ZIŅAS  
(Fragments) Haralds Matulis, Ieva Saulīte. Māksla, kas neizskatījās pēc mākslas. Instalācija, 2014

Piecas versijas par laikmetīgo mākslu. LLMC ceļojošā izstāde 0

Agita Salmiņa
16/10/2014

Pateikt, kas ir laikmetīgā māksla, šķiet bezjēdzīgi, jo nepastāv nekādas oficiālas definīcijas. Taču cilvēka dabā arvien ir vēlme izprast, skaidrot un rezumēt. Laikmetīgās mākslas centrs šodien, 16. oktobrī, ar izstādi „Piecas versijas. Piezīmes par kādu laikmetu” aizsāk ceļojumu pa trīs Latvijas pilsētām – Rēzekni, Kandavu un Bausku, kurā prezentēs piecas versijas par to, kā runāt par laikmetīgo mākslu, cenošoties lauzt stereotipu par arhīvu kā „nodzeltējušu dokumentu krātuvi”.

Izstādes kuratore Andra Silapētere uzsver, ka izstāde netiecas skaidrot, kas ir laikmetīgā māksla: „Tā drīzāk pārskata, reģistrē nesenās norises, cenšas vilkt paralēles un atrast krustpunktus starp šodienu un vakardienu. Tapušie darbi it kā pārformatē laiku. Kuratoru un mākslinieku ideju un viedokļu sakausējumā tapis ‘kaut kas’, kam piedēvējama nepārtrauktība.”

Eksperimentālā formā, sadarbojoties māksliniekiem un mākslas zinātniekiem, kuratoriem un antropologam, radīta izstāde, kurā realizēti pieci laikmetīgās mākslas projekti. „Interpretācijas sakņojas LLMC arhīvā ar mērķi apzināt to informācijas klāstu, tās ‘atmiņas’, kas uzkrājušās. LLMC kopš 20. gadsimta 90. gadiem ir mērķtiecīgi veidojis un papildinājis laikmetīgās mākslas arhīvu un datu bāzi, kas patlaban ir plašākā publiski pieejamā informācijas krātuve par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem. Uzkrātās liecības aptver mākslas un kultūras norises no 20. gadsimta 60. gadiem līdz pat mūsdienu aktualitātēm. Mūs interesē kas ir šis ‘atmiņu krājums’, kas noteicis konkrētā materiāla izvēli, iekļaušanu kolekcijā un kā to vērtēt? Kā uzkrātās zināšanas nodot tālāk un kā arhīvu padarīt sociāli aktīvu?” skaidro Andra Silapētere.

Mākslas zinātnieks un kritiķis Jānis Borgs kopā ar mākslinieci Lauru Feldbergu šajā izstādē restaurējuši 1996. gada „Geo-Ģeo” izstādi Pedvālē – kopdarbā tapusi instalācija ar atsauci uz Armīna Ozoliņa darbu „Ainavas kompensācija”. Savukārt kuratore un mākslas zinātniece Līga Lindenbauma kopā ar dizaineru Kristapu Grundšteinu, izskatot arhīvā atrodamās liecības par konkrētiem mākslas darbiem, konstatējuši tos kā vairāku paralēlu notikumu krustpunktus. Savukārt mākslas zinātnieces Aigas Dzalbes, mākslinieku Kristapa Epnera, Ievas Epneres un operatores Baibas Lagzdiņas kopdarbā tapuši divi video darbi – intervijas ar mākslas zinātniekiem un kuratoriem Ingu Šteimani un Ivaru Runkovski, konfrontējot mūsdienu vidi ar ieskatu pagātnes procesos. Bet publicists un antropologs Haralds Matulis kopā ar mākslinieci Ievu Saulīti retoriski izvērš jautājumu „par mākslu, kas neizskatās pēc mākslas”, caur arhīva platformu pārskatot mākslas darba un skatītāja mijiedarbi.

Izstādi papildina saistoša izglītības programma „Lielā lupa”, kura savā ziņā tiecas skaidrot, kas ir laikmetīgā māksla un veidot šīs izpratnes pamatus. Tā piedāvā vairākus interaktīvus veidus, kā ar mākslu iepazīties gan pašai jaunākajai paaudzei, gan pieaugušajiem. Sākot no digitālām un analogām spēlēm, ar kuru palīdzību var iepazīt māksliniekus, pētīt mākslas darbus, uzzināt aktuālās norises Latvijas laikmetīgajā mākslā, kā arī radīt jaunus mākslas darbus, līdz mazo pētnieku darbnīcai, kur mazuļi var iepazīties ar dažādu formu variācijām mākslas darbos rotaļlietu formā.
LLMC izsludinājis konkursu par asprātīgāko repliku par kādu no izstādē redzētajiem darbiem. Savus iespaidus ikviens varēs paust prozas, dzejas, video vai performances formā.

Katras izstādes izskaņā notiks lekciju sērija un video programma „Jaunākā kustīgā attēla māksla Baltijā”, ko izveidojusi Anna Veilande-Kustikova.
No 16. līdz 31. oktobrim izstāde būs skatāma Rēzeknē, Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrā „Zeimuļs”, no 10. līdz 23. novembrim – Kandavas mākslas galerijā, bet no 2. līdz 9. decembrim – Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā.

www.lcca.lv