ZIŅAS  
Leo Kokle. Zelta sapnis Terēze, 1960

Ekspresintervija: Leo Kokles izstāde “Atkušņa romantiķis. Leo Kokle. Portreti” 0

Rita Kaže–Zumberga
25/09/2014

Vārda tiešajā nozīmē lauzts un fiziski gurdināts – gleznotājs Leo Kokle (1924–1964) bija tiešs pretmets laikmeta nolēmētajiem. Cīnītājs pret iesīkstējušām tradīcijām, vienaldzību un varu, izslavēts ar degsmi un pārpilns enerģijas. Meklējot savu rokrakstu, tapinājis vietējā mākslas pasaulē neredzētus pakāpienus, mīlot dzīvi un pasauli – pievilcis pie sevis neskaitāmus interesantus ļaudis, kurus nekavējies iemūžināt.

Atzīmējot mākslinieka 90. dzimšanas dienu, Dailes teātra Mākslas telpā „Brīvības 75” atklāta Leo Kokles darbu izstāde, kurā eksponēti tikai portreti. Viņš mīlējis atainot galvenokārt draugus, savam garam tuvus cilvēkus, cenšoties atklāt viņu iekšējo pasauli un neaizmirstot iemūžināt detaļās arī pārstāvētos arodus. Šie portreti ir nenovērtējama pēckara pirmās atmodas jeb ‘atkušņa’ laika liecība. Liecība talantam, gara spēkam un reizē vaduguns nākamajām mākslinieku paaudzēm.

Savulaik Leva jeb „Mazais”, kā viņu sauca laikabiedri, bija kaismīgs rakstītājs un mākslas procesu vērtētājs, pastāvējis par sabiedrībā nezināmo talantu vietu zem saules – palīdzējis 50. gadu otrajā pusē iedibināt tradīciju veidot jauno mākslinieku izstādes. Izslavēts kā sabiedrisku sanākšanu auklētājs; ja zināms fakts, ka Rīgā vēsturiski iezīmējušās trīs bohēmas, tieši vienu no tām piedēvēja Leo Koklem un viņa radošajai aurai. 


Leo Kokle. Pašportrets, 1956

Mākslinieks strādājis visos žanros, taču īstais Kokle atklājas daudzajos portretgleznojumos, aktos un klusajās dabās. Likumsakarīgi, ka pie saviem portretiem tika ‘uz skatuves’ uznākušās slavenības – tapa vairāki šahista Mihaila Tāla portreti, Raimonda Paula, baletmeistara Jevgeņija Čangas, arī aktiera Valdemāra Zandberga un žurnālista Aivara Āķa portreti, kur gleznotājs nebaidījās būt lietišķs un pat skarbs. Starp sieviešu attēlojumiem visnotaļ bieži pārstāvēta mīļotā sieva Terēze, taču arī citām tolaik zināmām dāmām paveicās tapt iemūžinātām ar Levas otu – portretos manāms raksturīgais romantiskais skaistums, pat izskaistinājums.

Mākslas zinātniece un izstādes kuratore Sarmīte Sīle, tiekoties ar Arterritory, jau sarunas sākumā atzīst, ka ideju par portretu ekspozīciju ierosinājusi kolēģe un izstādes producente Indra Rubene, kura arī ikdienā atbild par mākslas notikumiem jaundibinātajā Mākslas telpā „Brīvības 75” Dailes teātrī. Pamanījusi, ka Leo Koklem atzīmē 90. dzimšanas dienu, viņa apmeklēja gleznotājam veltīto izstādi Ādažos, kur izstādīti atraitnei Terēzei Koklei piederošie darbi. Pēc tam telefons zvans un piedāvājums līdzdarboties – izrādās Kokle portretu žanrā ir plaši un kvalitatīvi izpaudies, lai spētu dzimt pilnīgi atsevišķa un neatkarīga izstāde.

 Vai saskārāties ar grūtībām darbu atlasē, izstādes veidošanā? Portreti bija pieejami un to īpašnieki labprāt padalījās uz izstādes laiku?

Nekādu īpašu grūtību nebija, izņemot vienu štrihu – mēs ar Terēzi (Kokli – red.) ļoti vēlējāmies dabūt Rasmas Prandes spilgto portretu ar zilajām zeķēm, bet nedabūjām – no viņas kolekcijas tas jau bija aizgājis, bet jaunais īpašnieks to īpaši nevēlējās to iedot izstādīšanai. To mazliet pārdzīvoju. Pārējos darbus veiksmīgi salasījām no trim avotiem. Pirmkārt, Mākslas muzeja, ar kuru joprojām uzturu labas attiecības; esmu pazīstama ar šiem cilvēkiem vairāk nekā 30 gadus, visas lietas un kolekcija man jau ir pazīstama. Māra Lāce un pati organizācija ir pretimnākoša un priecīga, ka mākslas darbi ‘neguļ miruši’, ka varam tos parādīt. Tad daļa no portretiem nākuši no Terēzes Kokles kolekcijas, bet viens atsevišķs – Lanas portrets – savu ceļu mērojis no pašas modeles un īpašnieces Lanas Paulas.

Vai Leo Kokles gleznoto portretu mantojums ir apzināts? Cik tie ir, kur atrodas, kas tajos attēloti?

Jā, aptuveni ir zināms, tie ir palikuši pietiekami daudz. Šīs izstādes galvenais atlases kritērijs bija tādi portreti, kas saistās ar kultūras cilvēku portretējumu, jo eksponējamies tomēr teātrī. Sastapsiet divus baletdejotājus, tā kā šahu arī uzskatu par mākslu – ir Mihails Tāls, pats par sevi saprotams arī Raimonds Pauls. Un ir vairāki vienkārši skaistu sieviešu portreti, kas ir zināmas personas, bet varbūt ne slavenības. Taču Leo Kokles galvenā vēlme bija skaistuma attēlošana jebkurā tā izpausmē, tāpēc gleznojis viņš pārsvarā tikai skaistas sievietes un vīrišķīgus vīriešus.

Kā jūs raksturotu šobrīd apskatāmo ekspozīciju? Vai nolasās kāds sekundārs motīvs pēc pašu portretu nozīmības kā tādas? Raksturojoši lielumi, kas tos savieno?

Es domāju, ka varētu parādīties tas fenomens, ko saucam par laika zīmogu. Ir pagājis laiks un neviens darbs nav gleznots vēlāk par 1964. gadu, jo tad mākslinieks nomira. Noteikti darbus vieno arī gaisotne, atkušņa laiks – šie jaunie cilvēki, pār kuriem vēl nebija gūlies pieredzes un grūtību slogs, jutās cerīgi un iekšēji brīvi, paļāvās, ka drīz sagaidāma arī kāda atsvaidzinoša vēsma. Bet par trešo raksturlielumu es dēvētu vienojošo rokrakstu, gleznieciskos izteiksmes līdzekļus. Baletdejotāja Karjakina un mātes portreti gleznoti vēl, atļaušos teikt, Tilberga manierē, tāpēc šie darbi novietoti mazliet savrup. Pārējos darbos Kokle jau kļuvis atbrīvotāks – speciālisti uzskata, ka tieši 1959. gadā, pēdējoreiz piedaloties jauno mākslinieku izstādē, jo bija sasniegta atļautā vecuma robeža, eksponējot desmit darbus, viņš beidzot atraisījies – kļuvis daudz brīvāks, romantiskāks un krāsaināks.


Leo Kokle. Spēlē Raimonds Pauls, 1962

Paturpinot tēmu, kā jūs novērojat šo māksliniecisko attīstību? Paņēmiena, rokraksta, krāsas, paša portreta kā žanra attīstību?

Tik strikti nevarētu iedalīt, jo diemžēl mākslinieks nodzīvoja vien īsu laika periodu, lai gan paspēja uzgleznot daudz. Šajā izstādē ir tikai 17 portreti, tāpēc iedalījumus būtu grūti izvilkt. Bet pāris atšķirības tomēr ir – ja palūkosimies uz darbiem „Mihails Tāls spēlē” un „Raimonds Pauls spēlē”, tad pamanīsim, ka Leo darbā ar Tālu ir tik dramatiski un spoži atklājis šaha mākslinieka cīņu pie sava darba dēļa, ka šeit jau varam runāt par ļoti izteiktu psiholoģisku portretu. Turpretim Raimonda Paula portretā, šajās plaknēs un kompozīcijā vairāk jaušams dekoratīvs moments. Iezīmējot, ka Kokle bija absolūts reālists, no kā nekad neatkāpās, šoreiz samanīju novirzi – Paula rokas ir uzgleznotas citādi. Tik daudzas reizes esmu šīs rokas novērojusi – spēlējot, miera stāvoklī, redzējusi, kā viņš savus pirkstus liek uz klavierēm, bet tās tomēr neizskatās pēc pianista rokām. Taču šajā gleznā ir parādītas dvēseliskās un jūtīgās puses, kas nav klaji redzamas fiziskajā veidolā. Lieliski šādi papētīt un izgaršot ne tikai, kas ir uzgleznots, bet arī – kā ir uzgleznots.

Vai Leo Kokle savulaik portretēja tikai tuvākos cilvēkus? Tas bija personisks uzstādījums, vēlme ielikt gleznā ko sev vien zināmu?

Vēsturiski portretu tapšana notikusi tikai trīs veidos – pirmkārt, valsts pasūtījums, baznīca vai karalis uzdod darbu, padomju gados tas ir pasūtījums no augstākajām instancēm; otrs variants – pie mākslinieka dodas pats portretējamais vai viņa radinieki un lūdz uzgleznot, vai pēdējais – mākslinieks izvēlas portretējamos pats. Zināms, ka Leo kā magnēts pievilka jaunus, skaistus un interesantus cilvēkus, kas viņam patika, tādēļ arī tapa neskaitāmi portreti. Te nav nekāda noslēpuma un nav jārok dziļāk.

Lai gan ir kāds stāsts, ko no atmiņām pierakstījusi dejotāja Aina Baumane, – viņai bijusi uzstāšanās un pēc koncerta operā viņai darīja zināmu, ka zālē sēdējis gleznotājs Leo Kokle un viņš vēlētos ar jauno sievieti iepazīties. Mākslinieks esot ieraudzījis dejotāju un juties fascinēts, tātad mirkļa iespaids arī spēlēja lomu. Bet pārējie portretējamie, cik man zināms, bija likumsakarīgi, jo slavenajās pasēdēšanās, kuras tagad atceramies kā bohēmu, šie cilvēki pie gleznotāja ciemojās un viņus arī Leo gleznoja.

Izstādē redzēsim arī kādu darbu ar grupu portretu?

Nē, personīgi es tādu nevienu nezinu, neesmu pat redzējusi. Ir gan portrets, kur Mihails Tāls spēlē un aiz muguras, cik ar neapbruņotu aci var nolasīt, stāv viens no drošībniekiem, padomju karavīrs un vēl viens cilvēks, visi anonīmi tēli. Varbūt ir kādi pieraksti, kur viņš vairāk paskaidrojis, bet nedomāju, ka viņa draugu kompānijā bija šādi cilvēki, vairāk ticams, ka tā bija tā laika nepieciešamība vai arī slēpta kritika. Taču grupu portreta muzejā nav neviena, Terēzei nav neviena un es neesmu ne dzirdējusi, ne redzējusi tādu.


Leo Kokle.  Mihaila Tāla portrets, 1960

Kā Jūs skaidrotu interesanto Kokles paradumu vīriešus attēlot ar smalkākām detaļām, kas piešķir vaibstos skarbumu, kamēr sieviešu portretos gludas līnijas un romantisks atainojums ņem virsroku?

Es neesmu iedziļinājusies, bet domājams, ka sievietes viņš vienmēr ir gribējis redzēt mazliet skaistākas – ne tādā ziņā, ka vēlētos ‘piemelot’, vairāk gan ‘piegludināt’.

Gleznotāja laika biedri atzinuši, ka Kokle mīlējis savos darbos akcentēt ko nozīmīgu, risinājis gleznieciskas problēmas. Kas ir šīs problēmas, kā varam atpazīt to attēlojumu?

Šo jautājumu var uzdot visiem pasaules māksliniekiem visos iespējamos laikos, jo gleznieciskas dabas problēmas risina jebkurš šī aroda pārstāvis. Protams, viņš atradās jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumos, pamazām apguva zīmēšanu, glezniecības pamatus, iemācījās kompozicionāli savākt plakni. Tā kā Leo bija vēlēšanās strādāt plaši, lielos formātos – bieži darbojās ar špakteli, viņš mēģināja aiziet no nolazētā, vecmeistariem patīkamā un pieņemamā stila. Meklēja pats savu izteiksmes formu, kas tajos laikos bija pietiekami provokatīva, pārsteidzoša un drosmīga. Šodien uzlūkojot viņa daiļradi, visiem tiem, kas iedziļinājušies mūsdienu glezniecībā, rodas jautājums, kāpēc Kokle tiek izcelts plāna vidū, jo, šķiet, ka nav nekas īpašs? Bet viņa daiļrade jāaplūko tieši vēsturiskajā kontekstā – kas bija apkārt un uz kādas bāzes viss veidojās. Šodien ir viegli – glezno absolūti, kā gribi, viss ir iespējams un viss ir atļauts. Toreiz tas nebija tik vienkārši. 


Leo Kokle. Balerīnas Birutas Austriņas portrets, 1962

Kā mākslinieks mēdza iezīmēt portretējamā sadzīviskās īpašības, profesiju? Pievienojot detaļas?

Pavisam vienkāršoti jāsaka – balerīna ir pačkā, Raimonds Pauls pie klavierēm, Mihails Tāls spēlē šahu. Viss ir organiski un redzams ar neapbruņotu aci. Baumane nesēdēja kostīmiņā pie grāmatu plaukta, Kokle attēloja viņu krāšņajā tērpā, jo tas atbilda viņa izjūtām – tā faktiski arī bija pati Baumanes būtība.

Kā ar izstādes ekspozīcijas pieejamību? Vai sākotnēji nebaidījāties, ka Dailes teātrī iespējams apskatīt gleznas vien stundu pirms izrādēm un izrāžu laikā, ka tas varētu ierobežot apmeklētāju plūsmu?

Nē, viss ir kārtībā – cilvēki nāk un skatās. Muzeji parasti ir atvērti līdz 17:00, izņemot vienu dienu nedēļā, taču ikdienā strādājošajiem tas nav ērti. Manuprāt, „Brīvības 75”  ir tieši labākais laiks, jo stundu un 15 minūtes pirms izrādes izstāde jau ir pieejama, kas ierasti ir vakarpuse. Pasekojot repertuāram, var uzzināt, cikos Dailes teātrī ienākt – vienmēr esam ieslēguši gaismas, televizors ar materiāliem par Kokli darbojas, fonā kāds palīgs. Vajag doties vien iekšā, teikt, ka uz izstādi, saņemt speciālu taloniņu, atstāt garderobē mēteli un staigāt pa ekspozīciju līdz izrādei, vai pat nodoties domām arī izrādes brīdī, ja nepietiek laika. Vērts atgādināt, ka ieeja ir bezmaksas.

Ko Jūs ieteiktu nepalaist garām šajā izstādē, kam jāpievērš uzmanība?

Izstādē bez pašiem portretiem pieejama arī papildinformācija par Leo Kokli – trīs no videomateriāliem ir manis veidoti. Un kas unikāli – tobrīd, tapšanas procesā, vēl nebija notikusi revīzija telefilmas krājumos, tikai pēcāk tika atrasts 16 mm melnbaltais rullis, kurā kolēģis Māris Salna, pietiekami kulturāls cilvēks, uzreiz atpazina pārsteidzošu situāciju – atklājās, ka mums ir neatkārtojams materiāls, kas filmēts Leo Kokles izstādes atklāšanā pusgadsimtu atpakaļ. Tur redzamas daudz pazīstamas sejas, puse no publikas jau aizsaulē. Ierasti tolaik filmiņas sastāvēja no diviem ruļļiem – vienā bija attēls, otrā skaņa, tāpēc laika gaitā bieži gadījās, ka palicis vien attēls bez vārdiem. Tā bija arī šoreiz, taču es, vēloties atgādināt par laikmetu, atļāvos veikt ko interesantu – paņēmu un video materiālam pa virsu uzliku radio arhīvos saglabājušos raidījumu, kas veltīts Leo Koklem. Tajā, šķiet, ar Laumas Amatnieces balsi skaisti ierunāts ievads, tālāk izsakās Raimons Pauls un citi draugi, beigās runā arī pats gleznotājs. Tātad kopumā skats tāds – reāla bilde no 1964. gada izstādes atklāšanas un reāla noskaņa un stāsts par šo mākslinieku no tā paša gada radio raidījuma. Izdevies unikāls materiāls, ko noteikti nevajadzētu palaist garām.

Un īpašiem interesentiem patiks divi albumi, vienā no tiem aplūkojami fotoattēli – Leo Kokle ar sievu, ar draugiem, kā arī viens pats. Tur varēsiet iepazīties ar viņa domām un izlasīt, piemēram, bildinājumu Terēzei. Bet otrajā albumā saliktas to darbu fotoreprodukcijas, klusās dabas un ainavas, kas nav redzamas izstādē. Aplūkojamas recenzijas, kā arī Levas pārdomas par mākslu. Portreti ir ļoti attaisnoti – lai gan viņš gleznojis absolūti visu, portretu viņš uzskatīja par savu galveno žanru un to arī atklāti pasaka.

Līdz 2014. gada 16. oktobrim galerijā „Pegazs” Rūpniecības ielā 18 apskatāma otra izstādes puse – Leo Kokles ainavas un klusās dabas.

www.dailesteatris.lv