikko fonda „Mākslai vajag telpu” radītā T-kreklu sērija, kas tapusi, iedvesmojoties no latviešu mūsdienu mākslas darbiem. Mākslas darbu transformāciju modes objektā nodrošināja starptautiski atzītais modes dizainers Atis Artemjevs. Tagad ikviens, kurš iestājas par laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību, varēs to paust publiski, nēsājot dizaina T-kreklu vai džemperi ar Arņa Balčus, Katrīnas Neiburgas, Daigas Krūzes, Ilzes Avotiņas, Paulas Zariņas, Kristīnes Luīzes Avotiņas, Pauļa Liepas, Kristiana Brektes, Māras Viškas, Vijas Zariņas, Rituma Ivanova, Agates Apkalnes, Ievas Iltneres un Janas Briķes darbu attēliem. Turklāt kopā ar T-kreklu nāk arī informācija par konkrēto mākslinieku un viņa daiļradi. Kā atzīst fonda „Mākslai vajag telpu” pārstāve Katrīna Leiškalne, vadoties pēc pirmo divu nedēļu tendencēm, vispopulārākais ir Kristīnes Luīzes Avotiņas T-krekls, taču arī pārējie nevar sūdzēties par pieprasījuma trūkumu, un kopumā interese par tiem ir liela. 


Jana Briķe. Foto: Katrīna Ģelze

Katrīna Leiškalne stāsta, ka projekta mērķis ir ne tikai popularizēt talantīgākos Latvijas mākslas pārstāvjus, bet arī turpināt sabiedrisko diskusiju par laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību, kā arī veicināt interesi par mūsdienu aktualitātēm laikmetīgās mākslas procesos. „Mums ir tik daudz lielisku, spožu un ļoti talantīgu mākslinieku un izvēlēties 10 vai 15 nav iespējams, tādēļ šis ir tikai sākums.  Mūsu mērķis ir šādā veidā iepazīstināt ar pēc iespējas vairāk mūsu talantīgajiem māksliniekiem, tādēļ plānojam turpināt veidot kreklu kolekciju, bet jau ar citiem mākslas darbiem. Iespējams, ka tie būs ne tikai krekli, bet arī citi aksesuāri. Mēs ceram, ka mākslas dizaina T-kreklu kolekcija veicinās veselu kustību latviešos, kuri vēlas atbalstīt mūsu talantīgos māksliniekus, vienlaicīgi publiskajā telpā aktualizējot jautājumu par laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību. Tēlaini izsakoties, krekls simbolizē laikmetīgo mākslu, kas pašlaik ir pieejama ļoti ierobežotam cilvēku skaitam, bet mūsu spēkos ir to ‘izvilkt no skapja” un dot sabiedrībai iespēju iepazīties ar mūsu talantīgo mākslas pārstāvju veikumu, kā arī radīt pieprasījumu pēc laikmetīgo kultūras vērtību pieejamības ikvienam Latvijas iedzīvotājam.”


Māra Viška. Foto: Katrīna Ģelze

Veidojot šo T-kreklu dizaina sēriju, kas jums bija svarīgs un uz ko koncentrējāties? Kādu vizuālo tēlu vēlējāties radīt?

Atis Artemjevs: Divriteni taču otrreiz neizdomāsi! T-krekls ir un paliek T-krekls, es vēlējos šajos kreklos ielikt arī kaut ko no sevis un vienlaicīgi radīt labu fonu mākslas darbiem. Projekta galvenā ideja bija koncentrēties uz pašiem mākslas darbiem, nevis uz T-kreklu. Tas kalpo kā platforma, kur šos darbus izvietot un pievērst cilvēku uzmanību. Jau sākumā man bija skaidra ideja, ka jādarbojas būs lakoniski, varbūt tikai tīri griezumā atstāt savu rokrakstu.

Kā jūs vērtējat šo „Mākslai vajag telpu” iniciatīvu?

Šī ideja radās jau aptuveni pirms gada, un mani uzaicināja tajā piedalīties laikā, kad biju Londonā. Es, protams, piekritu, jo man māksla bijusi tuva jau kopš bērnības, un šis bija interesants izaicinājums. Pats par sevi projekts ir saistošs un vajadzīgs. Tas, manuprāt, ir pareizs veids, kā piesaistīt sabiedrības uzmanību.

Vai ir vienkārši uzlikt mākslu uz T-krekla? Vai to var izdarīt ar jebkuru darbu? Un, kas būtu galvenie principi, kas jāievēro, lai tas neradītu amatierisku iespaidu?

Labs jautājums! Šajā gadījumā galvenā ideja tiešām bija likt uzsvaru uz darbu – tā, lai tas izskatītos tāpat kā uz plikas sienas galerijā. Protams, varēja būt arī varianti, kuru mākslas darbs tiktu izkadrēts vai tiktu ņemta tikai kāda detaļa. Tas būtu saistoši, bet arī sarežģītāk. Taču diemžēl šajā gadījumā galvenais uzsvars bija nevis uz apģērbu, bet uz darbu, savādāk tā būtu jau atsevišķa modes kolekcija.

Vispārīgi skatoties, kā vērtējat mākslas komercializēšanu, racionalizēšanu – kā šajā gadījumā, reproducējot to uz  T-krekla, tādējādi radot to par plaša patēriņa produktu?

Es šo projektu neuztveru kā komerciju. Tā pamatbūtība ir akcija, projekts ar noteiktu mērķi – tas ir vērsts uz sabiedrības uzmanības pievēršanu.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu jāsaprot, ko mēs izprotam ar vārdu komercija? Arī māksla ir savā ziņā komercija, arī māksliniekam ir jāiegādājas krāsas un otas, kaut kas ir jānopelna, lai darbotos. Domāju, ka arī nākotnē šie krekli varētu atrast vietu laikmetīgās mākslas muzejā, finansiāli atbalstot pašu muzeju. Kādēļ gan nē? Tas notiek jebkur citur pasaulē arī…

www.makslaivajagtelpu.lv