ZIŅAS  
Agnese Bule. Foto: Agita Salmiņa

„Latviešu sapņa” mitoloģizētāja Agnese Bule 0

Agita Salmiņa
05/12/2014

„Dzintara latvietis”, „Skuju latvietis”, „Latvietis gurķojas”, „Latvietis uz zaļa zara” – kāds īsti ir latvietis un kādi ir viņa sapņi – uz to atbildes var mēģināt rast Agneses Bules izstādē „Latviešu sapnis”, kas Jūrmalas pilsētas muzejā aplūkojama vēl līdz 14. decembrim. Šis ir sociāls, multimediāls mākslas projekts, kuram šogad aprit 15 gadi. Šo gadu laikā tas izaudzis tiktāl, ka vairs nav ietilpināms vienas galerijas telpās. Par katru darbu māksliniecei ir kāds komentārs, nereti to papildina viņas radīta teika, kā, piemēram, teika par „Daugavpīlēm”, kas radīta šovasar III Latgales grafikas simpozijā Rotko centrā. Tā laikā, atsaucoties uz simpozija tematisko vadlīniju „Aptiekāra piezīmes”, tapuši arī jauni darbi grafikas tehnikā – „Latvietis dillēs”, „Latvietis magonēs”, „Latvietis madarās”. „Latviešu sapnis” ir latviešiem raksturīgā humora, ironijas, sirsnīguma un asprātību pilns.

Arterritory.com uz sarunu par latviešiem aicināja mākslinieci Agnesi Buli.

Kas ir „Latviešu sapnis” – mākslas, sociāls vai  varbūt antropoloģisks projekts? 

Uz to man atbildes nav. (Smejas.) To, lai definē citi. Taču projekts balstās Gaja Kornēlija Tacita hronikā, kurā rakstīts, ka latvieši esot sēdējuši kokos, ēduši sēnes un apsegušies ar ausīm. Izejot no tā, radīju „Latviešu sapni”.

To varētu formulēt kā domu un mākslas iespēju klejojumu latviešu mītu, vēstures, poētikas un identitātes pasaulē. Caur radīto „Latviešu sapņa” prizmu aplūkotas un atainotas latviešu tautas izcelšanās, attīstības, esamības un ikdienas eksistences tēmas, kurās netrūkst metaforiskā, paraboliskā un ironiskā elementa.


Agnese Bule. „Stiklinieka dēls un meita”

Kā rodas „Latviešu sapņi”?

Es neradu latviešu sapni, bet latviešu sapnis rada mani. Es atsaucos uz to, kas notiek apkārt. Piemēram, vēlēšanu laikā radās „Priekšvēlēšanu pīle”. Kad Valsts Kultūrkapitāla fonds bija man otro reizi atteicis finansējumam izstādei, nākošajā dienā pie Jūrmalas Mākslinieku nama slaucīju sabirušās skujas un ieraudzīju – redz, kur viņš ir – Skuju latvietis! Galu galā ieguvu darbu, kas varēja tapt būtībā bez finansējuma. Nesen izveidoju darbu „Latvietis cepās”, jo šobrīd ir daudz par ko ‘cepties’. Atsaucoties uz teicienu, kad bērnībā, aizejot priekšā televizoram, pārējie mēdza saukt – vai esi stiklinieka meita? – radīju darbu „Stiklinieka dēls un meita”.

Mainīga ir arī izteiksmes forma. Ja sākumā vairāk darbojos ar digitālo druku, radot piktogrammas, tad tagad papildus darbs top arī grafikas vai zīmējuma formā, arī animācijā.

Esmu radījusi arī vārdnīcu, kurā var atrast dažādas ikdienišķas un neikdienišķas situācijas, kādās latvietis var nonākt – muca, mēness, gulta un citas lietas, ar kurām var sastapties ikdienā. Tā rodas „Latvieša sapnis” – tas, kuru viņš piedzīvo vai varēja piedzīvot.

„Latviešu sapnis” ar izstādi ciemojās Kijevā, Ukrainā. Kāda bija iedzīvotāju reakcija un kā izstāde nokļuva līdz turienei?

No Kijevas esmu dzirdējusi ļoti labas atsauksmes. Tai speciāli radīju darbu „Mūžam zied Ukrainas meži”, kas ir viņu nacionālajās krāsās radīts koks. Ukraiņi  to uztvēra kā tādu pasaku vai mītu. Latvijas Ārlietu ministrija šo izstādi ir iegādājusies – kā ceļojoša izstāde tā dosies uz dažādām pasaules valstīm.


Agnese Bule. „Skuju latvietis” un „Latvietis magonēs”

Kas, jūsuprāt, cilvēkus piesaista šajos stāstos un kāda ir viņu reakcija?

Domāju, ka tas ir interesanti gan bērniem, gan pieaugušajiem. Katrs tajos saskata ko savu. Tas, cik ļoti viņiem šis projekts patīk vai nepatīk, jāprasa  pašiem cilvēkiem. Latvieši runā aiz muguras, nevis acīs saka! (Smejas.) Ja apkopējai nepatīk „Latviešu lozēšana” – viņa to izmet ārā! Cik esmu ievērojusi,  visiemīļotākie darbi ir „Latvietis uz zaļa zara”, „Latvietis puskoka lēcējs”, „Latvietis gurķojas”, „Latvietis laižās lapās” un citi.

Cik svarīgi ir runāt par to, kas mēs esam?

Es nerunāju, bet uzzīmēju to, ko redzu. Un tad par to cilvēki var runāt tālāk. Ja cilvēks, tāpat kā, piemēram, Zatlers, nezina, kas viņš ir, viņš var nākt un izzīlēt pie vārdnīcas – vai viņš ir Dzintara latvietis, Latvietis, kas cepās, vai kāds cits. Dzīve iet tālāk, un tas, kas notiek ar latviešiem, to es arī taisu. Nezinu, cik ilgi projekts ilgs. Nevar jau zināt, ko latvieši vēl nostrādās! Es domāju, cik ilgi būs latvieši – tik ilgi būs viņu sapņi.

www.jurmala.lv