Foto

Ekspresintervija ar Eduardu Liniņu

Agita Salmiņa
14/10/2014

Par to, kā lasījums „Valpurģu nakts jeb Komandora soļi” nokļuvis līdz skatītājiem, varētu tapt atsevišķs stāsts – tā pamatā būtu liels entuziasms, interese par varas un cilvēku attiecībām, kā arī mīlestība uz savdabīgā 20. gadsimta Krievijas rakstnieka Venedikta Jerofejeva (1938–1990) ironiski  dzēlīgo un arvien trāpīgo valodu. Daudziem šis vārds pazīstams, pateicoties viņa populārākajam darbam „Maskava–Gailīši”. Taču Eduardu Liniņu uzrunāja Jerofejeva luga „Valpurģu nakts jeb Komandora soļi”, kurai viņš nejauši uzdūrās jau 90. gados.

Entuziasma vadīts, Liniņš iztulkoja lugu latviski – bez konkrēta mērķa, drīzāk dēļ aizrautības ar dialoga un patosa krāšņumu. Taču gandrīz ikviens, kuram tolaik latviskoto tekstu deva lasīt, norādīja, ka tas diezin vai bijis tulkotāja pūļu vērts, jo nepārprotami pieder pagājušam laikam. Uz daudziem gadiem tulkojums nogūla Liniņa rakstāmgalda atvilktnē, līdz pagājušā gada vasarā viņš apmeklēja Stūra māju un saprata – izrādei jātop!

Lugas darbība noris Padomju savienības psihiatriskajā slimnīcā un, lai arī, ātri pārskrienot pāri galvenajām sižetiskajām līnijām, gribētos jautāt, kur ir šī stāsta vērtība, tā atklājas, velkot paralēles ar laiku un cilvēku, viņa attiecībām ar politisko sistēmu, alkoholu un varu. Luga precīzi diagnosticē padomju impērijas psihoneiroloģisko stāvokli un ir lasāma vairākos nozīmju slāņos.

Jerofejeva lugas lasījumam nav iedomājama atbilstošāka vieta par Stūra māju, kuru apzīmējot tiek izmantoti tādi vārdi kā ‘nomācošs’, ‘drūms’, ‘baiss’, ‘šaušalīgs’ u.tml. Lasījums pirmizrādi piedzīvoja 2014. gada Valpurģu naktī, bet otra iespēja to ieraudzīt ir rīt – 15. oktobrī.

„Valpurģu nakts jeb Komandora soļi” tiek definēta kā traģēdija. Lugas inscenētā lasījuma režisore ir Laura Čaupale, par  mūzikas režiju atbild Orests Silabriedis un Uģis Vītiņš. Galvenajā – biedra  Ļeva Gureviča lomā – Artūrs Skrastiņš, kuram pievienojas virkne neprofesionāļu – Ivars Ījabs, Arnis Rītups, Ginta Rukmane un citi.


Eduards Liniņš. Foto: Agita Salmiņa

Pastāstiet, kā līdz jums nonāca Venedikta Jerofejeva luga?

Deviņdesmito gadu vidū pie kāda vienkārša grāmatu tirgotāja, kas pārsvarā tirgoja Rietumu literatūru, ievēroju šo viņa izdevumu un izlasīju to no vāka līdz vākam. Tā kā luga mani ieinteresēja un tulkošana man sagādā prieku, kā arī tolaik varēju atļauties tam veltīt laiku, nolēmu to pārtulkot latviešu valodā. Taču savs impulss nāca arī no Latvijas Kultūras akadēmijas režijas kursa studenta Gunta Zēberga. Savulaik, kad bijām vienotā draugu lokā, viņš izteica varbūtēju ierosmi, ka šo lugu varētu iestudēt kā vienu no saviem studiju darbiem.

90. gados bijām draugu loks, kas organizēja nelielus radošus pasākumus, koncentrējoties Jāņa Akuratera muzejā. Šo kompāniju veidoja Orests Silabriedis, Ieva Parša, Guntis Zēbergs, Gita Rukmane, vēlāk arī Zane Kreicberga un citi. Tas bija tāds mazs mājas teātris, kur atspoguļojām savas literārās intereses – gan tobrīd jaunākā aktuālā latviešu dzeja, gan krievu dzeja. Ar laiku, parādoties citiem darbiem, tā ideja apsīka. Taču tā nepazuda no mana prāta, tā tikai gaidīja īsto mirkli un vietu, jo Akurateru muzeja telpa šķita pārlieku mīlīgas.

2013. gada vasarā satikāmies ar Orestu Stūra mājas projekta ietvaros. Stūra mājas atklāšanas laikā sapratu, ka esmu beidzot lugai atradis piemērotu telpu un nekavējoties rakstīju ziņu Orestam. Īsziņa skan šādi: „Vecīt, es zinu, kur mēs  nākamgad Valpurģos perfomēsim Jerofejevu – Stūra mājā!”. 2013. gada 30. oktobrī, plkst. 22:18. Uz ko skanēja atbilde: „Nu, tad beidzot! Esmu līksms! Sapulce!”.

Kas jūs lugā uzrunāja?

Jerofejeva valoda un teksts šķita interesenti. Tas ir pilns ar ironiski lietotām kulturoloģiskām asociācijām. Mani uzrunāja arī tas, cik dramaturģiski precīzi risināta cilvēka un varas attiecību tēma. Tā mani vienmēr saistījusi un bija aktuāla arī manam tēvam Arnoldam Liniņam.

Vai lasījumā esiet pieturējušies pie autora ieteikumiem attiecībā uz muzikālo noformējumu?

Mūzikas režiju uzņēmās Uģis Vītiņš. Abi ar režisori nav pieturējušies pie autora ieteikumiem, jo viņš, piemēram, iesaka lietot Māleru, Brukneru vai krievu tautasdziesmas. Uģis improvizē ar mūzikas fragmentiem, kas ir mazliet populārāki un vairāk ilustrē šo laiku. Piemēram, noslēgumā, traģiskajā finālā, kad galvenais varonis iet bojā, proti, mirst, saindējoties ar metilspirtu, skan visiem zināmā kazaku dziesma par melno kraukli hrestomātiskajā Borisa Grebenščikova izpildījumā.

Vai varat iepazīstināt ar lugas galvenajiem motīviem, sižetu?

Lugas darbība notiek padomju psihiatriskajā dziednīcā. Tiek svinēti Valpurģi līdz pat nākošajai dienai, kas ir 1. maijs –  Darba svētki. Tajos, protams, visi apdzeras. Šeit parādās Jerofejevam būtiskais motīvs – alkohols kā sociāla protesta forma. Taču, protams, var strīdēties par to, kā Jerofejevs uztvēra savu alkoholismu un alkoholismu Padomju savienībā. No vienas puses lugā tiek atklātas smalkas, naturālas detaļas, no otras puses – tas tiek poetizēts. Dzeršana tiek atveidota kā pretošanās sistēmai,  kā opozīcija, nonkonformisms. Taču, kā zināms, alkohols ir posts. Luga uzdod jautājumu, kas iznīcina vairāk – vai tas ir spirts, dzeja vai apkārtējā sociāli politiskā situācija?

Psihiatriskās slimnīcas ir dramaturģijā, jo īpaši mūsdienu dramaturģijā, populārs sižets, kur savstarpējās attiecības ir eksistenciāli nospriegotas. Cilvēks tiek izrauts no ierastās attiecību shēmas un ielikts attiecībās, kas ir saistītas ar eksistenciālām robežsituācijām. Viņam tiek laupītas gandrīz visas tiesības un viņš nonāk tik lielos citu cilvēku varas apstākļos, kā tas varbūt vēl ir koncentrācijas nometnēs. Katrā ziņā paralēles abās attiecību shēmās varam saskatīt.
Lugas galvenais varonis ir ievietots slimnīcā, jo aizdzēries līdz tā dēvētajām ‘baltajām pelītēm’. Viņā redzam ar pastāvošo sistēmu samierināties negribošu cilvēku, kurš nav spējīgs uz iekšējo opozīciju. Viņš pretojas kā prazdams un nolemj nozagt spirtu, piedzirdīt palātas biedrus un arī pats uzdzīvot, taču nelaimīgā kārtā nokļūst pie metilspirta krājumiem. Šeit parādās lugas problēmjautājums – kas ir būtisks režisoram, kas to interpretē – vai viņš jau no paša sākuma zina, ko viņš dod saviem palātas biedriem. Visi lugas izskaņā iet bojā, taču, zinot tā laika specifiku, tā bija sava veida atpestīšana.

Kā redzat lugu šodienas kontekstā?

Toreiz, 90. gados, visa pasaule šķita nepamatota optimisma pārņemta par to, kā šīs posttotalitārās sabiedrības ir spējīgas mainīties. Šķita, ka, nograujot Berlīnes mūri, uzvelkot Latvijas karogu mastā un ieliekot Rubiku cietumā, mēs būsim izārstējušies no visām nelaimēm, par kurām Jerofejevs arī raksta. Tās, kā tagad redzam, izrādījās nepamatotas ilūzijas.

Daudz kas mūsdienās atgriežas vecajās vietās. Rodas sajūta, ka arvien vairāk cilvēkiem patīk dzīvot cietumā vai koncentrācijas nometnē. Ja runājam par šodienas Krieviju, tajā saskatāma vēlēšanās atkratīties no domāšanas, no  atbildības politiskajā procesā. Atsaucoties uz Aristoteli, kurš lietoja tādu terminu kā „politiskais dzīvnieks”, cilvēkā ik pa laikam uzrodas vēlme atbrīvoties no šī politiskā un palikt vien par dzīvnieku. Tāda eksistence no psiholoģiskā viedokļa ir daudz komfortablāka. Tas taču ir šausmīgi mokoši, ja jāatbild ne tikai par to, ko ēdīsi, bet arī par sabiedrības likteni un valsts nākotni. 90. gados šķita, ka sabiedrība vēlas šo atbildību, ka gribam būvēt šo kopīgo sabiedrības ēku. Patiesībā tas nav nemaz tik vienkārši. Nākot uz interviju, iedomāju, ka liela patiesība ir Marksa tēzē, ka vēstures patiesība atkārtojas kā farss.

Vai iestudējumu varat iedomāties kādā citā telpā, ārpus Stūra mājas? Kā vērtējat Stūra māju kā šī uzveduma telpisko ietvaru?

Kad luga bija iztulkota, bija skaidrs, ka tā būtu jārealizē 30. aprīlī – Valpurģu naktī. Taču palika jautājums par vietu. Akuratera muzejs šķita pārāk intīma, skaista  un mīlīga vide.

Manuprāt, Stūra māja ir ideāla vieta. Ne velti tiek runāts par šīs ēkas auru. No vienas puses, darbojoties šajā projektā un īstenojot šo ieceri, šķiet, ka nekādas sienās iesūkušās šausmu auras nepastāv – tas viss ir radies cilvēku galvās, izņemot tajā gadījumā, ja šo iestādi nācies apmeklēt tās darbības laikā. Savu pirkstu „atmosfēras radīšanā” pielicis arī apkures trūkums vairāku gadu garumā. Manuprāt, šī telpa ir ļoti iedvesmojoša, lai to pārstrādātu radošā veidā, arī zinot tās vēsturi. Ir tādas baktērijas, kas ēd atkritumus. Māksla ir tā, kas ēd sabiedrības atkritumus un pārstrādā tos baudāmā vielā. Kā jau savulaik apgalvojis Aristotelis – „līķis var būt derdzīgs, taču līķa attēls var šķist pievilcīgs”, jo tas ir māksliniecisks attēls. Stūra mājā vienīgais trūkums ir nelielais skatītāju apjoms, citādi – sienas palīdz! Tajā skaitā joprojām aizrestotie logi ar matētajiem stikliem, kas vērsti pret Brīvības ielu.

Uzvedums tapis īpašā formā – kā lugas inscenēts lasījums. Kāds bija ceļš līdz tam?

Kad radās doma par  lugas iestudēšanu Stūra mājā, nozīmīgākais jautājums bija režisors. Un nav jau tā, ka Latvijā režisori mētātos apkārt. Kāda cita komerciāla pasākuma saistībā iepazinos ar Lauru Čaupali. Novērtējot viņas prasmi darboties pielāgotā vidē, ievietot tajā nepieciešamo apgaismojumu un apskaņošanu, uzaicināju viņu sadarboties. Zinājām, ka nevarēsim atļauties gaismu mākslinieku, taču skaņas mākslinieku gan noteikti bija nepieciešams atrast, atsaucoties uz Jerofejevu, kurš raksta, ka bez mūzikas – nekādi! Bija skaidrs, ka jābūt mūzikas režijai.

Tas ir lasījums, kurš tiek inscenēts iespēju robežās, piedaloties gan profesionāliem aktieriem, gan citu jomu pārstāvjiem. Tas ir režisores Lauras Čaupales ierosinājums, kas, manuprāt, ir interesants risinājums un liels ieguvums. Dažbrīd šķita, ka tas drīzāk ir izaicinājums aktieriem, nevis citu radošo jomu pārstāvjiem – Arnim Rītupam, Ivaram Ījabam vai Robertam Ķīlim.

Kādas atsauksmes bija pēc pirmizrādes? Kādu auditoriju tā piesaistīja un vai jūsuprāt lasījums būtu saprotams arī jaunākai paaudzei?

Lai arī nekādas recenzijas netika publicētas, sociālajos tīklos bija pozitīvas atsauksmes un mums palika laba pēcgarša. Vairums cilvēku, kas ieradās, bija no paaudzes, kas piedzīvojuši padomju laikus. Taču grūti spriest par to, cik šis darbs palīdz izprast to laiku. Ja vispār runājam par literatūru, kas interpretē politiskos un sabiedriskos procesus, visdrīzāk laba literatūra mums neatklāj tik daudz konkrētā laika īpatnību, cik to, ka visos laikos attiecību pamatshēmas un motīvi ir ļoti līdzīgi.

Lugas sižetā ir gan cilvēks, kuram pieder vara, gan cilvēks, kurš pret to cīnās, kā arī mīlestība – tādēļ domāju, ka tā būs saistoša visiem.