ZIŅAS  
Foto: Marco Berardi

Voldemāra Johansona skaņas skulptūra “Op.39” 0

Rita Kaže – Zumberga
09/10/2014

Voldemāra Johansona skaņas skulptūra „Op.39” 
Rīgas Doma baznīcas dārza galerija

21. septembris – 21. oktobris 

Sākotnēji vajadzēja radīt tērauda stabuli, kas tiešām arī skan. Izaicinājums, kas lika Voldemāram Johansonam pētīt dažādas koka līdzinieces, arī teorētiskus un matemātiskus modeļus, kuru parametri izteikti formulās. Pēc neveiksmīgiem un ne pārāk skanošiem prototipiem beidzot pienāca brīdis – jā, ir! Turpmāk darbs pie mērogiem un izkārtojuma, visa, kas noteiks vajadzīgos skaņas augstumus. „Ļoti līdzīgi kompozīcijas procesam,” smejas autors un atklāj, ka stabuļu garumu izveido un pielāgo tā, lai skanētu precīzais un iecerētais tonis. Turpmāk jau ciešā sadarbības procesā ar meistariem top galarezultāts. „Konsultējos ar ērģelniekiem, domāju risinājumus un darīju citas praktiskas lietas, kas nozīmē, ka laikā, kad šādi darbi tiek veidoti, mājās praktiski neesmu,” atzīst Johansons un aicina iepazīties ar paveikto Doma dārzā.


Foto: Marco Berardi

Rīgas Doma dārza mākslas galerijā līdz 21. oktobrim būs apskatāma audiovizuālo mediju mākslinieka Voldemāra Johansona (1980) skaņas skulptūra „Op.39”, kas ir viena no nedaudzajām ciklā „Stāvvilnis”. Izstādei, noritot biedrības Ascendum projekta „Mans Doms” ietvaros, radusies neatkarīga iespēja apliecināt mākslinieka cieņu Rietumu mūzikas tradīcijas dižākajam instrumentam – ērģelēm, kas ikdienā un svētkos lepni izskan Doma velvēs.

Johansons savulaik veiksmīgi izsprucis no jurisprudences valgiem un pievērsies mūzikai – 2007. gadā absolvējis Hāgas Karaliskās konservatorijas Sonoloģijas institūtu, bet 2012. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvis maģistra grādu kompozīcijā. Regulāri piedaloties grupas izstādēs gan Latvijā, gan ārpus valsts robežām, arī sarīkojot vairākas personālizstādes, ieguvis plašu atzinību, pat nominēts Purvīša balvai. Vietējai auditorijai vairāk zināms kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas maketa ‘apskaņotājs’ Venēcijas arhitektūras biennālē vai skaņu celiņa autors Dāvja Sīmaņa dokumentālajai filmai „Pēdējā tempļa hronikas”; savu brīdi viņa instalācija bija pirmais, ko pamanīja jaunās LNB ēkas apmeklētāji, bet jaunus talanta cienītājus piepulcēja astoņu minūšu skaņdarbs baleta ainai jaunuzvedumā „Rienci. Triumfs un sakāve”.

Voldemārs Johansons dēvējams par jauno mediju mākslinieku, kas labprāt darbojas ar dažādām skaņu mākslas formām, sākot ar komponēšanu, beidzot ar skaņu skulptūru veidošanu. Laikam tas arī iezīmē estētisko baudījumu, ko izstaro Doma dārzā izkārtotās stabuļu kompozīcijas, kas ar elektroniskās vadības un gaisa palīdzību izplata apkārtnē zemas toņkārtas skaņas, tādā veidā ļaujot klausītājam piedzīvot nepieradinātas mūzikas melodijas. Mākslinieks nekad nav slēpis, ka interesējas par dažādiem materiāliem, caur kuriem novēro skaņas uztveri un pieredzi dažādās audiovizuālās formās – tā mēs pieredzam, ka bibliotēkas telpās radioaktīvo daļiņu izlāde ierosina akmeņu skaņas, vai citā, kritiķu augsti novērtētajā instalācijā Gaisa straumes (2007), Johansons projicē zemas frekvences audioskaņu uz ūdens virsmas, lai piedzīvotu dažādu viļņošanos un faktūras maiņu.


Voldemārs Johansons. Foto: Marco Berardi

Kādā no vakariem mākslinieks beidzot ļaujas aicinājumam uz mazu sarunu, un tas vainagojas ar panākumu – nokļūstu Voldemāra Johansona cellē jeb vienkāršiem vārdiem – darbnīcā. Gaišās sienas iesveļ patīkamu mieru, bet gar tām sastutētie koka stabuļu prototipi neļauj aizmirsties – esam nākuši noskaidrot visu, kas Doma dārza apmeklētājam paliek neredzams, pirmkārt, kā tapa skaņas skulptūra „Op. 39”?

Šajā darbā esi izkārtojis tērauda stabules, kas savā veidā atdarina ērģeļu stabules un ar gaisa palīdzību telpā izplata zemas toņkārtas skaņas. Cik sarežģīti bija tādas uztaisīt, vai bija arī kādi palīgi?

Es nodarbojos ar visnotaļ dažādām lietām – citreiz ir vajadzīgs kaut kas no koka, citreiz kaut kas no stikla vai metāla. Liekas, ka nebūtu pārāk racionāli pašam uzturēt dažādas darbnīcas un instrumentus visām šīm lietām, tāpēc veidoju prototipu, dizainu, noformējumu un tēlu. Un tikai tad, kad esmu izgatavojis mēroga modeli, pēc ļoti precīzas instrukcijas sadarbojos ar dažādu jomu meistariem. Ierasti projekti top ilgākā laikā, tas nav tā uzreiz.

Aplūkojot skaņas skulptūru „Op. 39”, paveras neierasti estētisks skats. Kā tu nonāc līdz šim izskatam un stabuļu izvietojumam – konkrētiem prototipa leņķiem? Izmēģinājumu rezultātā?

Šim darbam ir diezgan sena priekšvēsture, mani jau ilgāku laiku ir interesējušas ērģeles kā instruments. Esmu ilgstoši pētījis, domājis, kā tās darbojas, un nonācis līdz tam, ka man patīk tieši kvadrāta stabules, jo tām ir vislakoniskākā forma un arī visvienkāršākā skaņa. Esmu veidojis no tām neskaitāmas kompozīcijas, prātojis, kā tās varētu patikt. Jāatzīst – ar šo tēmu tiešām strādāju samērā ilgi. Taču, runājot par konkrēto izkārtojumu, pirms gada parādījās redzējums, kad sapratu, kas un kā jādara. Ja intensīvi par kaut ko domā, prāts kaut kādā veidā piepalīdz. Tā arī nonācu pie tēla, ko vēlos veidot.

Kādi bija pirmie izmēģinājumi? Tie uzreiz parādīja, ka ir pareizais virziens? Skaņas un toņkārtas bija lieliskas – jā, tas strādā, lai notiek?

Savulaik esmu skicējis citas idejas un pētījis arī citus izkārtojumus ar apaļām stabulēm. Bet mana vēlme un tiekšanās, lai nebūtu tikai forma, bet arīdzan īsta lieta, kas veido šo skaņu, aizveda uz pilnīgi citu fizisko veidolu. Stabuļu skaņu veido tām pievadītais gaiss jeb citiem vārdiem – lai tās neskanētu visas vienlaikus, veidoju kompozīciju laikā, šos toņus speciāli izkārtojot. Īstenošanas procesā radīju principu, pēc kura katrai stabulei tiek pievadīts gaiss un ko var vienkāršoti uztvert kā tādus gaisa vārstus. Kurai stabulei gaisu pievadām, tā arī skan – tieši tik daudz tur piedalās elektronika.

Šī instalācija esot tavs cieņas apliecinājums ērģelēm – pastāsti ko vairāk par savām attiecībām ar šo instrumentu?

Tā tas arī ir – šis ir viens no mūzikas instrumentiem, kas mani ļoti interesē. Sajūsminoša šķiet tieši iespaidīgā skaņa, lai arī tas ir akustisks instruments bez elektroniska pastiprinājuma. Tikai gaisa plūsma. Man patīk šī vēja ideja – ka gaisa plūsma ir kā vējš vai elpa, kas iet cauri stabulēm. Pats gan neesmu mācījies spēlēt ērģeles, tikai daudz klausījies, jo šis skanējums, varenība un plašo iespēju daudzveidība, kas šim instrumentam piemīt, iedvesmo.

Vai, veidojot šādas instalācijas, vispār ir iespējams paredzēt iznākumu? Šobrīd Doma dārzā sastopamās stabules atskaņo jau ko iepriekš gaidītu? Nerunājot par vārstiem, bet tieši improvizēto laiku?

Skaņu augstums ir iepriekš sagatavots un prognozēts, jo tas ir tiešā veidā atkarīgs no stabules augstuma. Tur pastāv likumsakarības, kuras ievērojot stabule skanēs noteiktajā tonī. Tas ir ļoti radošs process, kuru es īstenoju, strādājot ar materiālu un izveidojot leņķus.


Foto: Marco Berardi

Kā vides maiņa iespaido šādu instalāciju rezultātu? Apkārtne, vēja stiprums, ēku tuvums? Ja pārvietotu uz Lucavsalu un noliktu lauka vidū, vai kas mainītos?

Būtu citādāk, jā. Šo stabuļu skaņas augstums ir tieši saistīts ar skaņas ātrumu, kuru ietekmē gaisa temperatūra. Tātad, ja temperatūra ir augstāka vai zemāka, mainās skaņas tonis. Jo siltāks gaiss, jo skaņa ir augstāka. Protams, tas nemainās radikāli, iespējams, dažreiz jūtamas tikai nelielas izmaiņas, ar ausi nesaklausāmas.

Jāatzīst man patīk, ka šajā ērģeļu interpretācijā skaņas ir zemas un dobjas, ka dzirdama dūkoņa, interference. Doma dārza gotiskā atmosfēra likās visnotaļ atbilstoša, šķiet, kaut kur jau biju minējis, ka, prātojot, kur Rīgā šo darbu vēlētos īstenot, sapratu – šī ir īstā vieta! Kas beigās arī īstenojās.

Pastāsti vairāk par darbiem savā ciklā „Stāvvilnis”, no kura ir nākusi konkrētā skaņas skulptūra.

Šajā ciklā sastopams arī darbs, ko veidoju pagājušajā gadā, lai arī mazākā mērogā. Samērā līdzīgs šim – tikai cits telpiskais izkārtojums, citi skaņas augstumi, veidots cits akords; tā skaņas skulptūra tika parādīta arī Vīnē VIENNAFAIR mākslas mesē.

Un, ja nemaldos, 2010. vai 2011. gadā man bija pavisam stāvvilnis – viena antīka, četrmetrīga stabule, kas tika eksponēta guļus uz zemes, bet lepojās ar pavisam zemu dūkoņu. Tas bija Torņakalna stacijā, skulptūru festivāla laikā. Tā stabule bija izvietota uz stacijas perona, un, es pieļauju, daudzi cilvēki to uztvēra kā soliņu un mirkļos, kad tā periodiski ieslēdzās, kādam tika sagādāts pārsteigums (smejas).

Šogad „Skaņu mežā”, pasākumā SKAN II, kas notika  Botāniskajā dārzā, es veidoju jaunu darbu šajā ciklā, citu versiju. Salīdzinājumam – Doma dārzā sastopamā skaņas instalācija ir pašlaik apjomīgākā un vērienīgākā.

Vai pastāv iespējamība, ka visas šīs instalācijas no „Stāvviļņa” varētu redzēt vienuviet?

Konkrēti to neplānoju, bet man ir citas idejas šajā ērģeļu un stabuļu vidē.

Pastarpināti šim projektam esi nodevies arī citiem muzikālajiem meklējumiem aerofonu instrumentu grupā?

Jā, domas ir aktīvas, šī tēma turpina mani iedvesmot un rezultāti kļūs redzami visai drīzā nākotnē. Nojaušams, ka šajā ciklā būs vēl darbi, mazliet citādāki, bet joprojām ar gaisa un ērģeļu principu pilni.

Kādas atšķirības esi pamanījis starp vietējiem un ārzemju apmeklētājiem, kas piedzīvojuši „Stāvvilni”? Vai visur pasaulē šis darbs izraisa līdzīgas sajūtas?

Godīgi sakot, ar tādiem socioloģiskiem pētījumiem neesmu nodarbojies. Mēs vienmēr varam sarunās kaut ko uzzināt, bet katrs cilvēks tomēr ir citādāks un atšķirīgs, tāpēc vispārinājumus un secinājumus nevarētu izdarīt. Vienīgais novērojums, ka ārvalstīs cilvēki dzīvāk interesējas, vēlas uzzināt papildus informāciju par izstādīto objektu un uzdod jautājumus.

Tev ir ļoti raksturīgas spēles ar materiālu un tā tiešo sasaisti ar skaņu. Bijuši darbi ar ūdeni, ar granītu, tāpat arī koks un tagad tērauds. Vai šobrīd atkal esi radošajos meklējumos?

Es pat neteiktu, ka tās būtu gluži spēles – man  vairāk liekas, ka materiālam ir saistība ar ideju, ko tas nes un ko tas darbs varētu paust. Šis process nenotiek pārāk rotaļīgi, vienkārši ir patīkami īstenot idejas materiālā, kas būtu atbilstošs. Tajā pašā laikā man nepatīk sevi ierobežot kādā konkrētā materiālā vai kādā no noteiktām jomām – skaņas skulptūru veidošana patlaban ir tikai viena no lietām, ar ko es vēlos nodarboties.

Šī sezona, ko Latvijā strādāju, bija ļoti intensīva, bet nākamais gads jau atkal ieplānots – februārī piedalīšos grupas izstādē Briseles mākslas centrā Bozar. Tās būs „Vizionārās struktūras”, kas savulaik jau eksponējās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā; tur būs redzams mans izstarošanas darbs „Op. 34”, kuru nespētu noraksturot ar vārdiem, tas jāredz. Jāpiedzīvo dzīvē, kādas sajūtas rodas pie izkarinātas akmens plākšņu kompozīcijas, kur skaņa rodas no vibrācijas. Vēl esmu iesaistījies darba grupā, kas strādā tieši pie mākslas daļas EXPO izstādei Milānā – piedalos skaņas skulptūru veidošanā. Bet kas tas būs? Tas ir atsevišķs stāsts vēlākai reizei.

www.mansdoms.lv
johansons.info