ZIŅAS  
Ēriks Apaļais. Foto: Monta Ezerlīce

“Gribētos atgriezties pie rotaļīguma” 1

Rita Kaže–Zumberga
10/10/2014

Ērika Apaļā personālizstāde “Zari”
LNMM izstāžu zāle Arsenāls”, Torņa iela 1, Rīga
10. oktobris–2. novembris

„Man ļoti bieži ir sajūta, ka es gribu pamest mākslu. Nesen, divus gadus atpakaļ, pat bija doma, ka varētu strādāt par tulku. Šī interese par valodu ir tik spēcīga, ka joprojām mācos angļu filologos, lai gan ikdienā gleznoju. Varētu pat teikt, ka es nevis izstādu gleznas, bet savus valodas pētījumus, un par glezniecību to nākas dēvēt tāpēc, ka uz audekla uzklāta eļļa,” ļoti atklāti atzīst Ēriks Apaļais, kad parkā pie „Arsenāla” esam iekārtojušies uz soliņa.  

No 10. oktobra līdz 2. novembrim LNMM izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā būs skatāma gleznotāja personālizstāde „Zari”, kuras pamatā ir autobiogrāfisku detaļu studēšana, kā arī pamatīga vilkme uz lingvistiskām disciplīnām. Viļņveida kustībās trieptās līnijas un monohromais koptonis jau iepriekš bijis sastopams Apaļā darbos un dēvējams par viņa atpazīstamības zīmi, taču šoreiz  mākslinieks gājis tālāk – vārdu un bērnības atmiņu ainu saplūsmē tapusi vizuāla metafora – salauzti zari kā objektu atlūzas, sajaukušies ar pelniem un sniegu, peld nenoteiktā telpas izplatījumā.


Ēriks Apaļais. Zari. 2014. Audekls, eļļa.

Ēriks Apaļais (1981) starptautiskajā apritē ir viens no visaugstāk vērtētajiem jaunās paaudzes pašmāju māksliniekiem – savulaik ieguvis maģistra grādu Vizuālās mākslas augstskolā Hamburgā un saņēmis Karla H. Dices balvu par gada labāko diplomdarbu un DAAD (Vācu akadēmiskās apmaiņas dienests) balvu par izciliem sasniegumiem.

Pēcāk veiksmīgi piedalījies vietējās un ārvalstu grupu izstādēs, sarīkojis arī personālizstādes Rīgā: Dzelzceļa muzejā (2005), „Stingrāko bērzu meklējot” galerijā „Alma” (2008) un „Vārdi” kim? laikmetīgās mākslas centrā (2013), kā arī paralēli attīstījis lielisku sadarbību ar Veras Munro galeriju Hamburgā, kas ne tikai kūrēja divas personālizstādes – Confessions (2011) un Inscribed Silhouettes (2014), bet arī pavēra iespēju piedalīties Ķelnes mākslas mesē.

Lai gan Ēriks Apaļais no malas jaušams kā atturīgs mākslinieks, kas nelepojas ar kaismīgiem publiskiem uzsaukumiem un darbos neietver kliedzošas ekspresijas, savas iekšējās pārdomas viņš atklāj pat ļoti rūpīgā un analītiskā veidā – par neattēlojamo un vārdos neietērpjamo strukturēti izsakoties ar zīmju un simbolu palīdzību, kuriem nereti skaidrojumus zina vien pats. Kliedējot daudznozīmību, bija brīdis, kad savai personālizstādei Apaļais atļāvās izvērst rakstisku analīzi, kā skaidrojot objektu uzplaiksnījumu patieso būtību, kamēr tie savvaļā peldēja monohromas telpas vidū, taču tas vairs nav atkārtojies.

Un tomēr – šoreiz pēc tikšanās par sevi atgādina ne tikai nosalušās rokas, bet arī apjausma, ka blakus sēdējis ne vien atzīts mākslinieks ar panākumu bagāžu, bet arī atklāts un jūtīgs cilvēks, kurš sevis meklējumos reizēm atļaujas pa šaustīšanas brīdim un tikai pēdējā laikā apjautis, ka nebūtu lieki atgriezties pie sen aizmirstām vērtībām. Šī mazā saruna par tuvojošos izstādi sākas apvaldīti – aizved pie jauniem atklājumiem sevī, līdz negaidīti noslēdzas ar nedrošu atzīšanos, ka atpakaļceļa jau nav.


Ēriks Apaļais. 2014. Audekls, eļļa, akrils. 45x75 cm

Līdz šim tev bijušas trīs personālizstādes Latvijā, vairums ārpus tās. Šobrīd, gatavojot jauno ekspozīciju „Arsenālā”, saskaries ar īpašām emocijām, ko veido tikšanās ar latviešu skatītāju?

Īpaši jūtos tādēļ, ka uz atklāšanu atnāks vairāk draugi nekā ierasts. Varbūt pat ir kaut kāds spiediens, bet es par to mēģinu nedomāt, jo vienmēr jau gribas cilvēkiem patikt... Taču to nošķīrumu – es kā mākslinieks un otrā pusē skatītājs – redzu gluži vienkārši – daru darbus un strādāju ar lietām, kuras nepārzinu, bet tikai īsos mirkļos pašā procesā pieredzu un apjaušu atklāsmes, kuras skatītājam ir nezināmas, tādēļ viņam atliek tikai interpretācija. Mēs esam kā divas paralēles, kas dažbrīd saskaras, bet lielākoties neceru, ka skatītājs nolasīs tieši to, ko es domāju. Viņš interpretē, bet es ļauju, jo kas tad cits man atliek? Iepriekšējā izstādē mēģināju skaidrot un uzrakstīju tekstu, bet pēdējos gados ar to vairs neesmu aizrāvies.

Kā tu raksturotu šīs izstādes pamatdomu, ja atkāpjamies no pāris vārdiem oficiālajās preses relīzēs? Kas ir šie ‘zari’?

Zari... (nopūšas). Grūti izskaidrot. Tas viss izriet no iepriekšējiem darbiem – man bija tāds periods, kurā mēģināju ļoti intensīvi strādāt ar kaut kādiem saviem priekšstatiem un aizspriedumiem, centos tos valodiski relativizēt un pat savā veidā dekonstruēt. Taču tagad mani ir pārņēmusi sajūta, ka tas ir izdarīts, ka ir iestājies tukšums. Ka esmu iztukšojis šos priekšstatus un aizspriedumus, ka palikušas vien valodas drumstalas – paša procesa atbalsis.

Šī izstāde vairāk ir par neziņu un tukšumu, kur zari kļūst par savdabīgiem simboliem dabai, kuru bieži darbos pretnostatu kultūrai. Zīmju valoda, kurā iemiesojam un materializējam domas, atgādina izcelsmi no dabas, bet fakts, ka esam no tās atšķēlušies, veido šo atsvešinājumus – kur zari kļūst par līdzību, metaforu un analoģiju.

Lai atteiktos no iesakņotajām tradīcijām un dogmām, ir vajadzīga sava veida distancēšanās no tām zīmēm kā absolūtās patiesības, tāpēc tās padaru nosacītas, un zari simbolizē relativizētas valodas atlūzas. Mani ļoti interesē, kas ir bijis pirms vārda – tā ir mana iekšējās pasaules un valodas arheoloģija.

Iepriekš simboliski gleznās esi ietvēris bērnības atmiņu uzplaiksnījumus – ir manāmas gan grāmatas, gan rakstāmmašīnas, savdabīgi sniegavīru silueti, ūdensroze un pat mēness dažādās formas. Kāpēc šo gleznu ainās simboli novērojami caur salauztu zaru formām, vārdiem un pelniem?

Atbilde uz šo jautājumu paskaidros manus iepriekšējos izteikumus. Tie sniegavīri un grāmatas... Tās bija spēcīgas zīmes no pagātnes, ar kurām man savā veidā bija emocionāla saikne un kurās es projicēju noteiktas blakusnozīmes. Bet šobrīd esmu šīs zīmes iztukšojis, pāri palikuši vien salauzti zari, vien dematerializēti elementi. No šīm zīmēm pāri palikušas vien drumstalas un atbalsis.

Pelni jau semantiski ieguvuši dziļāku jēgu – tas ir rezultāts un sekas reizē, tie ir sākums un gals reizē, atsacīšanās no kaut kā, beigu apjaušanas un samierināšanās simbols. Vai izvēle attēlot gleznās pelnus ir apzināta? Personiska patika, jutekļu kairināšana?

Godīgi sakot, es neesmu pats līdz galam apjautis. Viss notiek ķēdes reakcijā, kuras laikā grūti izsekot un pateikt, ko esmu domājis, jo tie varētu būt meli. Pirmkārt, man patīk pelni kā matērija. Savos darbos izvēlos objektus, kuru materiāls ir pateicīgs, lai tos gleznieciski abstrahētu un pelni tam ir ļoti pateicīgi.

Taču tagad prātā nāk mirklis – šķiet, tas bija darba procesā, kad gleznoju grāmatu – uzliku emocionālākus, ekspresīvākus triepienus, tad mēģināju tos neitralizēt, dzēst, kā rezultātā izveidojās kaut kāda virsma, kura organiski likās līdzīga pelniem. Visnotaļ iespējams, ka šis motīvs simbolizē pašu darba procesu – ir šaubas, ir pārliecība, ir šaubas un atkal pārliecība. Šie pelni iemieso nepārtrauktu apļveida procesu ar labošanu un rediģēšanu – tajos ir ierakstīti mani mēģinājumi artikulēt šaubas un ticību notiekošajam.

Monohromais rokraksts jau šķiet tev raksturīgs un miesā ieaudzis, kā pašam liekas – tas ir noturīgi un uz ilgu laiku? Vai tomēr esi reizumis sajutis vēlmi pagriezties citā virzienā, paspēlēties ar citām krāsām? Varbūt šajā izstādē jau kas tāds ir novērojams?

Šajā izstādē nav, lai gan prātā pirms tam bija šāda doma, jo agrāk mani darbi bija krāsaini. Iestājoties apnikumam gleznot melnbalti, es pat radīju divus krāsainus darbus un nonācu pie apjausmas, ka tā ir atgriešanās vietā, kur vairs nepiederu. Tas ir pagājis periods. Domāju, ka krāsai vajadzētu atkal parādīties, bet ar noteikumu, ka tai organiski jāiekļaujas. Tai jānobriest jaunā pakāpē, lai spētu to pielietot, bet pašlaik īsti neredzu, kā tas varētu notikt.

Šobrīd pat nespētu noformulēt, kādā virzienā es strādāju. Agrāk biju pārliecināts, ka skaidri jāzina, kurp došos, ko darīšu, bet tagad esmu nonācis pie atziņas, ka vienkārši jāturpina darbs – tas reizēm saskaras ar atkārtošanos, ir arī krīzes, tāpat veiksmīgi atradumi. Taču jāsaprot, ka tas ir normāls nepārtrauktības un turpināšanās process, kas vienmēr pie kaut kā noved.

Esi izteicies, ka uzņemies atbildību par katru pausto simbolu un vārdu, jo tie esot nākuši no subjektīvās iekšienes, no personīgajām sajūtām. Ar laika distanci uzlūkojot savus darbus, vari novērot „dienasgrāmatas efektu”? Kā pierakstītas atmiņu detaļas?

Šķiet, tagad, paskatoties uz saviem agrīnajiem darbiem, labāk varu novērtēt, kuri darbi ir izdevušies un kuri nav (smejas). Tās ir subjektīvas sajūtas. Iespējams, ir palikušas šādas tādas atmiņas, bet tās ir transformējušās – tas, ko tobrīd domāju gleznojot, nav atsaucams prātā, drīzāk šie darbi kļuvuši svešāki, jo kaut kas ir izrisināts un pārveidojies. Pats jūtos kā cits cilvēks.

Kad es rakstu dienasgrāmatu, daru to konkrētāk un ikdienišķāk – šodien biju parkā, darīju to un to... Bet darbi man ir abstrakti un ārpus saprotamās valodas, tāpēc tiem ir grūtāka piekļuve. Cik atminos, dienasgrāmatā mēdzu rakstīt tikai tad, kad iekšēji bija pārāk daudz sakrājies, savulaik pat diezgan intensīvi; bet pēdējā gada laikā bijuši vien trīs ieraksti. Būtu muļķīgi tagad apgalvot, ka es nošķiru dienasgrāmatu no gleznošanas, jo principā autobiogrāfiski viss ir saistīts, vismaz tā vajadzētu būt, taču man tā tomēr ir citādāka forma.

Kurš ir tavs mīļākais darbs šajā izstādē? Kā to skaidrotu?

Tikko uzgleznoju vienu darbu ar hokejistiem un man tas ļoti patīk, jo atļāvos nedaudz nodarboties ar muļķībām. Gribētos to izlikt šajā izstādē, bet nezinu, vai iederētos. Varbūt pat nevajag saukt par muļķībām – tā bija mana atļaušanās uzgleznot ko tādu, ko šobrīd nespētu definēt. Darba pamatā ir atmiņā spēcīgi iespiedusies bilde, kur ar bērnības draugiem uz dīķa spēlējām hokeju, jo sports manā dzīvē ir spēlējis lielu lomu.

Laikam glezniecībā esmu pazaudējis rotaļīgumu, kas agrāk tomēr man bija raksturīgs. Pēdējos gados esmu palicis pārāk nopietns, tāpēc pat gribētos atgriezties pie tā, kas šajā darbā zināmā devā jau ir novērojams. Tāpat tur pamanāms atklātāks stāstījums – interesanti, ka iepriekšējo gadu paveiktajā centos vārdus ņemt ārā, bet šoreiz esmu tos iespiedis atpakaļ.

Vai vari atklāt Arterritory lasītājiem, kā notiek tavs gleznošanas process? Kādi vides apstākļi ir nepieciešami, lai ķertos pie darba? Vai pie audekla vien nojaut, ko tūlīt attēlosi, vai tomēr jau iepriekš prātā iezīmējas ainas, kuras atliek tikai materializēt?

Tajā nav nekā mistiska – atnākot uz darbnīcu, reizēm man ir iedvesma, reizēm nav. Dažbrīd nedaudz paklausos mūziku, vienkārši ieslēdzu radio. Citreiz pusstundu vienkārši atļaujos mierīgi pasēdēt un domas pašas sāk raisīties. Un tad jau atliek sākt gleznot.

Atklāti sakot, ir dažādi – pie skaidras idejas mēdz izdoties labs darbs, bet reizēm ar tādu viss aiziet galīgi šķērsām. Ar kādu noteiktu jautājumu iekšienē es izdzīvoju katru dienu, pat visu dzīvi – un mirklī, kad iekšēji kaut kas nobriest, noskaidrojas un izkristalizējas, zinu, ko un kā vēlos pateikt. Tajā brīdī vārdi ir pilnasinīgi un nevar aizšaut garām, jo ir absolūta pārliecība, ka laimīgi izrunāšu to, kas sakrājies. Bet šādas reizes ir ļoti, ļoti retas. Pārsvarā ir šaubas... un ikdienišķs darba process.


Ēriks Apaļais. 2014. Audekls, eļļa. 90x54 cm

Un kā notiek spēle ar otu? Savulaik lasīju, ka mīli ar triepiena spēku modulēt savas ieceres – kaut kur stingrāk uzspiest, kaut kur vieglāk, dažviet tikai netverami ieskicējot, it kā radītu gleznotajam intonācijas. Vai tās ir noskaņojuma pēdas?

Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Es neesmu emocionāls gleznotājs, pat diezgan analītisks. Bet ne praktiski analītisks – subjektīvi analītisks. Es principā neļaujos emocijām, jo pie tīri apzinātas spēles ar otu sanāk vien dekoratīvs darbs. Man ir pārliecība, ka viss ir kaut kādā veidā ierakstīts triepienā, kurš uzglabā sevī informāciju, visus mākslinieka lēmumus, bet skatītājs to var nolasīt. Vismaz tā vajadzētu būt.

Ja abstraktie ekspresionisti savā triepienā mēģināja izteikt emocijas, tad man tā nav. Es drīzāk ļoti uzmanīgi testēju, ko vispār nozīmē gleznot abstrakti. Man ir svarīgi ne tikai komentēt, bet arī taustīties, kur tālāk? Kur virzīties, kā piepildīt ticību?

Gatavojoties šai sarunai un aplūkojot tavus darbus no izstādes Inscribed Silhouettes, fonā skanēja Mocarta mūzika, kas neviļus radīja simbiotiskas apjausmas – gleznās sajūtamais vieglums lieliski harmonizēja ar šī austrieša nošu spēku. Tā kā agrāk esi pārkāpis disciplīnas robežas ar rakstīta vārda palīdzību, vai apsver prātā paturpināt šo ideju? Piemēram, sapludināt sfēras, kas pastiprinātu ideju?

Grūti atbildēt, es nezinu. Lai gan īstenībā ir bijušas spēcīgas fantāzijas – vienmēr esmu vēlējies uzņemt filmu, man pat mēdz rādīties sapņi, kuros to jau daru, bet realitātē man ir bail no tā (smejas). Tādā ziņā esmu konservatīvs un pieturos tikai pie viena medija, jo ticu ilgstošā laikā iegūtai kvalitātei – ja sākšu svaidīties no vienas sfēras uz otru, nobīšos no sava veida diletantisma, kam pamatā bailes no neizdošanās.

Pievēršoties tagad fotogrāfijai, paietu pāris gadi, kamēr kaut ko saprastu. Citiem pat viss mūžs, kamēr atkož, kas ir foto un kas ir filma. Taču, pieaicinot citu profesionāli, varētu arī ko izveidot.

Ja prātā paturam gleznu ar hokejistiem, kurā atklājas tavi jaunākie meklējumi pēc rotaļīguma, ko vēl nedrīkstētu palaist garām izstādē?

Nav īsti tādas lietas, ko īpaši izcelt – mani nesajūsmina lielummānija vai egocentriski un pompozi mākslinieki, kas mēģina šādu sajūtu skatītājos raisīt. Reizēm esmu priecīgs par necerēti patīkamām sarunām ar cilvēkiem, kas manos darbos ir kaut ko sev atklājuši, kad pats jau iekšēji esmu atmetis ar roku – kurš tad tur var ko saskatīt... Par katru šādu gadījumu esmu gandarīts, par katru dziļu sarunu man ir prieks, jo vienmēr klusībā ceru, ka eksistē šādi skatītāji, kuriem izdodas sajust manis izteikto – uzskatu, ka tā ir sava veida dalīšanās.

Vai reizēm ceļš uz šādiem prieka uzplaiksnījumiem nešķiet nogurdinošs?

Izklausīsies jocīgi, bet, godīgi sakot, mani fascinē biroja cilvēki – viņiem viss ir tik sakārtots... No rīta piecelies, iedzer kafiju, saģērbies un ej uz darbu. 17:00 nāc mājās, noguris ieturi maltīti, kaut ko palasi un ej gulēt, lai no rīta to atkārtotu. Šķiet, garlaicīga dzīve? Bet no otras puses tā ir arī piepildījuma pilna dzīve – paredzama, stabila un strukturēta.

Toties mākslinieks mūždien savā galvā kaut ko prāto, ir nemitīgi nepārliecināts. Tāpēc, jā,  gribēju pamest šīs šaubas, šīs radošās krīzes, kad jūti, ka viens posms ir beidzies, bet vietā nenāk nekas jauns. Tās ir ļoti mokošas sajūtas, kuras daudzi neizprot, jo nepazīst radīšanas procesu. Vēlējos ko paredzamāku, ne tik nogurdinošu, jo radīšana ir ļoti, ļoti grūts un sarežģīts darbs, pati māksla ir ciešanas. Kāpēc es nenosvēros par labu šim solim? Liekas, ka tā ir sava veida slimība, precīzāk sakot – tikko esi mazliet pavēries pa šo atslēgas caurumiņu un ieraudzījis kaut ko tik īpašu, tu nevari vairs atgriezties. Būs pārdzīvojumi, bet vienalga tu tieksies piedzīvot to atkal un atkal, centīsies uzzināt, kas tur tumsā ieraugāms. Tas ir kas tāds, no kā ir neiespējami grūti atteikties.

www.lnmm.lv
http://www.veramunro.com/eriks-apalais

 

Maik v Ofis - 16.10.2014 01:32
Un hokejs ir spēcīga zīme no tagadnes? Kaut kā tam Dinamo neiet ar Ābolu priekšgalā