Foto

Teātris, kas atdzīvina statistiku un lauž stereotipus

Ekspresintervija ar dokumentālās izrādes „100% Rīga” režisoru Danielu Vecelu

Agita Salmiņa
04/12/2014

Rimini Protokoll ir vācu un šveiciešu dokumentālā teātra režisoru apvienība (Helgards Haugs / Helgard Haug, Stefans Kegi / Stefan Kaegi, Daniels Vecels / Daniel Wetzel), kas Rīgā jau viesojās šīgada rudenī ar izrādi „Situāciju telpas”. Šoreiz „Rīga 2014 un Starptautiskā pilsētu izpētes mākslas projekta  Global City – Local City  ietvaros apvienība Rīgā realizējusi projektu „100% Rīga”. Ar līdzīgiem projektiem tā jau viesojusies 22 pasaules pilsētās – Berlīnē, Ņujorkā, Tokijā, Melburnā, Filadelfijā, Londonā un citur. Tā ir statistiskas ķēdes reakcija, kurā, sākot ar statistikas departamenta vadītāju, kas Rīgas piemērā ir Aija Žīgure, kura iesaka nākošo personu, un tā savukārt tālāk nākošo, tādējādi izveidojot 100 cilvēku grupu, kurā katrs cilvēks atbilst 1% pilsētas iedzīvotāju. Šis ir stāsts, kā atdzīvināt sausos statistikas datus, cenšoties definēt un saprast, kas veido šo pilsētu, kā arī ir spēcīgs ierocis stereotipu laušanā.

Cik no mums patiesībā ir veģetārieši, cik atbalsta Eiropas Savienību, cik joprojām uzskata, ka labie laiki bija Padomju Savienībā, cik no mums ir problēmas ar alkoholu vai narkotikām, cik no mums ir uzticīgi saviem dzīves partneriem un cik pagājušonedēļ raudāja? Koncentrētā un emocionālā statistikas datu parādē  tiek atvērtas acis par to, kādi esam. Par izrādes tapšanu un tajā svarīgajiem jautājumiem vēsta tās režisors Daniels Vecels.

Bet ar „100% Rīgu” iepazīties varēs izrādēs 4. decembrī plkst. 19:00 un 7. decembrī plkst. 17:00 VEF Kultūras pils Lielajā zālē.

Uz kā balstīts dokumentālās izrādes „100% Rīga” scenārijs?

Cilvēkiem tiek uzdoti dažādi jautājumi – gan vispārīgi, gan arī personīgi, uz kuriem var atbildēt ar „Jā” vai „Nē”. Pirmās 20 minūtes skatītāji tiek iepazīstināti ar visiem 100 dalībniekiem, kurus pēcāk var atpazīt pēc līdzi paņemtā priekšmeta. Līdz ar to iespējams izsekot līdzi gan kopējai Rīgas ainai, gan konkrēta cilvēka portretējumam – piemēram, šis cilvēks ēd gaļu, bet ātri nesadusmojas, viņam nepatīk iet saunā un nekad nav bijis bezpajumtnieka statusā. Šajās 20 minūtēs ļoti koncentrētā formā tiek prezentēts katrs cilvēks, kurš atbilst vienam procentam no Rīgas iedzīvotājiem. Tas uzrunā skatītājus, jo šos cilvēkus mēs varam sastapt tepat uz ielas vai veikalā. Uz skatuves tiek izspēlētas dažādas ‘spēles’, kas parāda gan etnisko dažādību, gan, piemēram, dienas ritmu, atspoguļojot katras diennakts stundas kopainu.

Katrai izrādei mēs izmantojam tādu kā spoguli, ar kura palīdzību var iegūt gan individuālu, gan vispārīgu ainu, kurā cilvēks ir tikai punktiņš zem mikroskopa. Katrs no ‘aktieriem’ reprezentē pilsētu.


Publicitātes foto

Kādi jautājumi tiek aktualizēti, atsaucoties uz refleksijām par dzīvi Rīgā?

Ievēroju, ka šeit ļoti populāri ir turēt mājdzīvniekus. Tādēļ uzdevu šo jautājumu arī uz skatuves. Otrs jautājums ir bilingvālā vide – interesanti, ka Latvijā ir cilvēki, kuri prot runāt tikai latviski vai tikai krieviski. Lai komunicētu šeit, nepieciešams runāt trīs valodās. Svarīgs ir arī jautājums par atšķirībām starp mūsdienām un Padomju Savienības laikiem, vai cilvēki jutās labāk tad vai šobrīd. Tāpat arī jautājums par balsošanu – izrādē varam izsekot līdzi, cik cilvēkiem no simta ir balsstiesības un cik no tiem šogad piedalījās vēlēšanās. Līdz ar to iegūstam zināmu ainu par tiem, kuri izlemj, kuri uzņemas rīcību.

Taču, salīdzinot Rīgu ar citām pilsētām, iedzīvotāji šķiet vairāk norobežoti, mazāk atvērti. Uz skatuves, piemēram, tiek dota iespēja nolamāties, kas ir lieliska iespēja, jo teātris dod tādu kā aizsegu, taču – nē, rīdzinieki to nevēlas darīt un ir ļoti atturīgi.

Kas raksturo dokumentālo teātri?

Mēs šo saucam par ekspertu teātri  - cilvēku vienmēr paši zina labāk kā pastāstīt par sevi. Es varu dot padomus, taču ne konkrētu tekstu ko viņiem teikt. Viņi zina vislabāk ko viņi reprezentē un kādi viņi ir, šeit nav jāuzdod režisoram jautājums – kas es esmu, vai esmu laimīgs vai nelaimīgs? Tas varbūt nav tik interesanti teātra režisoram, te režisors drīzāk paskaidro kā spēlēt šo spēli. Tas drīzāk man kā režisoram nozīmē organizēt kopējo ainu.


Publicitātes foto

Kādēļ būtu jāredz šī izrāde?

Tā ir aina, kuru savādāk ikdienā nav iespējams redzēt. Dalībnieki reprezentē statistikas skaitļus, taču no otras puses tās ir personības. Viņi parāda paradoksus, kas rodas, izsekojot līdzi biogrāfijām, ne statistikas datiem. Tas ir tāds kā pretstatījums starp cipariem un reālo dzīvi. Tas ir aizkustinošs un reizē humoristisks stāsts par pilsētu un dažādām personiskām pieredzēm. Varbūt izrāde nedos daudz dziļu atziņu, taču tā pievērsīs uzmanību aizspriedumiem. Bieži vien, vadoties pēc dažiem faktiem, izdarām secinājumus par cilvēkiem. Šeit, uz skatuves, varam izsekot līdzi, vai šie priekšstati atbilst patiesībai.

Savukārt režisoriem šī izrādes forma ir svarīga, jo tā uzdod jautājumu par to, kādam teātrim vajadzētu būt, par ko tam runāt un kāda ir tā jēga. Izvēloties kārtējo traģēdiju, būtu jābūt skaidrai idejai, kādēļ tā ir svarīga un kāda ir tās loma 21. gadsimtā. Manuprāt, šobrīd teātris ir lieliska platforma, kur gūt atziņas par sevi, ne tik daudz par agrākajiem laikiem.


Publicitātes foto

Vai izrāde ir par mums no distancēta skatu punkta vai tā drīzāk stāsta par mums no mūsu pašu redzes leņķa?

Tā noteikti ir izrāde, kurā redzēt rīdzinieku stāstu pašiem par sevi. Tā ir izrāde pašiem priekš sevis.

www.rimini-protokoll.de