ZIŅAS  
Mārtiņš Eņģelis. Foto: no personīgā arhīva

Par nevietām un antivietām. Rīgas metro 10

Ekspresintervija ar Mārtiņu Eņģeli

Agita Salmiņa
26/11/2014 

Piecdesmito gadu beigās Rīgas iedzīvotāju skaits sāka ievērojami augt un, kā jau progresējošā pilsētā pienākas, aizsākās runas arī par metro nepieciešamību. Taču šī it kā modernā un laikmetīgā ideja uzreiz netika apstiprināta, projekta plānošana vien ievilkās vairāk kā desmit gadu garumā, galu galā tā arī netiekot realizēta. Taču šis Rīgas metro fenomens ik pa  laikam uzaust atmiņā no jauna. Par to, kā bija un kā varēja būt, vairāk zina stāstīt multimākslinieks, aktīvs Rīgas pilsētas vēsturnieks un gids Mārtiņš Eņģelis, kas ceturtdien, plkst 17:30, Latvijas Arhitektu Savienībā uzstāsies ar semināru par Rīgas Metro būvi. Apspēlējot tā tēmu, viņam radusies mūsdienīga metro atdzīvināšanas ideja, kas ietver gan mākslas objektu sistēmu, gan tūrismu. 


Tramvajvilciens. Publicitātes foto

Pastāsti par Rīgas metro priekšvēsturi. Kad un kādēļ to  vēlējās būvēt un kāda būtu Rīgas ainava, ja projekts tomēr tiktu realizēts?

Sākot ar 60. gadu vidu Rīgā sāka rasties dažādas publiskās satiksmes problēmas, galvenā no tām bija nespēja nodrošināt pasažieru pieprasījumu. Septiņdesmitajos gados trolejbusiem nācās pievienot papildus sastāvu, astoņdesmito gadu sākumā bija pat mēģinājumi ieviest trīs vagonu tramvajus, bet līnijai nepietika jaudas, lai piegādātu pietiekami daudz elektrības. Tajā pašā laikā, kad uzplauka trolejbusu satiksme, piecdesmitajos, valdīja uzskats, ka tramvajs ir novecojis transporta līdzeklis, to ierobežoja, noņēma arī vairākas tramvaja līnijas, piemēram, Brīvības ielā vai Marijas/Čaka ielā. Galu galā Rīgas Metro galvenā loma būtu bijusi atvieglot galvenās ielas un transporta kustību kopumā, tas spētu uzņemt vairāk pasažieru. Nodrošinot ātru satiksmi, arī mikrorajoni būtu attīstītāki, tajos būtu vairāk kultūras objektu vai kāda labāka kafejnīca, uz kuru aizdoties. Protams, tas būtu arī prestižs pilsētai, jo Padomju Savienībā metropolitēns pienācās tikai miljonu pilsētām, kamēr Rīga savu miljonu būtu sasniegusi līdz ar pazemes transporta atklāšanu deviņdesmito gadu beigās.

Mūsdienās metro, manuprāt, ir nogājis etaps, esam arī pārāk maziņi. Rīgai vajadzētu citu sistēmu. Piemēram, pazemes tramvaju vai labāku dzelzceļa tīklu, par ko līdzīgu runāja arī septiņdesmitajos, tomēr to vienbalsīgi noraidīja par labu metro.

Metropolitēns, protams, būtu grandioza ideja, kaut gan viena no neracionālākajām. Tomēr tam piemīt kaut kas poētisks. Tādēļ vēlos šo ideju atdzīvināt vismaz mākslinieciskā jaunrades formā.


Mārtiņa Eņģeļa Rīgas metro atlass

Lekciju ciklā Latvijas Arhitektu savienībā prezentēsi savu ideju veidot ‘akmeņu atlasu’, vadoties pēc Rīgas metro shēmas. Vai vari ar to iepazīstināt?

Purvciems, Imanta, Bolderāja utt. – šie mikrorajoni daudzu cilvēku prātos ir antivietas. Vēsturisku, sociālu vai stereotipisku iemeslu dēļ šīs ir teritorijas uz kurām daudziem ir pat bail iet un kuras nevēlamies apmeklēt. Par šo problēmu sāku domāt, organizējot lekciju ciklu, kas tūlīt noslēgsies Arhitektu savienībā. Tajā mēs cilvēkus netieši iepazīstinām arī ar tā dēvētajām nevietām jeb vietām, kuras ir kā pārejas, starpposmi no viena punkta uz otru un par kurām mums nav nekādas lielākas intereses. Lekciju ciklā Artis Zvirgzdiņš jau runājis par Padomju modernismu kopumā, Aleksandrs Feļtins par Pļavniekiem, un es runāšu par metro.

Arī metro piemīt šis nevietas vai pat antivietas tēls. Daudzi par to runā un visbiežāk ar negatīvu pieskaņu, taču kādēļ – bieži nezina. Lielisks piemērs pasaulē ir Berlīnes mūris, kas teorētiski ir izteikta antivieta. Šogad 25 gadu piemiņas pasākumā pa tā kādreizējo atrašanās joslu multimākslinieks un dizaineris Kristofers Boders (Christopher Bauder) izveidoja gaismas balonu ceļu, pēc kura vadoties, var izsekot līdzi mūra vēsturiskajai vietai. Taču kādēļ to pašu nevarētu paveikt arī Rīgā, atsaucoties uz metro, kādēļ nevarētu radīt fiktīvu struktūru, kas parādītu to citā gaismā? Šāds projekts ļautu mums pašiem iepazīt sevi un Rīgu no jauna.

Mana ideja ir apvienot Rīgas Metro pieturu punktus mākslas objektu sistēmā. Ietekmējoties no Ojāra Feldberga, Bila Vazana (Bill Vazan), Maikla Heizera (Michael Hazer) un citiem lendārtistiem, radās pirmā ideja par akmeņiem. Pilsētā mēs tos nevaram sastapt - ir pieminekļi ir dažādi citi objekti, ielas, mājas, koki, taču nav akmeņu, kas būtībā ir visvecākais objekts no šiem visiem. Tas būtu romantiski, gan kaut kādā ziņā dumpinieciski izveidot akmeņu tīklu Rīgā. Tas būtu arī simboliski  uztverams – līdz ar šo akmeni, es ielieku metro pamatus.  Vēl viens piemērs varētu būt telefona būdiņas “Metro stacijās”, no kurām būtu iespējams sazināties ar jebkuru citu plānoto metro staciju, vai arī katrā no šīm fiktīvajām pieturām būtu izstādīti dažādu mākslinieku objekti un darbi, tādējādi runājot gan par metropolitēnu, gan laikmetīgo mākslu pilsētā. Visbeidzot, es vēlētos izveidojot “Rīgas Metro atlasu” jeb tūrisma maršrutu sistēmu, kur katrā pieturas punktā iespējams izstaigāt noteiktu teritoriju tā, it kā metro pastāvētu. Mums būtu iespēja izstaigāt Rīgu teju no jauna, doties uz rajoniem, kur bieži neesam bijuši, “atlass” tiktu izdots gan grāmatā, gan tālruņa aplikācijā.


Berlīnes mūra krišanas 25. gadadienai par godu izveidotā instalācija Glowing Baloons

Kādēļ, tavuprāt, metro tēma ir joprojām aktuāla un ik pa laikam no jauna celta gaismā?

Metro ir rēgs, kuru visi ienīst, nezinot kādēļ. Tā eksistence, protams, atvieglotu transporta kustību Rīgā, taču tas mūsdienās nebūtu tas racionālākais ierosinājums.

Kādēļ metro tomēr neieviesa un kas ir šo negatīvo priekšstatu pamatā?

Tas viss pārsvarā bija politisku un arī sociālu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, pazemes satiksme būtu tāda kā dāvana no Maskavas, par ko mums būtu jābūt pateicīgiem un piezemētiem.  Otrkārt, metro būvēšana tiktu nodrošināta ar ārējā darbaspēka palīdzību, būtu jauns strādnieku vilnis, kas tajā laikā šķita drauds latvieši sabiedrībai. Zolitūdē tika jau plānoti jauni mājokļi strādniekiem, Bolderājā un Mežaparkā – būvēšanas centrāles. Treškārt, būvniecība protams, uz ilgāku laiku paralizētu transporta sistēmu Rīgā.  Bez tam, Rīga ir būvēta uz ne pārāk stabilas grunts, kas radītu dažādu jaunu draudu iespējamību. Un tā var tikai turpināt.

Tajā pat laikā tas bija tāds nestabils laiks, un iesākt šādu grandiozu projektu nebūtu prātīgi, jo, kā jau zināms, būves tajā laikā mēdza tikt radītas visai neapdomīgi. Taču šie tiešām ir tikai daži no aspektiem, kādēļ pazemes sistēmu tomēr neieviesa.

Metro laikam ir rēgs, kuru visi ienīst, nezinot, kādēļ.  Tā ir tāda kā neiroze. Tāpat kā, kad noper bērnu, nākamreiz, ieraugot siksnu, viņš atminas to ar negatīvu pieredzi, lai arī varbūt nopēršana šoreiz nemaz nedraudētu. Tas pats notiek mūsdienās, atminoties šo metro ideju. Kaut gan pilsēta par tā būvniecību pilsēta nedomā un mēs par to teju nedomājam, taču metropolitēna fenomens ir iespiedies daudzu apziņā.


Andra Purviņa Rīgas centrālās metro stacijas dizaina iecere

Runas par metro radīja lielus protestus, kurus mēdz dēvēt par neatkarības kustības priekšvēstnešiem...

Protestu pret metro 1988. gadā aizsāka Vides aizsardzības klubs. Jā, vēlāk izrādījās, tas bija viens no nacionālās atmodas veicinātājiem. 27. aprīlī demonstrācija sākās Esplanādē un noslēdzās Arkādija parkā. Mūsdienās šādas protestu formas gan vairs nedarbojas, man tās pat liekas patētiskas. Manuprāt, tagad nepieciešams kas radikālāks, pat anarhiskāks, kas varbūt neveicina mieru pasaulē, tomēr reizēm citādāk nevar. Pie standarta protestiem valdības jau ir pieradušas, turpretī pirms 25 gadiem tas bija kas jauns un iespaidīgs.


Andra Purviņa un Andreja Ģelža metro stacijas “Zasulauks” dizaina iecere

Kā tu raksturotu metro staciju interjera dizaina ieceres?

Par to gan varu teikt tikai pozitīvus vārdus. Kamēr pašu pazemes transporta sistēmas izstrādi uzņēmās Maskava, interjera dizainu autori bija no Latvijas. Piemēram, Andra Purviņa un arī Andreja Ģelža idejas Zasulauka stacijai bija ārkārtīgi iespaidīgas, ļoti plašas un tīras gan no ideoloģiskās pieskaņas, gan dekoratīvās liekvārdības. Purviņš vispār ļoti izpaudās tieši apakšzemes staciju dizainēšanā, projektējot lielāko daļu no pirmā Zasulauks – VEF posma. Rīgai, iespējams, būtu viens no skaistākajiem Padomju metro ar īstas galvaspilsētas vērienu.

Plašāk ar Mārtiņa Eņģeļa projektu varēs iepazīties 27. novembrī plkst. 17.30 Latvijas Arhitektu savienībā, kur viņš to prezentēs priekšlasījuma “Rīgas metro. No nevietas uz vietu” formā.