ZIŅAS  
Liene Mackus. Foto: Agita Salmiņa

Ekspresintervija ar Lieni Mackus 2

Agita Salmiņa
09/10/2014

Sākot ar šodienu, divpadsmit mēnešu garumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā sadarbībā ar Borisa un Ināras Teterevu fondu aizsāksies izstāžu cikls „Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture”. Tā ietvaros tiks ne tikai šķirstītas jau tapušās laikmetīgās mākslas lappuses, bet arī radītas jaunas, ļaujot uz mākslas apvāršņa iezīmēties jaunajām laikmetīgās mākslas personībām. Turklāt izstādes nebūt nav vēsi hronoloģisks mākslinieku uzskaitījums – papildus tam tiek radītas jaunas nozīmes, jaunas refleksijas par 20. gadsimta vidus un mūsdienu mākslu. Proti, atsaucoties uz  Helēnas Demakovas sastādīto interviju krājumu „Patība. Personības ceļā uz laikmetīgo mākslu. Padomju Latvijas 60.–80. gadi” tiks radītas divpadsmit ekspozīcijas, kurās kopīgu valodu meklēs šī brīža aktuālie mākslinieki un aizgājušā gadsimta meistari.

Kā pirmā šodien, plkst. 17:00 LNB Mākslas un mūzikas centrā 4. stāvā tiks atklāta izstāde, kuru veido Ausekļa Baušķenieka gleznas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fondiem un Lienes Mackus darbi, kā arī neizpaliekoši – LNB krājuma materiāli.

Auseklis Baušķenieks (1910–2007) nereti tiek dēvēts par laikmetīgās mākslas ‘patronu’. Viņš bija spēcīga un neatkarīga personība, kas mākslā drošiem soļiem gāja savu ceļu, īsti neierakstoties nevienā no 20. gadsimta māksla virzieniem. Ironiski, ar neslēptu satīru viņš savos darbos, kurus parasti izvērsa puantilisma tehnikā, pieturoties pie pasteļtoņiem, vēstīja par dažādām sociālām un ikdienas tēmām, kas vienlaikus atspoguļoja sabiedrību kopumā. Taču ‘kritiku’ viņš paudis vieglā, nebūt ne demagoģiskā formā – šķiet patiešām visprecīzāk viņa daiļradi raksturo darbs  „Blēņu stāsti”, kas 2010. gadā kalpoja arī par nosaukumu izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – veltīta viņa simtgades svinībām. Arī Lienei Mackus (1984) svarīga ir sociālā tēma, un vienojoša šķiet abu tieksme analizēt un distancēti, bez nosodījuma vai patosa rādīt sabiedrību kopumā. Tā ir sava veida rūpe par apkārt notiekošo, kurai caurvijas beznosacījuma mīlestība pret to. Liene Mackus ir tēlniece, animatore, kura piedalījusies vairākās grupu izstādēs, tajā skaitā šopavasar Helēnas Demakovas kūrētajā „Sveika, galva!” un vēl līdz 26. oktobrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāmajā izstādē  „Dzintara laikmets”.

 
“Vilis mīl skatīties tālumā” (2013) Foto: Agita Salmiņa

Jūsu darbi ir izstādīti kopā ar laikmetīgās mākslas ‘patronu’ Ausekli Baušķenieku. Kas, jūsuprāt, jūs abus vieno? 

Kad Helēna Demakova (izstādes kuratore – red.) mani aicināja uz izstādi, viņa mūs abus salīdzināja, sakot, ka abi veidojam ķiņķēziņus. Manuprāt, ļoti precīzi teikts! Saskatu līdzību detaļās un kompozīcijā. Mūs vieno mīlestība pret detaļām. Kā arī, manuprāt, mums ir līdzīgs pacietības mērs.

Ja mākslinieks strādātu mūsdienās, manuprāt, viņš radītu kinētisko mākslu, kas ir tuva arī man. Tāpat, domāju, ka Baušķenieks, darbojoties mūsdienās, neradītu krāsainus darbus, jo arī viņam patīk detaļas. Tajā laikā varbūt melnbaltais nebija tik ierasti, taču viņam ir ļoti laba formas izjūta, kas labi izskatītos arī melnbaltā versijā.

Kā jūs raksturo Baušķenieka mākslu, kas tajā jūs uzrunā?

Mani piesaista viņa spēja mitoloģizēt sadzīviskus sižetus. Tas, manuprāt, viņa mākslā ir visvērtīgākais un tajā slēpjas viņa talants.

Vai iepriekš bijāt sastapusies ar Baušķenieka mākslu?

Šī nenoliedzami ir pirmā reize, kad tiešā veidā sastopos ar viņa mākslu. Taču, protams, atminos, bērnībā viņa darbus pamanīju, šķirstot bilžu albumus. Tad radās pirmais vizuālais priekšstats par Baušķenieku. Šajā gadījumā es viņu vērtēju un pētīju jau ar profesionālu skatījumu.

Pastāstiet, ko esiet radījusi šai izstādei, atsaucoties uz Ausekļa Baušķenieka mākslu, un kāda ir darbu pamatideja?

Sākotnēji centos ievākt informāciju par viņu, saprast, kas viņš ir. Mani piesaistīja mākslinieka hobijs – radio aparātu būvēšana. Tas bija pirmais impulss formas ziņā. Idejiskais impulss savukārt bija Baušķenieka interese par kosmosu, par marsiešiem.  Darbā „Lauks” radīju ko līdzīgu mēness virsmai, uz kuras ir nosēdies pats Baušķenieks. Taču tas nav noteikti – vēlos atstāt poētisku brīvību arī skatītāja rokās. Mana iecere bija radīt daudznozīmīgu darbu. Arī, kad radīju izstādi, nevēlējos atsaukties uz kādu konkrētu darbu, bet domāt par mākslinieka daiļradi un viņu pašu kopumā.


“Lībiešu zēns” (2013). Foto: Agita Salmiņa

Pārējie divi objekti piemeklēti īpaši izstādei. Kādēļ izvēlējies tieši šos darbus?

Izstādei izvēlējos savu darbu „Vilis mīl skatīties tālumā”. Tas vēsta par radošumu un pašizteikšanos – kā  slavinājums radošajai pašizpausmei. Darbu es radīju konkursam „Rīga smaida”. Tas bija plānots kā vides objekts, kurš tiktu izstādīts Lucavsalā. To izvēlējos šai izstādei, jo tas sastāv no smalkām detaļām, kas ir raksturīgas mums abiem. Otrs darbs ir „Lībiešu zēns”. Šis tēls gaida 5. tramvaju, lai dotos uz Nacionālo bibliotēku. Arī šis darbs tapa pagājušā gada konkursam „Rīga smaida”. Domājot par situāciju pirms aptuveni 1000 gadiem, kad šeit jau bija apdzīvota vieta, darbu bija iecerēts uzstādīt Daugavmalā. „Lībiešu zēnu” izvēlējos vairāk domājot par izstādes atrašanās vietu.

Auseklim Baušķeniekam svarīgs bija sociālais konteksts. Taču, kas jums ir svarīgs,  radot darbu?

To varētu ietvert terminā „Latvijas nacionālā siltumnīca”. Mani interesē lokālās parādības, tāpat kā Ausekli Baušķenieku. Ar sev raksturīgo redzējumu viņš to padara īpašu. Caur ikdienas tēliem, kurus viņš mitoloģizē, viņš vēsta par plašākām tēmām – par pasaules kārtību un tamlīdzīgi.

Ko Jums nozīmē tikt pieskaitītai pie laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, tās vēstures lapu rakstītājiem – t.i. dalība šajā izstādē?

Esmu pagodināta. Ļoti godprātīgi centos izpildīt šo uzdevumu. Gāju uz mākslas muzeju aplūkot oriģinālus, daudz pētīju Baušķenieka darbus. Maz pamazām radās vīzija kā to realizēt. Kopumā gatavojos aptuveni gadu.

Kuri tēlnieki, jūsuprāt, vēl ir pelnījuši būt laikmetīgās mākslas muzejā?

Vadoties pēc subjektīvā viedokļa, mani ļoti uzrunāja Artūra Virtmaņa izstāde, ko redzēju pirms diviem gadiem. Virtmaņa darbos manīju iedvesmojošu svaigumu, kas ir loģiski, jo viņš dzīvo Ņujorkā, un tā ir pavisam cita vide. Taču viņam piemīt unikāls skatījums, kas uzrunā, un viņa darbi iedvesmo ne vienu vien tēlnieku.

Pie kādiem projektiem jūs strādājat šobrīd?

Vēl var pagūt aplūkot Dzintara izstādi. („Dzintara laikmets” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 26. oktobrim – red.), kur kopā ar Maiju Mackus radījām animācijas un video darbu Genesis. Nākamajā mēnesī „Arsenālā” būs izstāde, ko  arīdzan radījām kopā ar Maiju Mackus ("Saules sistēmas perspektīvas", kas tiks atklāta 13. novembrī un būs aplūkojama līdz 25. janvārim, mākslinieku grupas izstāde - red.). Tās galvenā tēma ir kosmoss. Kā interesanta pieredze ir sadarbība ar leļļu teātri un Dmitriju Petrenko, kur arī kopā ar māsu radām scenogrāfiju izrādei „Neglītais pīlēns”.

Pirmās izstādes atklāšanas ietvaros svinīgi tiks parakstīts Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Borisa un Ināras Teterevu fonda sadarbības līgums, bet 4. stāva auditorijā tiks demonstrēta filma „Kas te tik laikmetīgs? Auseklis Baušķenieks”. Pasākuma noslēgums paredzēts bibliotēkas korē 11. un 12. stāvā.

Projekts „Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture” LNB Mākslas centrā ilgs līdz 2015. gada oktobrim. Tajā 12 izstāžu ciklā būs redzami Latvijas laikmetīgās mākslas klasiķu darbi, pārsvarā no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma.

0 0 - 10.10.2014 17:39
Laikmetīgās mākslas Tonijs Soprano lol
Vilnis Vējš - 10.10.2014 16:01
Tieši kur un kad Baušķenieks dēvēts par laikmetīgās mākslas patronu?