Ekspresintervija ar mākslinieku Reini Virtmani
Agita Salmiņa
15/10/2014
Mākslinieki Reinis Virtmanis (1976) un Valdis Brože (1974) profesionālajā jomā ir kā diena pret nakti, taču abus vieno jau divdesmit gadus ilga draudzība, kuras laikā nu jau otro reizi abu darbi sastapsies zem viena jumta. Mākslinieki viens otra darbus nav redzējuši un apgalvo, ka abiem būs pārsteigums, kāds ‘dialogs’ izveidosies šoreiz. 2005. gadā galerijā Carousel tika atklāta abu izstāde „Maijs un jūnijs”, kuras nosaukumu Reinis Virtmanis skaidro, kā abu individualitātes zīmes – viens ir kā maija mēnesis, otrs kā jūnijs. 15. oktobrī Kalnciema ielas galerijā tiks atklāta abu otrā izstāde „Oktobris un novembris”.
Reinis Virtmanis izstādīs savus darbus ar kopēju nosaukumu „Ilustrācijas neuzrakstītai grāmatai”. Tas ir aizsākts zīmējumu cikls, ideju sprakšķis vai drīzāk – mēģinājums noķert kaut ko svarīgu ikdienībā. Savukārt Valdis Brože par saviem darbiem izsakās šādi: „Krāsas, līnija un telpa. Uz plakanas telpas lido mākoņi ar antenām. No līnijām izpeld kāds acij atpazīstamāks tēls. Te ir, te nav.”
Ar Valda Brožes un Reiņa Virtmaņa tēliem izstādē „Oktobris un novembris” iepazīties varēs līdz 4. novembrim.
Izstādē „Oktobris un novembris” piedalāties kopā, taču iepriekšējā kopīgā izstāde jums bija pirms deviņiem gadiem. Kas kalpoja par iemeslu no jauna veidot kopīgu izstādi?
Valdis ikdienā strādā ar rotām. Viņam, manuprāt, ir ģeniāla vizuālā pasaule, kuru es jau 20 gadus pazīstu. Saņemot uzaicinājumu izstādīt savus darbus Kalnciema ielas galerijā, šķita, ka Valdim obligāti vajadzētu izstādīt arī savu zīmējumu ‘pasauli’. Savā ziņā ar šo izstādi viņu piespiedu sakoncentrēties darbam un parādīt savus jaunākos zīmējumus. To darīju, zinādams, cik grūti ir to paveikt, ja ikdienā darbojies citā jomā.
Izstāde būs dialogs, kura iznākumu mēs paši vēl nezinām. Mūsu kopīgais draugs Ivo Briedis pasējis redzēt gan manus darbus, gan Valda, viņš atzina, ka esam ļoti dažādi. Mums pašiem būs pārsteigums par to, kas no tā galu galā iznāks.
Pastāstiet par iepriekšējo kopīgo izstādi. Kādu to atminaties šodien?
Jau tajā laikā mūsu starpā bija cieša draudzība. Bijām radījuši vairākus darbus un no galerijas Carousel izskanēja piedāvājums abiem kopā piedalīties izstādē. Toreiz izstādei nebija nekāda idejiskā koncepta, arī telpas nebija ideāli piemērotas. Galu galā to izveidojām kā īpašu pasākumu ar atklāšanu sestdienā pulksten deviņos no rīta ar kruasāniem no franču maiznīcas un šampanieti. Izdevās burvīgs rīts! Ikdiena brīžiem ir diezgan smagnēja, tādēļ to reizēm vajag ‘atšķaidīt’ ar šādiem notikumiem.
Kas pa šiem 10 gadiem mainījies profesionālā ziņā?
Izmaiņas ir radikālas! No otras puses – drīzāk esmu izmetis līkumu, saprotot, kas ir mana tehnika, mans formāts un kas nav. Pašreiz aizraujos ar zīmēšanu, jaucu to ar terpentīnu un grafītu, kas iet prom no pārliekas krāsainības. Esmu nonācis pilnīgā tumsā. Taču tā ir tumsa, kurā kaut kas piedzimst.
Kas, tavuprāt, mainījies Valda darbos?
Manuprāt, ļoti pārliecinoši nostiprinājusies viņa tēlu pasaule. Viņa darbos redzama viena cilvēka radīta pasaule, kas varbūt līdz galam izprotama tikai viņam pašam. Taču tā aizrauj! Viņš konsekventi iet šo ceļu, bet šobrīd ir palicis daudz konkrētāks un precīzāks – līdz ar to tas viss izskatās pārliecinošāks, bet ne līdz galam. Taču līdz galam būt pārliecinātam – manuprāt, tas ir bīstami!
Reinis Virtmanis. Ilustrācija neuzrakstītai grāmatai. Publicitātes foto
Izstādes kopējais nosaukums ir „Oktobris un novembris”, taču taviem darbiem dots arī apakšnosaukums – „Ilustrācijas neuzrakstītai grāmatai”.
Man bija svarīgi konkrētāk nodēvēt savus darbus. Mani uzrunā grāmatu ilustrācija kā formāts, tādēļ izdomāju radīt ilustrācijas grāmatai, kuras nav. Vai tās saturu sarakstīšu es vai kāds cits, tas ir atvērts jautājums. Šķita interesenti radīt grāmatu šādi – no otras puses! Pie tevis atnāk tēma, un tu to sāc risināt ilustratīvi, tādu kā uzplaiksnījumu formā.
Tu arī pats varētu sarakstīt šo grāmatu?
Starp citu, jā! Varbūt tā drīzāk varētu būt dzeja vai īsie stāsti.
Kas tevi iedvesmoja šiem darbiem? Kas ir to impulss?
Ilgu laiku man aktuāla tēma ir putnubiedēklis, kas ir pamests un aizmirsts uz vientuļa lauka. Šajā tēlā, man šķiet, eksistē zināms patoss pašam pret sevi, zinot, ka viņš ir pamests. Viņš ir dramatisks tēls.
Manuprāt, tas asociatīvi sasaucas ar rudeni, putnubiedēklis asociējas ar kailiem laukiem, veļu laiku. To arī esmu apspēlējis. Izstādei esmu iedvesmojies arī no 19. gadsimta gravīrām, kur attēloti ceļojumi, ekspedīcijas uz Ziemeļpolu u.tml. Paši gravīras sākumi šķiet īsti, tīri, savā ziņā naivi. Sajūtu līmenī mēģināju tam pietuvoties.
Bieži nācies lasīt, ka tev netīk savus darbus dēvēt par gleznām, tu tos labprātāk dēvē par ilustrācijām. Kādēļ?
‘Glezniecība’, ‘dzeja’, manuprāt, ir skaļi vārdi. Tas, ko es daru, tā ir „ilustratīva izgaismošana”, ja tulko no latīņu valodas. Tas ir precīzāks apzīmējums tam, ko daru.
Es labāk sevi sauktu par ilustratoru. Līdz ar to arī grāmatu formāts man piederas. Mani piesaista kabatas grāmatas formāts, intimitātes moments, tas nav uzmācīgs formāts, tas nekonkurē ne ar ko, tas nav ambiciozs. Bildei, manuprāt, jābūt tādai, ko var ielikt arī koferī, kas atbilst kabatas formātam.
Kā tu raksturotu Valda Brožes darbu formātu?
Viņš pēc savas domāšanas ir simtprocentīgs juvelieris. Valda darbu smalkums, līnija, kuru viņš veido – tie ir ļoti juvelieriski. Redzot viņa rotas un zīmējumus, tos nevar atdalīt vienu no otra.
Ko, tavuprāt, viņš vēlas pateikt ar saviem darbiem?
Tā, manuprāt, ir šī laikmeta iezīme – visu paskaidrot un iztulkot. Taču šajā gadījumā, manuprāt, nekādi paskaidrojumi nav vajadzīgi. Viņa darbos ir daudz detaļu, saistvielas un saistmomentu. Tā ir tā ‘vizuālā valoda’, tāpat kā kino valoda vai dzejas valoda. Tai ir citi principi nekā laikmetīgajai mākslai. Tā valoda ir priekš visiem – skaidra un pašpietiekama.
