ZIŅAS  
Rimalds Vikšraitis. Foto: Maira Dudareva

Ekspresintervija ar lietuviešu fotogrāfu Rimaldu Vikšraiti 0

Agita Salmiņa
03/11/2014 

Rimalda Vikšraita (Rimaldas Vikšraitis, 1954) fotogrāfijas neatstāj vienaldzīgu – vai nu tās patīk, vai nepatīk – cita sajūtu gradācija nav iespējama. Viņš ir drosmīgs un uzskata, ka realitāte ir jārāda tāda, kāda tā ir, kompromisi nav iespējami. Sērija „Pagurušā ciema vaibsti” (Grimaces of the Weary Village), kas uzņemta 21. gadsimta pirmajā dekādē un ieguvusi prestižo Arlas  foto balvu, nu apceļo dažādas pasaules valstis. Līdz 30. novembrim tā aplūkojama arī Rīgā – Latvijas Fotogrāfijas muzejā. „Pagurušā ciema vaibsti” ir beidzamā sērija vizuālo naratīvu ciklā, kas tika aizsākts ar sēriju „Kautuve” (Slaughterhouse, 1982–1986) un turpināta ar „Kailums pamestā fermā” (Nude in a Desolate Farm, 1991) un „Šī trakā pasaule” (This Crazy World, 1995).

„Pagurušā ciema vaibsti”  atspoguļo lauksaimniecības norieta periodu, uzrādot pārmaiņas vairākos Lietuvas ciemos, to iedzīvotāju personībās. Mārtins Pārs – slavenais Magnum fotogrāfs, ar kuru savulaik Vikšraitis sadarbojies, par to raksta:  „Šie attēli ir nedaudz vājprātīgi un brīnišķīgi sirreāli. Tie ir diezgan neatvairāmi, un, ja es runātu lietuviešu valodā, es labprāt pievienotos svinībām. Tomēr, tā kā tas nekad nenotiks, Vikšraitis piedāvā mums blakussēdētāja vietu, ar visām šīm emocijām, dzeršanu un vājprātu.”


Rimalds Vikšraitis. Pagurušā ciema vaibsti. Publicitātes foto

Šī ir Lietuvas fotogrāfa pirmā izstāde Rīgā. Kopš 1985. gada viņš ir Lietuvas mākslas fotogrāfu savienības biedrs. 1997. gadā Starptautiskā mākslas fotogrāfijas federācija (FIAP) viņam piešķīra Fotomākslinieka titulu (AFIAP). Divreiz (2000–2001 un 2003–2004) Rimaldam Vikšraitim piešķirta Lietuvas Republikas Kultūras ministrijas stipendija.

Fotogrāfs ir pozitīvs un asprātīgs, tiekoties pirms izstādes atklāšanas, viņš saka, ka esot dīvaini rīkot izstādi muzejā - viņš taču vēl neesot tik vecs, bez tam – vēl daudzi neredzēti darbi gaidot iespēju tikt parādītiem.

Kas jūs piesaista lauku dzīvē un cilvēkos un  kādēļ  jums ir svarīgi to atspoguļot?

Tā kā pats esmu uzaudzis nelielā ciemā, šos cilvēkus pazinu ļoti labi. Pēc divdesmit dažādos ciematos pavadītiem gadiem sapratu, ka beidzot jāķeras klāt pie viņu fotografēšanas. Arī kad strādāju kā kāzu un citu notikumu fotogrāfs, bieži sanāca apceļot daudzus Lietuvas ciemus un iepazīt to iedzīvotājus. Tas bija vēl Brežņeva laikos. Taču šīs fotogrāfijas nevienam neesmu rādījis. Pēc divdesmit gadiem atgriezos ciemā un sāku no jauna uzņemt šo cilvēku fotogrāfijas, lai tvertu pārmaiņas, kas viņus skārušas. No normāliem cilvēkiem daudzi bija kļuvuši par dzērājiem, citi spēja pielāgoties jaunajai dzīvei, citi degradējās.

Tagad (vēl pēc divdesmit gadiem – red.) redzu, ka šie ciemati ir jau izzuduši, daudzi devušies uz pilsētu vai ir jau miruši. Ciemati ir kļuvuši tukši.

„Pagurušā ciema vaibsti” nodēvēta par pēdējo no fotogrāfiju cikla, ko aizsākāt 80. gados. Kas liek pielikt punktu šim ciklam?

Šobrīd mani vairs neieinteresē turpināt šo fotogrāfiju ciklu, jo cilvēki ir kļuvuši savādāki. Viņos vairs nav tā gara, kas virmoja iepriekšējos gados. Neviens no tā laika varoņiem nav saglabājies, tajā laikā cilvēki bija ļoti atvērti. Mūsdienās cilvēki slēpjas. Piemēram, mana kaimiņiene reiz atteicās fotografēties, jo kautrējās savu vasaras raibumu dēļ. Tas raksturo cilvēkus mūsdienās – viņi ir noslēgti un pārāk nonivilējušies.

Šobrīd strādāju pie fotogrāfiju sērijas „Lietuvas smaržas”, kurā ar nedaudz ironisku skatījumu tveru dažādus cilvēkus, viņu psiholoģiskos foto portretus. Šai sērijai iedvesmojos no izstādes „Pasaules smaržas”, kas tika izstādīta Kauņā. Nolēmu to turpināt.


Rimalds Vikšraitis. Pagurušā ciema vaibsti. Publicitātes foto

Kā jūs raksturotu šos izstādes ‘varoņus’, cilvēkus, kurus sastapāt Lietuvas ciemos?

Viņi ir ļoti vienkārši, dvēseliski un dabīgi, atvērti prātā un dvēselē. Viņos nav dubulta daba – liekulība. Daži mīl dzīvi, citi ienīst, bet tajā visā viņi dalījās, un es biju kā daļa no šīs vides, daļa no viņiem. Ar lielu vairumu esmu pazīstams kopš bērnības, tādēļ viņi ar mani runāja kā ar patiesu draugu. Bērnībā pārcēlos no viena ciemata uz otru ik pēc pieciem gadiem, tādēļ man arī ir tik daudz draugu no dažādām vietām.

Pastāstiet par savu tehniku un kompozīcijas principiem. Daudzas ainas šķiet iestudētas.

Jau 15 gadus lietoju Canon digitālo kameru. Mana pirmā kamera bija Smena, taču jau nākošajā gadā man bija Zenit. 1995. gadā jau biju diezgan stilīgs fotogrāfs ar digitālo kameru. Lietoju tikai dabīgo gaismu, un arī situācijas ir maksimāli dabīgas. Es uzsāku sarunu ar šim cilvēkiem, bet nefotografēju uzreiz, gaidu īsto mirkli, kad varu sākt tvert situāciju. Esmu kā mācītājs, kas  uzklausa grēkus. Arī kompozīcijā es cenšos neiejaukties, tiecos notvert īsto mirkli tādu, kāds tas ir. Septiņdesmit procenti no maniem darbiem ir tverti tādi, kādi tie ir, dabīgi. Tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēki man uzticas. Es fotogrāfijas neplānoju, neuzstādu, bet drīzāk provocēju savus ‘modeļus’. Katrai fotogrāfijai apakšā slēpjas zināms stāsts, taču tos es neatklāšu. Galvenais ir rezultāts, nevis veids, kā to esi panācis.


Rimalds Vikšraitis. Pagurušā ciema vaibsti. Publicitātes foto

Kādēļ par laukiem un lauku cilvēkiem runājiet tieši šādi – nedaudz provokatīvi?

Nevēlos nekādus kompromisus, vēlos parādīt īsto dzīvi.

Dažās no fotogrāfijām esat redzams jūs pats. Kādēļ vēlējāties iekļaut sevi šajā sērijā?

Vēlējos parādīt viņiem piemēru, ka tas ir viegli – tikt fotografētam. Jo nav tik vienkārši pierunāt cilvēkus fotografēties. Fotogrāfijai, kurā esmu redzams no pudelēm veidota ceļa galā, ir metaforiska nozīme, jo arī manā dzīvē agrāk alkohols spēlēja lielu lomu. Tas atspoguļo konkrētu manas dzīves periodu.

www.fotomuzejs.lv