ZIŅAS  
Foto:Didzis Grodzs

Jāņa Taurena teksts par Janas Briķes video darbu “Diena, kad apstājās laiks” Artishok Biennālei 0

Līga Lindenbauma 
22/09/2014

21. septembrī Mūkusalas Mākslas salonā tika atklāts Janas Briķes (LV) video darbs „Diena, kad apstājās laiks”, kā arī notika saruna ar kritiķi Elenu Šmakovu (EST), kuru intervēja mākslas kritikas platformas „Artishok” padomes pārstāve Līsa Kaljula (EST, Liisa Kaljula).

22. septembrī plkst. 18:00 tiks atklātas Lauras Kūskas fotogrāfiju sērijas „Vēstule” un „Svece”. Plkst. 18:30 notiks Šeldas Puķītes saruna ar kritiķi Maija Rudovska (LV).

Arterritory.com lasītājiem piedāvājam iepazīties ar Jāņa Taureņa dialogu ar Vasīliju Voronovu par Janas Briķes video darbu „Diena, kad apstājās laiks”.

Jānis Taurens

LV

Astotā saruna. Savs televizors

Vasīlijs Voronovs: Janas Briķes animācijas filmiņā mani valdzina tieši mākslinieces izvēlētās tehnikas un tās redzamo pēdu dēļ (zīmējumu numerācija vietām pavīd kadra augšējā labajā stūrī). Tās galvenais tēls ir naivi vienkāršs, bet nepieciešamo distanci, lai naivais nekļūtu par banālo, rada koka televizors, kurā mēs redzam kadru – Janas zīmēto lapiņu – secību.

Jānis Taurens: Piekrītu vārda “valdzinošs” lietojumam, taču mani piesardzīgu dara viena frāze autores līdzi atsūtītajā īsajā tekstā. Viņa raksta, ka animācija attēlo the most simple dance of axis mundi of feminine primordium (paskaidrojums ir angļu valodā). “Pasaules ass deja” vienkārši norādītu uz mitoloģisku elementu, bet “sievišķais pirmsākums” jeb “dīglis”, “aizmetnis” liek atcerēties feminisma teoriju klātbūtni mākslā un mākslas teorijā. Pirmā asociācija, skatoties uz animācijā riņķojošo meitenītes figūriņu, man bija ar Pīteru Penu. Bērnībā grāmatu plauktā atradu nodriskātu grāmatiņu angļu valodā un tā iepazinu klasiskās šī darba ilustrācijas (tās atkārtotas arī latviešu izdevumā) vēl pirms paša teksta – es nedomāju lugu, bet gan visiem bērniem pazīstamo tās pārstāstu. Visspilgtāk atmiņa palicis tieši pats Pītera Pena tēls, kas arī, šķiet, virpuļo tādā kā aksiālā dejā. Taču Dārlingu ģimene, pazudušo bērnu, kas apmetušies Nekurnekadzemē, stāsts, Vendijas loma – tas viss ir tipisks patriarhālās sabiedrības vērtību un sievietes - mātes lomas atspoguļojums.

V. V.: Un tas ir kaut kas pilnīgi pretējs, piemēram, femīnā subjekta konstrukcijai caur intersubjektīvajām mātes un bērna attiecībām un to dokumentēšanu klasiskajā Post-Partum Document, kuru tā autore dēvē par “mēģinājumu artikulēt femīno diskursu”, vai citiem feminisma teoriju ietekmē tapušiem darbiem.

J. T.: Es tikai gribu teikt, ka šeit mums ir viens tēls, tā līdzība ar citu, sentimentāli patriarhālā sistēmā veidotu tēlu un – kā izriet no tevis minētā Mērijas Kellijas darba – nekādu attiecību un nekāda diskursa. Tomēr jebkura Janas Briķes darba interpretācija var tikt pakļauta femīnā diskursa noteikumiem.

V. V.: Tava piesardzība nedaudz atgādina situāciju ar politiskajām anekdotēm padomju laikā – bez bailēm tās varēja stāstīt tikai čekisti.

J. T.: Arī mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā ir gana daudz tematu, kuros jāievēro “politkorektuma etiķete”.

V. V.: Mēs tomēr novirzāmies no paša darba. Es nepiekristu, ka šeit nav nekādu attiecību. Jau minēju, ka filmiņa skatāma no koka izgatavotā televizora kastē. To varētu saukt par klasisko “teātris teātrī” paņēmienu, kas uzbūvē refleksijai nepieciešamo distanci, rada attiecības starp nepastarpināto – naivo, varbūt sentimentālo – tēlu... Zinu, tu tūlīt teiksi, ka naivais mākslā nepastāv, tas ir vēsturisks, bet arī šeit tas ir tikai viens no attiecības elementiem, ievietots “savā istabā”, ap kuru maskulīnā teorija cenšas būvēt pārgudras stalažas.

J. T.: Arī feminisma teorijas mēdz būt gana juceklīgas...

V. V.: Jā, taču mēs runājam par darbiem. “Pītera Pena” klasiskajām ilustrācijām un to formālo līdzību ar zīmējumiem, kas ir Janas Briķes animācijas pamatā, un Mērijas Kellijas vairāku gadu garumā tapušo, psihoanalītisko mēģinājumu izprast femīnā subjekta veidošanos caur mātes un bērna attiecību prizmu.

J. T.: Un kur tad uz ass starp patriarhālajiem priekšstatiem un Mērijas Kellijas femīno diskursu atrodas Janas darbs?

V. V.: Norādīt precīzu vietu nozīmētu kvantificēt nekvantificējamo (uz ass taču atliekam mērvienības). Es Janas darbā drīzāk saskatu veiksmīgu mēģinājumu atgūt patriarhālo priekšstatu un teorijas diskreditētu tēlu, tā transformāciju, precīzāk atdzimšanu, uz ko norāda arī meitenes un auga tēla apvienojums animācijā.

J. T. Ko lai piebilstu, arī mūzikas izvēle, šķiet, tavā interpretācijā iegūst savu attaisnojumu, lai arī es, protams, vēlētos dzirdēt kaut ko no “totālā sirreālismā” vai “jaunās sarežģītības”.

V. V.: Es novērtēju tavu pašironiju, zaudējot šo šaha partiju...

 Kombuļu pagasts, 2014. gada 8. augustā

-----

ENG

Eighth conversation. Television of one’s own

Vasīlijs Voronovs: The animated film by Jana Briķe captivates me exactly because of the technique chosen by the artist and its visible traces (the numeration of the drawings at times flashes in the upper right corner of the shot). Its main character is naively simple, but the necessary distance for the naive not to become banal is created by the wooden television set, in which we see the sequence of shots – pages drawn by Jana .

Jānis Taurens: I agree with the usage of the word “captivating”, but I grow cautious at one phrase in the text author has sent in. She writes that the animation represents “the most simple dance of axis mundi of feminine primordium” (her explanation was in English).

“Dance of axis mundi” would simply point to a mythological element, but “feminine primordium” or “bud”, “sprout” reminds of the presence of feminist theories in art and art theory. The first association I had, when watching the girl’s figure circling in the animation, was Peter Pan. In childhood I found in the bookshelf a battered book in English and thus I became acquainted with this classical work’s illustrations (they are also repeated in the Latvian edition) even before the text itself – I don’t mean the play, but it’s retelling known to all children. The brightest memory is the character of Peter Pan himself who, as it seems, is twirling in something like an axial dance as well. But the Darling family, the story of the lost children who have settled in Neverland, the role of Wendy – all of that is a typical representation of partiarchal society’s values and the woman-mother role.

V. V.: And that is something completely opposite to, for example, the construction of feminine subject through the intersubjective mother and child relationships and their documentation in the classical “Post-Partum Document”, which its author describes as an “attempt to articulate the feminine discourse” or other works originating under the influence of feminst theories.

J. T.: I just want to say that here we have one character, its similarity to another character created in a sentimentally partiarchal system and – as follows from the work by Mary Kelly you mentioned – no relationships and no discourse. However, any interpretation of Jana Briķe’s work can be subjected to the regulations of feminine discourse.

V. V.: Your cautiousness reminds me of the situation with political anecdotes in Soviet times – only Chekists could tell them without fear.

J. T.: Also in today's democratic society there are quite enough of topics, where you need to follow the “etiquette of politically correct”.

V. V.: We are diverting from the work itself. I wouldn’t agree that there are no relationships. I already mentioned that the film is visible in a television set made out of wood. You could call it the classical “theatre within theatre” method, which builds the necessary distance for reflection, creates relationships between the immediate – naive, maybe sentimental – character... I know that you will at once say that there is no naive in art, that it is historical, but also here it is only one of the relationship elements, placed in  “a room of one’s own”, around which the masculine theory tries to build sapient scaffolding. 

J. T.: The feminist theories also happen to be messy enough...

V. V.: Yes, but we are talking about works. Classical illustrations of “Peter Pan” and their formal similarity to drawings, which are used in the animation by Jana Briķe, and Mary Kelly’s psychoanalytical attempt created during a period of many years to understand the formation of the feminine subject throught the prism of mother and child relationship. 

J. T.: And where then on the axis between the patriarchal notions and feminine discourse of Mary Kelly stands Jana’s work?

V. V.: To point a precise spot would mean to quantify the unquantifiable (after all we put units of measurment on an axis). In Jana’s work I rather see a successful attempt to regain a character discredited by patriarchal notions and theories, its transformation – more precisely rebirth – which is then pointed out by the union of the characters of the girl and a plant in the animation. 

J. T. What can I add, even the choice of music appears to gain its justification in your interpretation, even though I, of course, would like to hear something from “total serialism” or “new complexity”.

V. V.: I appreciate your self-irony, whilst losing this game of chess...

Kombuļu municipality, August 8, 2014

-----

Līdz pat 26. septembrim AB ietvaros Mūkusalas Mākslas salonā katru vakaru tiek atklāts viena mākslinieka darbs un to pavadošie desmit kritiķu teksti. Pilnā apjomā – ar visiem biennāles laikā radītajiem mākslas darbiem un kuratoru atlasītiem kritiķu tekstiem - izstāde būs pieejama apmeklētājiem divas nedēļas - no 27. septembra līdz 11.oktobrim. Paralēli izstāžu zālēs skatāmi arī 10 mākslas darbi no Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas, kurus komentējuši biennāles kritiķi. Visi kritiķu teksti lasāmi biennāles mājas lapā http://www.artishokbiennale.org/AB14/.

AB piedalās mākslinieki no Igaunijas: Kristi Kongi, Laura Kūska (Laura Kuusk), Jass Kaselāns (Jass Kaselaan), Martiini un Margus Tamms (Margus Tamm), no Latvijas Kristīne Alksne, Jana Briķe, Krisš Salmanis, Arturs Bērziņš, Ivars Grāvlejs. Mākslas kritiķu plejādi no Igaunijas pārstāv Tanels Randers (Tanel Rander), andreas w, Pēteris Talvistu (Peter Talvistu), Mari Kartau un Elena Šmakova, no Latvijas Maija Rudovska, Jānis Taurens, Valts Miķelsons, Pauls Bankovskis, Anna Salmane. 2014. gada AB14 kuratori ir Šelda Puķīte (LV) un Indreks Grigors (EST). Biennāles dizaina autors ir Kristians Brekte (LV).

 

Mūkusalas Māksas salons
Mūkusalas iela 42, Rīga, Latvija
www.mmsalons.lv