ZIŅAS  
Foto no Ojāra Pētersona vāzes atklāšanas. Fotogrāfe: Ieva Čīka, LETA.

„Rīga smaida” atklāj divus jaunus vides objektus 1

Agita Salmiņa
11/11/2014

Šonedēļ Rīgas pilsētvidē ieviesti divi jauni mākslas objekti – Ojāra Pētersona radītā „Lielā vāze” un Ērika Boža „Soliņi”.

Jaunatklātajai Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkai, kuras silueta ielaušanās Rīgas ainavā tika plaši un ilgi apspriesta, nu pievienojies Ojāra Pētersona drosmīgais oranžais vides objekts „Lielā vāze”. Tas tika atklāts šīs nedēļas sākumā, 10. novembrī. „Mākslas darbam iespējamas daudzas interpretācijas. LNB direktors Andris Vilks teicis, ka vāzes klasiskā forma ir sveiciens Aleksandrijas bibliotēkai, kura, līdzās mūsu Gaismas pilij, ir viena no divām pasaules bibliotēkām, kas saņēmušas īpašu UNESCO atzinību,” stāsta programmas kuratore Helēna Demakova. Objekta ārējā virsma noklāta ar keramisku mozaīku, kas veido tekstu – uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots pa burtam, veidojot vienotu stāstījumu. Objekta lielākā – 1,5 tonnas smagā – daļa atklāta pie LNB, savukārt mazākā tiks uzstādīta 2015. gada pavasarī citviet pilsētvidē. 

Savukārt ierastajā romantisko pastaigu vietā Bastejkalnā ceturtdien, 13. novembrī, plkst. 16:00 tiks atklāts Ērika Boža vides objekts  „Soliņi”. Tas sastāv no 12 dažāda augstuma soliņiem, kuri regulāri izvietoti uz pamatnes 16m diametrā un kas aicina atvilkt elpu no straujā urbānās dzīves ritma.

Abi objekti tapuši Borisa un Ināras Teterevu fonda rīkotā konkursa „Rīga smaida” ietvaros. Šogad jau realizēts Brigitas Zelčas–Aispures projekts „Klusā daba”, kas atklāts LU Botāniskajā dārzā.

Arterritory.com uz ekspressarunu aicināja abus autorus.


Ojārs Pētersons vāzes atklāšanā. Fotogrāfe: Ieva Čīka, LETA.

Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas pasniedzējs Ojārs Pētersons stāsta par savu vides objektu „Lielā vāze”.

Izstāžu zālēs jūs tik bieži nevar pamanīt un reiz intervijā apgalvojāt, ka māksla nav jārada ražošanas pēc. Kas  bija jūsu motivācija piedalīties „Rīga smaida” konkursā?

Tā ir tāda laba iespēja. Tas ir neparasti priekš mums, ka šādām – ne biznesa lietām – tiek dots tik liels finansējums.

No sākuma iesniedzu vairākas versijas. Man pašam vislabāk patika ideja samainīt vietām pie Saeimas nama ieejas esošās granīta lodes un pievienot dokumentāciju, ka tas ir noticis. Otra ideja bija pavasarī no Daugavas izvilkt pamatīgāku ledus gabalu, noņemt tā formu, pēc tam to izliet bronzā un turpat  kaut kur pie Daugavas arī uzstādīt.

Vides objekts būtībā sastāv no divām daļām – ¾ vāzes jau uzstādīta pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas, bet vēl atlikusī vāzes ceturtdaļa meklē savu vietu. Kāda ir jūsu pamatideja, kādēļ vāze tiek sadalīta?

Par bibliotēku es iedomājos uzreiz, ka tā varētu būt vieta, ar kuru darboties. Sākotnējā iecere bija otru instalācijas daļu – vāzes vienu ceturtdaļu – uzstādīt cietumā. Vēlējos uzsvērt šos divus pretpolus – bibliotēku un cietumu. Vienlaikus tas ir viens veselums. Tagad šī ideja ir mazliet izmainījusies.

Iecere izstādīt otru vāzes daļu cietumā netika apstiprināta, un nu vēl meklējam tai piemērotu vietu. Iespējams, tas būs Daugavas otrā krastā, pa diagonāli no bibliotēkas, kādā no Rīgas parkiem. Viena no iespējām ir izvietot to vietā, kur plānots būvēt Laikmetīgās mākslas muzeju. Man patīk arī Strēlnieku ielas stūris pie velonovietnes – iedomājos, ka to vāzes daļu varētu ielikt pilnīgā juceklī, iekļaut to urbānajā dzīvē, varbūt kāds vēl uzliktu tai kādu tagu vai uzlīmi – tas būtu pilnīgs pretstats otrai vāzes daļai.


Fotogrāfe: Ieva Čīka, LETA.

Vāzes virsmu sedz mozaīkas, kas viedo kādu tekstu. Kas ir šis teksts?

Vāzes pamatā ir konkrēts teksts – Merķeļa „Vidzemes senatne”. Tas ir romantisma laika atspoguļojums, kas nav īsti dokumentāls teksts. Tas apraksta latviešus, kas dzīvojuši senatnē, taču tas ieturēts romantisma noskaņās ar nelielu devu fantāzijas. Interesants teksts! Šķita saistoši parādīt, ka neesam šeit no 20. gadsimta, ka ir taču daudz senāka vēsture.

Kas lika izvēlēties Latvijas Nacionālo bibliotēku kā vietu jaunam vides objektam?

Man šķita, ka tā ir tāda neskarta vieta. Godīgi sakot, man nepatīk, ka parkus pieblīvē ar pieminekļiem. Parks parasti ir gatavs pats par sevi. Savādāk ir, runājot par baroka laika parkiem, kur viss konceptuāli jau ir izplānots.

Kā jūs vērtējat esošo situāciju Rīgā – jau esošos pieminekļus un vides objektus? Vai kopējā ainava ir pozitīvi vērtējama?  Kā arī – vai Rīgas ainavai nepieciešami jauni vides objekti?

It kā tādai senai pilsētai kā Rīga piederētos, ka šie vēsturiskie pieminekļi ir gana daudz. Pie daudzām lietām vienkārši pierod. Pie tā paša Barklaja de Tolli pieminekļa, piemēram. Ir jau ļoti grūti šodienas valdošajā mākslas konceptā  izveidot kādu telpisku veidojumu pilsētā. Taču vides objekti pilsētā ir pozitīva parādība, tas uzliek ārēju kultūras zīmolu, un, ja darbs ir ar zināmu pašvērtību, tas ir tikai pozitīvi vērtējams.


Ēriks Božis. Foto: Agita Salmiņa

Mākslinieks Ēriks Božis stāsta par vides objektu „Soliņi”, kas tiks atklāts Bastejkalna virsotnē.

Kā nonācāt līdz idejai par vides objektu „Soliņi” Bastejkalnā?

Tā bija vairāk konceptuāla ideja. Nācās izskriet cauri vai visai pilsētai, lai atrastu īsto vietu vides objektam. Taču līdz nonācām pie idejas par Bastejkalnu, visi vienprātīgi piekritām, ka tā ir īstā vieta.

Ideja ir ļoti vienkārša – vajag apsēsties un atpūsties! Soliņi ir dažādos augstumos – gan līmenī ar zemi, gan augstākā nekā ierasts – tā, ka var šūpināt kājas. Atšķirībā no citiem darbiem, kurus radu, šeit iejaukušās daudz emociju. Esmu radījis zināmu provokāciju ierastajā un standartizētajā pilsētvides sistēmā. Man svarīgi ir piedāvāt cilvēkiem iespēju atšķirties. Piemēram, apsēžoties uz zemākā soliņa, ir iespējams atvilkt kājas un atrasties pilnīgi citādākā situācijā nekā ierasts. 

Objekta koncepcijas pamatā ir radīt pārdomas par demokrātijas funkcionēšanu sabiedrībā. Ja valda tāds stereotips, ka demokrātijā viss tiek vienādots un nolīdzināts, tad mans uzskats ir, ka tā ir liela atšķiršanās un dažādība kā tāda.

Es mēģinu radīt nevis objektus, bet situācijas. Parasti pilsētvidē esošais objekts prasa dalījumu lomās – te ir māksla un te ir tās skatītājs. Taču manis radīto objektu var vistiešākā veidā lietot, tas ir ne tikai aplūkojams, bet arī aptaustāms. Svarīgi darbā ir arī tas, ka te vari izvēlēties, kā apsēsties – ar skatu uz apļa vidu vai uz āru – var lūkoties uz Brīvības pieminekli vai Pulvertorni.

Kas lika izvēlēties Bastejkalnu un kā jūs raksturotu šo vidi, kā to esat apspēlējis?

Man patīk līdz galam nepateiktas lietas, kad sajūti, ka tajās pastāv zināmi nozīmju slāņi. Tad, kad it kā viss jau bija skaidrs („Soliņu” novietošana Bastejkalnā – red.), ar katru nākamo dienu atklājās kāds jauns līmenis, par ko nebiju iedomājies. Šajā objektā tas mani pārsteidz – to būvējot, atklājās kādas noteiktas lietas, kas piešķīra papildus nozīmes. Piemēram, interesanta ir arī pati nokļūšana līdz objektam – garš ceļš, kura laikā var nodoties pārdomām, tikpat labi arī nē, pielikt kādas pūles, lai nonāktu līdz galam, līdz mākslai. Pamanu, ka ir tādas lietas, kas nostrādā sajūtu līmenī, un tā ir būtiska šī darba sastāvdaļa, taču tās nevēlos teoretizēt.

Pieļauju, ka katrs, sēžot uz soliņiem, atklās ko jaunu, kaut ko sev tuvu. Sēdēt, sajust un interpretēt! Svarīgi, ka šajā urbānajā dzīvē rodas šāda nejauša grupu veidošanās iespēja. Savā ziņā tas ir komentārs par sociālajiem tīkliem. Apļa struktūra uz īsu brīdi rada nesaprotamu, varbūt pat neveiklu sajūtu, kas izveido kādu īstermiņa kopu. Pārsteigt, izraisīt pārdomas ir mans mērķis. Tāds ikdienas skrējiena pārrāvums urbānajā vidē ir nepieciešams.


Ērika Boža mākslas objekta „Soliņi” vizualizācija Bastejkalnā

Kāda būtu ideālā aina, kādā jūs redzētu radīto vides objektu „Soliņi”?

Ideālā aina būtu, kad visi ir apsēdušies un mierīgi. Es neteiktu, ka tā būtu ideāla vieta meditēšanai, bet uz soliņiem, manuprāt, ir jāsēž un jābūt mierīgam. Apļa forma arī aicina uz mieru, kas ir ļoti labi, tas kontrastē ar pilsētas burzmu. Aplis nomierina, neskatoties uz to, ka objekts veidots ar tieksmi uz provokāciju.

Kā jūs vērtējat esošo situāciju Rīgā – jau esošos pieminekļus un vides objektus? Vai kopējā ainava ir pozitīvi vērtējama?

Helēna Demakova un Teterevu pāris, manuprāt, dara ilgi gaidītu un vajadzīgu lietu. Tas ir tāds pamatīgs solis Rīgai. Mūsdienu mākslai nav jānodarbojas ar atbilžu sniegšanu, bet ar jautājum uzdošanu. Un šie darbi liek aizdomāties sabiedrībai. Bieži mēs nodarbojamies ar vides ‘pušķošanu’, un ir ļoti pozitīvi, ka beidzot sākam kāpt ārā no šī līmeņa.

Ieva Kalna - 11.11.2014 15:17
Kur smird pēc naudas, tur Demakova atkal velk ārā vecos līķus, vēl tikai Oļegs Tilbergs trūka. Ak, atvainojos, un, protams, vēl Ojāra studenti, kā tad bez tiem, citu mākslinieku Latvijā taču nav.